1. Article — noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska

republika. No Satversmes 1. panta izriet vairāki tiesiskas valsts principi, tostarp arī tiesību virsvadības princips, kas valsts pārvaldē tiek saukts par pārvaldes tiesiskuma principu. No demokrātiskas republikas jēdziena visām valsts institūcijām izriet pienākums savā darbībā ievērot likumību, varas dalīšanu un veikt savstarpēju uzraudzību, ievērojot publiskās varas pakļautību likumam, t.i., likuma virsvadību un citus tiesiskas valsts principus. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 27. marta sprieduma lietā Nr. 2007-17-05 13. punktu). 13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 1. pants ietver arī pašvaldības principu. Šis princips aptver minimālo prasību kopumu attiecībā uz vietējās pašpārvaldes organizāciju demokrātiskā tiesiskā valstī (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 8. punktu). Minimālo prasību kopums, t.i., pašvaldības princips, ietver vietējās pašpārvaldes esamību un tās demokrātisku leģitimāciju. Noskaidrojot pašvaldības principa saturu, jāņem vērā tiesībpolitiski principi, piemēram, subsidiaritātes princips, sociāli atbildīgas valsts princips, kā arī sabiedriskā labuma apsvērumi. Turklāt šo principu izpratne laika gaitā var mainīties. Tādējādi pašvaldības princips kā tāds netiek skarts, ja tiek īstenota mazāku vietējo pašvaldību apvienošana lielākā novadā. Taču pašvaldības princips pats par sevi negarantē konkrētu subsidiaritātes principa modeli, kādu to vēlas vietējās pašvaldības. Tāpat minētais princips neprasa konkrētu uzklausīšanas procedūras formu un saturu, ciktāl tas nav konkretizēts likumos. Saskaņā ar tiesiskuma principu un pašvaldības principu valsts institūciju pienākums ir, izstrādājot administratīvi teritoriālo reformu, ievērot normatīvajos aktos un Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos noteikto kārtību. 13.2. 1996. gada 22. februārī Saeima pieņēma likumu "Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu". Ar šo likumu Latvija sākotnēji pievienojās 26 no 30 Hartas pantiem. 1999. gada 22. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu"". Ar šo likumu Latvija pievienojās vēl trijiem Hartas pantiem. Līdz ar to Latvija nav pievienojusies tikai Hartas 9. panta devītajai daļai, kurā paredzētas vietējo pašvaldību tiesības uz pieeju nacionālajam kapitāla tirgum. Hartas preambulā norādīts, ka pašvaldības, kurām uzlikta pienācīga atbildība, var nodrošināt pārvaldību, kas ir gan efektīva, gan arī pietuvināta iedzīvotājiem. Tāpat Hartas preambulā ir uzsvērts, ka vietējo pašvaldību stiprināšana ir būtisks ieguldījums uz demokrātiskiem principiem un varas decentralizāciju balstītas Eiropas veidošanā. Tomēr ir jāņem vērā, ka vietējo pašvaldību kā viena no demokrātiskas iekārtas pamatiem stiprināšana var izpausties dažādi, proti, Harta a priori nenoteic, kādam jābūt vietējo pašvaldību administratīvajam iedalījumam. Minētā demokrātijas stiprināšana vienlīdz lielā mērā ir iespējama arī īstenojot vietējo pašvaldību apvienošanu lielākās pašvaldībās, ja vien tiek ievēroti likumu un Hartas nosacījumi un netiek apdraudēts pašvaldības princips kā tāds. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, vai šobrīd vēl pastāv Pieteikumu iesniedzēju tiesību aizskārums attiecībā uz subsidiaritātes principa un uzklausīšanas principa ievērošanu, veicot administratīvi teritoriālo reformu. 14. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka reforma ierobežošot pašvaldībām piešķirtās pilnvaras, šis ierobežojums neesot pamatots un līdz ar to tiekot pārkāpts subsidiaritātes princips, kas izriet no Hartas 4. panta trešās daļas. Hartas 4. pants ietver vispārīgus nosacījumus, pēc kuriem nosakāmi pašvaldību pienākumi un tām noteikto kompetenču daba. No Hartas 4. panta trešās daļas izriet subsidiaritātes princips, kas paredz: ja uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas apsvērumi, tad tas jādeleģē vietējā līmeņa varai. Taču šī daļa neparedz prasību, lai sistēmiski tiktu decentralizētas funkcijas tādām pašvaldībām, kuras to dabas un mēroga dēļ var pildīt vienīgi ierobežotus uzdevumus [sk.: European Charter of Local Self-Government Explanatory Report (ETS No. 122), http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm]. 14.1. Subsidiaritātes principu iespējams interpretēt divējādi: no vienas puses, lai attaisnotu pilnvaru nodošanu augstāka varas struktūras līmeņa institūcijai un, no otras puses, lai paturētu zināmas pilnvaras tajā līmenī, kas pilsoņiem tuvāks. Hartā princips ir nostiprināts tādā nozīmē, kas paredz pienākumu rūpēties, lai tiktāl, ciktāl tas iespējams, lēmumi tiktu pieņemti pilsonim tuvākā līmenī. Atkāpe no šā principa pieļaujama tikai absolūtas nepieciešamības dēļ (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 18. punktu). Tādējādi subsidiaritātes princips raksturo varas attiecības starp augstāku pārvaldes līmeni un zemāku pārvaldes līmeni. Princips nozīmē, ka augstāks pārvaldes līmenis var iejaukties tikai tad, ja zemākais līmenis nespēj pienācīgā kārtā pildīt savus uzdevumus, un pretēji - šis pats princips aizliedz augstākajam līmenim iejaukties, ja zemākais līmenis spēj pienācīgā kārtā pildīt savus uzdevumus. Princips pats par sevi nevis pilnībā liedz augstākam līmenim iejaukties zemāka līmeņa kompetences īstenošanā, bet gan noteic šīs iejaukšanās apjomu un nepieciešamo intensitāti. Līdz ar to subsidiaritāte ir saistīta ar varas sadalījumu starp dažādiem līmeņiem un pārraudzību; subsidiaritāte ietver funkciju un finansējuma pārdales efektivitātes pārraudzību un zināmā mērā kalpo par politikas vadlīniju. Līdz ar to subsidiaritātes princips ir galvenokārt politisks princips, kura mērķis ir tuvināt lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem. Subsidiaritāte liek paturēt prātā decentralizācijas politisko raksturu un to, ka pilnvaras vietējai varai tiek piešķirtas, nevis deleģētas [sk.: Definition and Limits of the Principle of Subsidiarity, Report prepared for the Steering Committee on Local and Regional Authorities (CDLR) Local and regional authorities in Europe, No. 55, p. 33]. Jāpiekrīt arī Tiesībsarga atzinumā norādītajam, ka, nosakot konkrēta principa, tostarp subsidiaritātes principa, saturu, būtu jāņem vērā tiesībpolitiski apsvērumi (sk. lietas materiālu 23. sēj. 141. lpp.). Subsidiaritātes princips, kaut arī tas centrālajai varai uzliek noteiktus pienākumus, kā arī liedz tai īstenot atsevišķas darbības, būtībā tomēr nozīmē politiski motivētu izšķiršanos par to, kā lietderīgāk un efektīvāk organizēt funkciju sadali starp centrālo valsts varu un vietējām pašvaldībām. Mūsdienu sabiedrības dažādība, kā arī valsts īstenojamo funkciju daudzpusība uzliek valsts varai par pienākumu, izšķiroties par atsevišķu funkciju nodošanu vietējām pašvaldībām, elastīgi un operatīvi meklēt piemērotāko un lietderīgāko konkrētas problēmas risinājumu. Tādējādi šādu lēmumu pieņemšana pamatā ir izšķiršanās par sociāl-ekonomiskā pamatojuma lietderību. Līdz ar to Satversmes tiesas uzdevums pašvaldības principa kontekstā ir vērtēt tikai to, vai funkciju pārdalīšanu (nodošanu) īstenojusi tā valsts varas institūcija, kurai ir atbilstošas pilnvaras, ka arī to, vai funkciju pārdalīšanā (nodošanā) ievēroti Satversmē, likumos un starptautiskajos līgumos ietvertie priekšnoteikumi un procedūras (piemēram, vai, piešķirot pašvaldībām funkcijas, ir nodrošināts arī to izpildei nepieciešamais finansējums). 14.2. Administratīvi teritoriālās reformas sekas var ietvert funkciju pārdali starp valsts centrālo varu un vietējām pašvaldībām. No vienas puses, ne Ministru kabinets, ne arī Pieteikumu iesniedzējas neapšauba to, ka šādai funkciju sadalei jānotiek atbilstoši subsidiaritātes principam. No otras puses, pieteikumos nav apstrīdēts ne vietējām pašvaldībām piešķirtais vai nepiešķirtais konkrētais funkciju kopums, ne arī atsevišķu funkciju atbilstība subsidiaritātes principam. Tāpat pieteikumos nav norādīts, ka, piemēram, pretēji subsidiaritātes principam reformas gaitā kādu konkrētu funkciju veikšana būtu nepamatoti noteikta augstāka līmeņa institūcijām. Vietējo pašvaldību funkcijas pamatā nosaka likums "Par pašvaldībām", bet citi likumi vai Ministru kabineta noteikumi reglamentē, kā minētās funkcijas pildāmas. Gadījumi, kuros valsts funkcijas būtu vēlams nodot vietējām pašvaldībām, ir atkarīgi no attiecīgās funkcijas būtības un lietderības apsvērumiem. Funkcijas apjoms ir jānoskaidro diskusiju gaitā, uzklausot arī pašvaldību viedokli un ievērojot arī labas pārvaldības principus. Izšķiroties par konkrētas funkcijas vai uzdevuma nodošanu vietējai pašvaldībai, ir jānoskaidro, vai iedzīvotāju interesēm atbilst tas, ka attiecīgo jautājumu izlemj vietējā pašvaldība, nevis valsts tiešās pārvaldes iestāde. Funkciju sadale starp valsti un pašvaldībām var mainīties atkarībā no tā, kā mainās valsts pārvaldes uzdevumi, politiskās prioritātes, pārvaldības zinātnes atziņas (sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija. 16. punkts un 28. punkts, http://public.law.lv/ ptilevicpasvaldiba.html). Vairāku vietējo pašvaldību apvienošana lielākā vietējā pašvaldībā ir jāīsteno, ievērojot un iespēju robežās cenšoties nodrošināt sabiedrisko labumu (sk.: Knemeyer, S.149, 165, 167-168). Tiesa var kontrolēt tiesiskumu tiktāl, ciktāl veiktie pasākumi ir acīmredzami nepiemēroti reformas mērķu īstenošanai. Turklāt tiesa nepārbauda, vai šie pasākumi ietver sevī vislabāko un lietderīgāko risinājumu. Šādu apsvērumu izdarīšana ir lēmējinstitūcijas kompetencē un pati par sevi nepārkāpj pašvaldības principu. Līdz ar to funkciju noteikšana un pārdale pamatā ir politisks jautājums, kurā dominē politiskās lietderības apsvērumi. Turpretim Satversmes tiesa pārbauda, vai ir ievērots tiesiskuma princips, t.i., likumos noteiktā procedūra. 15. Konkrētās administratīvi teritoriālās reformas mērķi ir sasniedzami ilgtermiņā. Latvijas valsts pārvaldes sistēmas darbības uzlabošana ir ilgstošs process, kas var pārsniegt vienas Saeimas darbības periodu. Grūtības, kas saistītas ar administratīvi teritoriālajām pārmaiņām, ir raksturīgas sākuma periodam un pašas par sevi vispār nevar tik atzītas par nepieļaujamām, ja vien tās laika gaitā tiek novērstas vai ievērojami mazinātas (sk.: Knemeyer, S. 177). Satversmes tiesa piekrīt, ka ir pietiekami, ja likumdevējs atzīst to, ka administratīvi teritoriālās reformas mērķi var īstenot ilgtermiņā. Līdz ar to iespējamās nepilnības, kas var izpausties reformas gaitā, pašas par sevi nav pietiekams pamats apgalvojumam, ka reformas pasākumi ir nelietderīgi vai pat patvaļīgi. Decentralizācija nav subsidiaritātes principa mērķis, tā ir līdzeklis, ko var izmantot, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku demokrātijas funkcionēšanu. Subsidiaritātes princips nozīmē to, ka zemāka pārvaldes līmeņa funkciju pārskatīšanai jābūt pamatotai ar pietiekamu nepieciešamību to darīt. Tāpat ir jāņem vērā, ka subsidiaritātes principu nepieciešams līdzsvarot ar citiem principiem (efektivitāte, vienotība, solidaritāte u.c.), taču princips kā tāds neietver cilvēku labklājību, kultūru vai vēsturiskos apsvērumus (sk.: Definition and Limits of the Principle of Subsidiarity, pp.24-26, p. 33). Tādējādi subsidiaritātes princips aptver gan to, ka pašvaldībām jāpilda funkcijas, kuras pietiekami labi nespēj pildīt valsts pārvalde centrālajā līmenī, gan arī to, ka valsts vara ir jāīsteno pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Vietējo pašvaldību kompetencēm jābūt definētām likumā, un to īstenošanai jāparedz adekvāti administratīvie, cilvēku un finanšu resursi. Tā kā apstrīdētās normas tieši neietekmē pašvaldību funkcijas, tad šīs lietas ietvaros tiesai nav pamata vērtēt atbilstību subsidiaritātes principam. Līdz ar to lietā netiek skartas tādas tiesības, kas Pieteikumu iesniedzējām izriet no Satversmes 1. panta un Hartas 4. panta trešās daļas tiktāl, ciktāl minētās normas attiecas uz subsidiaritātes principu. 16. Latvijas Republika atbilstoši Satversmes 3. pantam ir unitāra valsts. Unitārai valstij ir raksturīgi tas, ka administratīvi teritoriālās vienības, to statusu, kompetenci un struktūru nosaka centrālā valsts vara. Tomēr demokrātiskā valstī centrālajai varai bez vietējo pašvaldību līdzdalības nav iespējams pilnvērtīgi pārvaldīt valsts teritoriju. Šādā gadījumā, citastarp pamatojoties arī uz pašvaldības principu, tiek īstenota valsts pārvaldes funkciju decentralizācija, nododot atsevišķu funkciju īstenošanu demokrātiski leģitimētām vietējām pašvaldībām. Tāpat centrālā vara likumos noteiktajā kārtībā veic kontroli pār administratīvi teritoriālajām vienībām, proti, vietējām pašvaldībām. Tomēr gan šādas kontroles īstenošanā, gan administratīvi teritoriālo vienību iedalījuma noteikšanā centrālās varas tiesības nav neierobežotas. 16.1. Reformas likuma 6.1 pants lēmumu pieņemšanu par Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu nodod Ministru kabineta kompetencē. No tā izriet, ka Saeima ar likumu ir deleģējusi administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu Ministru kabinetam. Saeimas un Ministru kabineta pilnvaru robežas pamatā noteic valsts varas dalīšanas princips. Saskaņā ar šo principu likumdošanas tiesības, proti, tiesības izšķirt valsts dzīves svarīgākos jautājumus, Satversme tieši piešķir Saeimai, kā arī - atsevišķos gadījumos - pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Tas nozīmē, ka Satversme Saeimai piešķīrusi tiesības izdot likumus, kuriem ir augstākais juridiskais spēks valstī. Pārējiem varas atzariem minētie likumi jāīsteno dzīvē, bet tie ir saistoši tiktāl, ciktāl likumdevējs to izdošanā ir ievērojis Satversmes un paša izdoto likumu prasības. Proti, tiesiskā un demokrātiskā valstī parlamentam ir pienākums ievērot konstitūciju, kā arī citus likumus, ko tas ir pieņēmis [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1.oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 2. punktu]. Vērtējot Saeimas un Ministru kabineta kompetences attiecības, Satversmes tiesa atzinusi, ka "prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi nereāla. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo likumdošanas process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību. Ministru kabinets vai citas pilnvarotās valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process šajās institūcijās nav tik komplicēts" (Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punkts). Tāpat Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka Ministru kabinetam ir tiesības izdot noteikumus, tomēr tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Ministru kabinetam pamatā pieļaujams deleģēt "detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanu". Savukārt likumdevēja, proti, Saeimas, pienākums ir pašam izlemt visus svarīgākos valsts un sabiedrības dzīves jautājumus. Līdz ar to izvērtējams, vai Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšana pamatoti tika nodota Ministru kabineta kompetencē vai arī šis jautājums konceptuāli bija jāizlemj pašam likumdevējam. 16.2. Satversmes tiesa uzskata, ka Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski ietekmēs Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, kā arī ieviesīs nozīmīgus pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 1. punktu atvasināta publiska persona ir pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Proti, vietējā pašvaldība ir izveidota ar likumu, un tās kompetenci nosaka likums. Dome veic noteiktas funkcijas, kas ir ne tikai deleģētas, bet nodotas pašvaldības kompetencē. Tādēļ dome pašvaldības autonomās kompetences ietvaros var pieņemt politiskus lēmumus un izdot vispārsaistošus normatīvus aktus. Arī Tiesībsarga atzinumā īpaša nozīme tiek piešķirta apstāklim, ka vietējo pašvaldību domes tiek tieši demokrātiski leģitimētas. Proti, pašvaldību tiesībās kā patstāvīgu tiesību principu tradicionāli piemin ievēlējamību, un šis princips ir uzskatāms arī par vietējās kopienas iedzīvotāju interešu īstenošanas būtisku nosacījumu (sk. lietas materiālu 23. sēj. 142. lpp.). 16.3. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas rezultātā izveidosies jaunas atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas - novadi. Šajā sakarā vērā ņemams ir tas apstāklis, ka vēlēšanu tiesiskās attiecības pamatā veidojas uz Satversmes un likuma, nevis likumpakārtotu tiesību aktu pamata. Līdz ar to ir svarīgi, lai teritorija, kuras iedzīvotāji piedalās šāda būtiska jautājuma izlemšanā, arī tiktu noteikta ar likumu. Spēkā esošā likuma "Par pašvaldībām" 92. panta pirmā daļa paredz, ka "Dome (padome) tiek atlaista ar likumu, kura projektu Saeimai iesniedz Ministru kabinets". Tas, ka vietējās pašvaldības domi var atlaist ar Saeimas izdotu likumu, netieši apliecina to, ka jautājumus, kas būtiski skar domi (padomi) kā tieši demokrātiski leģitimētu vietējās pašvaldības orgānu, ir pienākums izšķirt likumdevējam. Arī Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes Publisko tiesību katedras atzinumā norādīts, ka galīgais lēmums par administratīvi teritoriālā iedalījuma apstiprināšanu būtu jāpieņem Saeimai, nevis Ministru kabinetam (sk. lietas materiālu 23. sēj. 131.-134. lpp.). Pie tam Latvijas Pašvaldību savienība savā atzinumā Satversmes tiesai norāda, ka, ja vietējo "pašvaldību lēmumi par robežu noteikšanu nav savstarpēji saskaņoti, tad Ministru kabinets patstāvīgi lēmumu pieņemt nespēj. Līdz ar to nesaskaņotu lēmumu gadījumā robežu grozīšana ir iespējama vienīgi ar Saeimas likumu" (lietas materiālu 19. sēj. 165. lpp.). Tādējādi ir secināms, ka gadījumos, kad pastāv nesaskaņas par novadu robežām, bet, izvērtējot visus tiesībpolitiskos apsvērumus un samērojot tos ar sabiedrisko labumu, jāsecina, ka administratīvi teritoriālā reforma valsts līmenī ir nepieciešama, galīgo lēmumu var pieņemt vienīgi Saeima. Līdz ar to Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā reforma atzīstama par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu, kas bija jāizlemj pašam likumdevējam, proti, Saeimai. 17. Šajā lietā pilnībā spēku ir zaudējušas tās normas, kuras bija ietvertas Noteikumos Nr. 596 un kuras Pieteikumu iesniedzējas bija apstrīdējušas Satversmes tiesā. Tāpat spēku zaudēja daļa no tām normām, atbilstību kurām Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas izvērtēt, proti, Reformas likuma 6.1 panta pirmā, trešā, kā arī ceturtā daļa. Turklāt ir jāņem vērā tas, ka Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums attiecībā uz atsevišķām Pieteikumu iesniedzējām paredz tādu tiesisko regulējumu, pret kuru tās būtībā neiebilst (sk., piemēram, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 2. pielikuma 6., 14., 74. un 90. punktu). 2008. gada 29. decembrī Satversmes tiesā tika saņemta Pieteikuma iesniedzējas - Maltas pagasta padomes - vēstule, kurā ietverts lūgums neizbeigt tiesvedību šajā lietā. Lūgums pamatots ar to, ka Saeima, citastarp pārkāpjot arī varas dalīšanas principu, pieņēmusi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Minētā likuma pieņemšanas rezultātā neesot mainījusies Noteikumos Nr. 596 ietverto tiesību normu būtība, bet gan tikai šo normu "statuss tiesību hierarhijā". 2009. gada 7. janvārī Satversmes tiesā tika saņemta institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabineta - vēstule, kurā ietverts lūgums izbeigt tiesvedību šajā lietā. Lūgums pamatots ar to, ka Saeimā ir pieņemts Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums un līdz ar to zaudējušas spēku visas apstrīdētās normas, kā arī daļa no tām normām, atbilstību kurām Pieteikumu iesniedzējas lūgušas izvērtēt, proti, Reformas likuma 6.1 panta pirmā, trešā, kā arī ceturtā daļa. 2009. gada 12. janvārī tika saņemta Pieteikumu iesniedzēju - Amatas novada domes, Ances pagasta padomes, Baložu pilsētas domes, Bēnes pagasta padomes, Brīvzemnieku pagasta padomes, Codes pagasta padomes, Gailīšu pagasta padomes, Glūdas pagasta padomes, Ģibuļu pagasta padomes, Inčukalna novada domes, Īslīces pagasta padomes, Jersikas pagasta padomes, Kauguru pagasta padomes, Kocēnu pagasta padomes, Lapmežciema novada domes, Lībagu pagasta padomes, Līvbērzes pagasta padomes, Mežotnes pagasta padomes, Priekuļu pagasta padomes, Pūres pagasta padomes, Strazdes pagasta padomes, Tārgales pagasta padomes, Vaidavas pagasta padomes, Valgundes novada domes un Vecsaules pagasta padomes - vēstule, kurā ietverts lūgums turpināt tiesvedību šajā lietā. Tas pamatots ar to, ka Saeima, pārkāpjot arī varas dalīšanas principu, pieņēmusi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Lūgumā norādīts, ka Saeima, pieņemot minēto likumu, iejaukusies Satversmes tiesas kompetencē un tādējādi esot pārkāpts tiesu varas neatkarības princips. Tiesvedības turpināšana esot atzīstama par vienīgo iespējamo līdzekli, lai Pieteikumu iesniedzējas spētu aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Tā kā vietējo pašvaldību vēlēšanas notiks 2009. gada 6. jūnijā, tad pēc minētā datuma izbeigšoties arī visu pašreizējo vietējo pašvaldību, tostarp Pieteikumu iesniedzēju, pilnvaras. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā esot konstatējama tāda pati neatbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām kā Noteikumos Nr. 596. Līdz ar to esot secināms, ka lietā joprojām pastāv strīds par novadu veidošanas tiesiskumu. Satversmes tiesa atzīst, ka tiesu varas neatkarības princips, kas nostiprināts Satversmes 83. pantā un liedz citiem valsts varas atzariem iejaukties tiesu darbībā, ir viens no būtiskākajiem tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Pieteikumu iesniedzēju 2009. gada 12. janvāra lūgumā pamatoti norādīts tas, ka Satversmes tiesa ir tiesīga un atsevišķos gadījumos tai pat ir pienākums vērtēt arī tādu tiesību normu satversmību, kuras jau zaudējušas savu spēku. Šāds pienākums pastāv, piemēram, gadījumā, kad nepieciešams novērst personas pamattiesību būtisku aizskārumu. Satversmes tiesa vairākās lietās ir konstatējusi, ka apstrīdētais regulējums jau grozīts vai atcelts, taču līdz ar to nav novērsts pamattiesību aizskārums, kas radies apstrīdētā regulējuma spēkā esamības laikā, un tāpēc tiesa ir turpinājusi tiesvedību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. 2002-06-01, Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 2003-19-0103, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedumu lietā Nr. 2005-12-0103, Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā Nr. 2006-09-03, Satversmes tiesas 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā Nr. 2008-07-01). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā reforma atzīstama par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu, kas bija jāizlemj Saeimai (sk. šā lēmuma 16. punktu). Tāpat ir jāņem vērā, ka netieši Pieteikumu iesniedzējas savos lūgumos apšauba arī atsevišķu tādu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma normu satversmību, par kuru atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem) lieta nav ierosināta. Satversmes tiesa norāda, ka tās kompetenci un kārtību, kādā tiesa vai lietas dalībnieki veic konkrētas procesuālās darbības, pamatā noteic Satversme un Satversmes tiesas likums. Obligāts lietas izskatīšanas priekšnoteikums ir tiesas pienākums uzklausīt institūciju, kuras izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta. Proti, šai institūcijai ir tiesības iesniegt Satversmes tiesā atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklātu un juridisko pamatojumu. Institūcija, kuras izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta, tiek noteikta lēmumā par lietas ierosināšanu. Pēc konkrētās lietas nodošanas izskatīšanai likums liedz Satversmes tiesai par institūciju, kuras izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta, atzīt kādu citu institūciju. Tiesvedības turpināšana nozīmētu to, ka Satversmes tiesai jāizvērtē cita apstrīdētā akta normas, bet šāda izvērtēšana būtu Satversmes tiesas likuma pārkāpums. Proti, Satversmes tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas ierosināt lietu Satversmes tiesā vai arī izlemt lietu, neuzklausot tās institūcijas viedokli, kuras izdotā tiesību norma (akts) tiek apstrīdēta. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu ir pieņēmusi Saeima, savukārt lietā apstrīdēto aktu, kas zaudējis savu spēku, - Noteikumus Nr. 596 - Ministru kabinets. Līdz ar to Satversmes tiesai nav tiesiska pamata turpināt tiesvedību šajā lietā un izvērtēt tāda tiesiskā regulējuma satversmību, kas nav bijis ietverts Noteikumos Nr. 596. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. un 4. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2008-08-0306 "Par Ministru kabineta 2007. gada 4. septembra noteikumu Nr. 596 "Noteikumi par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo iedalījumu" 3.15., 3.16. un 3.17. punkta, kā arī pielikuma II sadaļas 2. punkta vārdu "Skrīveru pagasts", 5. punkta vārdu "Brīvzemnieku pagasts", 8. punkta vārdu "Bēnes pagasts", 12. punkta vārdu "Baltinavas pagasts", 13. punkta vārdu "Codes pagasts", "Gailīšu pagasts", "Īslīces pagasts", "Mežotnes pagasts" un "Vecsaules pagasts", 14. punkta vārdu "Kauguru pagasts", 18. punkta vārdu "Amatas pagasts" un "Drabešu pagasts", 25. punkta vārdu "Lapmežciema pagasts", 35. punkta vārdu "Glūdas pagasts", "Līvbērzes pagasts" un "Valgundes novads", 42. punkta vārdu "Alsungas pagasts", 44. punkta vārdu "Baložu pilsēta", 48. punkta vārdu "Jersikas pagasts", 65. punkta vārdu "Priekuļu pagasts" un "Raunas pagasts", 66. punkta vārdu "Maltas pagasts", 77. punkta vārdu "Allažu pagasts", "Inčukalna pagasts", "Mores pagasts", "Siguldas pagasts" un "Siguldas pilsēta", 82. punkta vārdu "Ģibuļu pagasts", "Lībagu pagasts" un "Strazdes pagasts", 84. punkta vārdu "Pūres pagasts", 87. punkta vārdu "Kocēnu pagasts" un "Vaidavas pagasts" un 92. punkta vārdu "Ances pagasts" un "Tārgales pagasts" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 1985. gada 15. oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta trešajai un sestajai daļai un 5. pantam un Administratīvi teritoriālās reformas likuma 6.1 panta pirmajai, trešajai un ceturtajai daļai". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G. Kūtris