29. Article — reglamentē tiesvedības izbeigšanu lietā. Minētā

panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Konstatējot šajā normā paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tomēr nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt tiesvedību. Apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās pamattiesības un novērst negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Vienlaikus jāņem vērā, ka Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd jēga Satversmes tiesas procesam (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). 7. Laikā, kad apstrīdētais akts − Noteikumi Nr. 596 − bija spēkā, nav radušās tādas sekas, kuras varētu būt izraisījis iespējamais Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārums un kuras būtu iespējams grozīt, ja apstrīdētais akts ar Satversmes tiesas spriedumu tiktu atzīts par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. Arī gadījumā, ja Satversmes tiesa secinātu, ka pieteikumi ir pamatoti un Ministru kabinets apstrīdēto aktu izdevis, neievērojot Satversmes 1. un 101. panta prasības, jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo pagastu, novadu un pilsētu administratīvi teritoriālo statusu, turpinātu regulēt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums. Iespējamie trūkumi apstrīdētā akta − Ministru kabineta noteikumu − izdošanā paši par sevi nevar ietekmēt attiecīgajā Satversmes tiesas lietā neapstrīdēta, citas institūcijas un citā kārtībā izdota akta − likuma − konstitucionalitāti un spēkā esamību. Turklāt attiecībā uz vairākiem pagastiem un novadiem, kuru iedzīvotāji iesnieguši konstitucionālās sūdzības, piemēram, Amatas novadu, Allažu pagastu, Baltinavas pagastu, Inčukalna pagastu, Priekuļu pagastu, Siguldas novadu un Skrīveru pagastu, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā paredzēts atšķirīgs regulējums no apstrīdētajā aktā noteiktā. Tādējādi nav nepieciešams turpināt tiesvedību šajā Satversmes tiesas lietā, lai izvērtētu Noteikumu Nr. 596 atbilstību Satversmei. 8. Nav pamatots Pieteikumu iesniedzēju uzskats, ka Saeima, izdodot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, iejaukusies Satversmes tiesas kompetencē. 8.1. Satversmes 85. pantā un Satversmes tiesas likuma 16. pantā izsmeļoši noteikta Satversmes tiesas kompetence. Satversmes tiesas likuma 16. pants paredz, ka Satversmes tiesa izskata lietas par konkrētu institūciju izdotu konkrētu aktu atbilstību konkrētām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, savukārt Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 2. un 5. punkts prasa pieteikumā norādīt gan institūciju, kas apstrīdēto aktu izdevusi, gan konkrētu prasījumu Satversmes tiesai. Lietas, kas apvienotas lietā Nr. 2008-25-03, ierosinātas saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu par Ministru kabineta izdota akta − Noteikumu Nr. 596 − attiecīgo normu atbilstību Satversmes 1. un 101. pantam, nevis par abstraktu jautājumu par atsevišķu novadu izveidošanas likumību. 8.2. Lietas ierosināšana Satversmes tiesā neliedz nedz institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, nedz arī citām institūcijām savas kompetences ietvaros no jauna lemt par jautājumiem, ko skar Satversmes tiesā apstrīdētās normas, tostarp atzīstot Satversmes tiesā apstrīdētās normas par spēku zaudējušām vai noregulējot attiecīgo jautājumu atšķirīgi vai atšķirīgā procedūrā. Šādu situāciju likumdevējs ir tieši paredzējis Satversmes tiesas likuma 29. panta 2. punktā. Satversmes tiesa to nav apšaubījusi (ir netieši akceptējusi), pieņemot daudzus nolēmumus par tiesvedības izbeigšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 29. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2005-23-03 un Satversmes tiesas 2007. gada 3. aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-05-0106) vai − atkarībā no lietas apstākļiem − turpinājusi tiesvedību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). 8.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda uz šādu Satversmes tiesas atziņu: "Ja tiesā tiek izskatīts kāds strīds, tad citas institūcijas lēmumus par strīda priekšmetu var pieņemt tikai pēc sprieduma stāšanās spēkā" (Satversmes tiesas 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 11. punkts un Satversmes tiesas 2007. gada 28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punkts). Pieteikuma iesniedzēju atsauce uz Satversmes tiesas nolēmumiem lietās Nr. 2005-10-03 un Nr. 2007-16-03 nav pamatota, jo šajās lietās vērtēta atšķirīga situācija. Proti, jautājums par to, vai pašvaldības dome (padome) ir tiesīga regulēt jautājumu, kas jāizlemj civilprocesuālā kārtībā, un vai Satversmes tiesa ir tiesīga lemt jautājumu, kas pēc būtības ir pašvaldības domes (padomes) kompetencē. Konkrētajā lietā Satversmes tiesas kompetencē ir izlemt jautājumu par Noteikumu Nr. 596 attiecīgo normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Šo jautājumu Saeima, pieņemot Administratīvo teritoriju un administratīvo vietu likumu, nav izlēmusi. Līdz ar to Saeima minētajā likumā nav tieši skārusi konkrētajā Satversmes tiesas lietā izlemjamus jautājumus un nav iejaukusies Satversmes tiesas kompetencē. 9. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tiesvedību konkrētajā lietā iespējams turpināt, izvērtējot attiecīgo Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma normu atbilstību Satversmei. Proti, Pieteikumu iesniedzēji vēlas nevis turpināt tiesvedību par tiem prasījumiem, kas formulēti pieteikumos, par kuriem ierosināta lieta un saņemti atbildes raksti, bet lietā ar citu prasījumu, proti, par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma atbilstību Satversmei. Šāda lieta Satversmes tiesā nav ierosināta, un atbildes raksts šādā lietā Satversmes tiesā nav saņemts. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēji pēc būtības vēlas, lai Satversmes tiesa paplašinātu prasījumu, pati pēc savas iniciatīvas (ex officio) ierosinot lietu par citas institūcijas un citā kārtībā izdota normatīvā akta atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. "Kā ikviena Eiropas konstitucionālā tiesa, arī Satversmes tiesa nav tiesīga ierosināt lietas pēc savas iniciatīvas. Tā izskata lietas tikai pēc likumā noteiktu personu pieteikuma" (Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumi 1997.−1998., Tiesu namu aģentūra, 2001, 12. lpp.). "Viens no varas dalīšanas principa elementiem ir tas, ka tiesa uzsāk savu darbu tikai tad, ja uz to aicina citi subjekti" (Endziņš A., Par Satversmes tiesu šodien un rīt. Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 3. februāris, Nr. 30/31). Satversmes tiesa gan vairākkārt secinājusi, ka noteiktos gadījumos var notikt prasījuma robežu paplašināšana jau ierosinātās lietās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 6. punktu un Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 18. punktu), taču ir jāņem vērā, ka "Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var paplašināt tikai, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanā; 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai" (Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punkts). 9.1. Lietā apstrīdēta izpildvaras − Ministru kabineta − izdota akta atbilstība Satversmei. Izpildvaras izdotam aktam ir cita demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā likumdevēja izdotam aktam, un uz to attiecas specifiskas prasības par rīcību likumdevēja dotā pilnvarojuma ietvaros. Tā paša pamatojuma ietvaros, kas lietā izteikts par Ministru kabineta akta izstrādāšanas procedūru, nav iespējams izskatīt lietu par likumdevēja izdota akta atbilstību Satversmei, jo likumdevēja vieta varas dalīšanas sistēmā būtiski atšķiras no izpildvaras vietas. 9.2. Lietā Nr. 2001-15-03, uz kuru atsaucas Pieteikumu iesniedzēji, Satversmes tiesa prasījuma robežas paplašināja atšķirīgos apstākļos. Šajā lietā gan sākotnēji apstrīdētais akts, gan arī akts, attiecībā uz kuru prasījums tika paplašināts, bija izpildvaras izdoti akti, kuru iespējamā neatbilstība likumam bija saistīta ar to, ka izpildvaras institūcijas apstrīdētajās normās citādi regulēja jautājumu, ko likumdevējs jau bija noregulējis likumā. 9.3. Prasījuma robežu paplašināšana lietas izskatīšanas stadijā konkrētajā lietā nav iespējama no Satversmes tiesas procesa principu viedokļa, jo Saeimas viedoklis par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma atbilstību Satversmei lietā nav bijis uzklausīts, minētais likums pieņemts pēc lietas nodošanas izskatīšanai, tā pieņemšanas faktiskie apstākļi lietā nav izsmeļoši atspoguļoti un nav konkretizēts ar šo likumu radītais iespējamais katra Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums. Līdz ar to lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 596 normas nav tik cieši saistītas ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, lai būtu iespējams paplašināt prasījumu, un tas nav arī iespējams un nepieciešams no Satversmes tiesas procesa principu viedokļa. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa n o l ē m a: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2008-25-03 "Par Ministru kabineta 2007. gada 4. septembra noteikumu Nr. 596 "Noteikumi par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālo iedalījumu" 3.15. , 3.16. un 3.17. punkta, kā arī pielikuma II nodaļas 2. punkta vārdu "Skrīveru pagasts", 5. punkta vārdu "Brīvzemnieku pagasts", 8. punkta vārdu "Bēnes pagasts", 12. punkta vārdu "Baltinavas pagasts", 13. punkta vārdu "Codes pagasts", "Gailīšu pagasts", "Īslīces pagasts", "Mežotnes pagasts" un "Vecsaules pagasts", 14. punkta vārdu "Kauguru pagasts", 18. punkta vārdu "Amatas pagasts" un "Drabešu pagasts", 25. punkta vārdu "Lapmežciema pagasts", 35. punkta vārdu "Valgundes novads", "Glūdas pagasts" un "Līvbērzes pagasts", 44. punkta vārdu "Baložu pilsēta", 48. punkta vārdu "Jersikas pagasts", 65. punkta vārdu "Priekuļu pagasts", 66. punkta vārdu "Maltas pagasts", 77. punkta vārdu "Allažu pagasts", "Inčukalna pagasts", "Siguldas pilsēta", "Siguldas pagasts" un "Mores pagasts", 82. punkta vārdu "Ģibuļu pagasts", "Lībagu pagasts" un "Strazdes pagasts", 84. punkta vārdu "Pūres pagasts", 87. punkta vārdu "Kocēnu pagasts", 92. punkta vārdu "Tārgales pagasts" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Rīcības sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris