8. Article

Taču, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, nepietiek tikai ar secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Minētais punkts paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ja lieta ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata, tad par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu. Grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kā rezultātā apstrīdētās normas zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Šajā lietā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu, līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka pastāv nepieciešamība turpināt tiesvedību lietā. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesa likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2008-06-01 "Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 317. panta un 283. panta vārdu un skaitļa "un 31. pantā" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtrisa