10. Article

Auflage, München: Verlag C.H. Beck, 2002, Rn. 270, 367). Pieteikuma iesniedzēja nav apstrīdējusi regulējumu, kas nosaka svarīgu lēmumu pieņemšanai nepieciešamo kvalificēto balsu vairākumu, bet gan likumā ietverto aizliegumu šādu lēmumu pieņemšanai statūtos noteikt lielāku nepieciešamo balsu skaitu, nekā tas paredzēts likumā. Tādēļ Satversmes tiesai nav pamata šajā lietā vērtēt Komerclikumā ietverto regulējumu, ciktāl tas paredz minimālo lēmuma pieņemšanai nepieciešamo balsu skaitu. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka, ietverot likumā šādu aizliegumu, tiekot līdzsvarotas dažādu personu intereses, jo, ievērojot akcionāru lielo skaitu un relatīvi biežo maiņu, sabiedrības pastāvēšanas un funkcionēšanas nodrošināšanai esot nepieciešams daudzu jautājumu imperatīvs regulējums. Satversmes tiesa piekrīt viedoklim, ka apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums statūtos noteikt lielāku nepieciešamo balsu skaitu svarīgu lēmumu pieņemšanai ir jāvērtē saistībā ar citām Komerclikuma normām, proti, ar 275. pantu. Komerclikuma pieņemšanas brīdī tas noteica, ka akcionāru sapulce ir tiesīga pieņemt šādus lēmumus neatkarīgi no tajā pārstāvētā balsstiesīgā pamatkapitāla, un statūtos nebija iespējams noteikt akcionāru sapulces kvorumu. Abas normas - gan Komerclikuma 275. pants, gan 284. panta otrā daļa - bija vērstas uz mērķi nepieļaut to, ka svarīgu lēmumu pieņemšanu bloķē akcionāru mazākums, nobalsojot pret vairākuma atbalstītām izmaiņām vai neierodoties uz sapulci (sk. A. Lošmaņa viedokli lietas materiālu 178. lpp.). Juridiskajā literatūrā arī izteikts viedoklis, ka akcionāru mazākuma aizsardzība nedrīkst kļūt par mazākuma diktātu, kā rezultātā tiktu pārkāptas vairākuma tiesības [sk.: Strupišs A. Komerclikuma komentārs. Jurista Vārds, 2000, Nr. 32(185), 4. lpp.]. Tāpat citās valstīs ir atzīts, ka nepieciešams aizsargāt akcionāru mazākuma intereses, taču vienlaikus nodrošinot arī pietiekamu vairākuma aizsardzību (sk., piemēram: Vutt A., Vutt M. Defending the Rights of Minority Shareholders in Estonia. Juridica International 1999, pp. 160-161). Eiropas Savienības tiesību aktos ir nostiprināts princips, ka jānodrošina vienlīdzīga akcionāru aizsardzība. Tā Padomes 1976. gada 13. decembra otrās direktīvas 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses, 42. pants nosaka: "Lai ieviestu šo direktīvu, dalībvalstu tiesību aktos jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vienāda statusa akcionāriem." Minētais princips ir atzīts vairāku Kopienas dalībvalstu tiesību sistēmās (sk.: Ģenerāladvokātes Vericas Trstenjakas [Verica Trstenjak] secinājumi, sniegti 2008. gada 4. septembrī lietā C-338/06 "Eiropas Kopienu Komisija pret Spānijas Karalisti"). Līdz ar to ierobežojuma mērķis ir līdzsvarot akcionāru intereses un aizsargāt akcionāru tiesības, kas citastarp ietver arī personas tiesības uz īpašumu. Tātad apstrīdētās normas ir vērstas uz leģitīma mērķa aizsardzību - citu personu tiesību aizsardzību. 10.3. Izvērtējot ierobežojuma samērību, Satversmes tiesai ir jānoskaidro vairāki jautājumi. Pirmkārt, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai nav citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu šā mērķa sasniegšanai. Treškārt, vai sabiedrības ieguvums ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2008. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01 11. punktu). Saeima ar 2002. gada 14. februāra likumu izdarīja grozījumus Komerclikuma 275. pantā, paredzot iespēju statūtos noteikt minimālo sapulcē pārstāvēto pamatkapitālu jeb kvorumu. Savukārt likuma 284. panta otrajā daļā grozījumi netika izdarīti. Šādā situācijā statūtos bija iespējams paredzēt, ka attiecīgos svarīgos lēmumus var pieņemt tikai tad, ja sapulcē, piemēram, ir pārstāvēti 90 procenti vai pat 100 procenti akcionāru. Tas ļāva statūtos noteikt tādu regulējumu, lai bloķētu lēmumu pieņemšanu. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais regulējums nevarētu novērst lēmumu pieņemšanas bloķēšanu un ar izraudzīto līdzekli nebūtu iespējams nodrošināt sabiedrības spēju darboties (sk. A. Lošmaņa viedokli lietas materiālu 178. lpp. ). Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais līdzeklis nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.