3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saeima vērš uzmanību uz to, ka Komerclikuma 284. panta otrās daļas mērķis ir aizsargāt akcionāru (it īpaši mazākumakcionāru) intereses, jo tā noteic, ka svarīgi lēmumi tiek pieņemti tikai ar kvalificētu balsu vairākumu. Mazākumakcionāru tiesību aizsardzība balstoties uz trim galvenajiem principiem: vienlīdzību, atklātumu un informācijas pieejamību. Valstij šā jautājuma risināšanā esot dota liela rīcības brīvība, kas izrietot no Eiropas Savienības Padomes 1976. gada 13. decembra otrās direktīvas 77/91/EEK, 1978. gada 9. oktobra trešās direktīvas 78/855/EEK un 1982. gada 17. decembra sestās direktīvas 82/891/EEK. Šāda rīcības brīvība izrietot arī no Satversmes 105. panta, kas pieļauj īpašuma tiesību ierobežošanu ar likumu. Satversmes 105. pants vispārīgi aizsargājot iespēju izmantot akcijas. No šā panta likumdevējam izrietot pienākums paredzēt noteikumus, kas līdzsvarotu dažādu personu intereses, un it īpaši tas attiecoties uz akciju sabiedrībām, kurās daudzu jautājumu risināšanai nepieciešams imperatīvs regulējums, lai garantētu sabiedrības pastāvēšanu un funkcionēšanu, ņemot vērā akcionāru lielo skaitu un relatīvi biežo maiņu. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas garantē saprātīgu līdzsvaru starp dažādām akcionāru grupām. Saeima norāda, ka likumdevējs ir tiesīgs normatīvajā regulējumā izdarīt tādus grozījumus, kas maina iepriekšējo stāvokli, šādā gadījumā paredzot saprātīgus termiņus pārejai uz jaunajām prasībām. Likums "Par akciju sabiedrībām" neesot ietvēris Komerclikuma 142. panta otrajai daļai analogu normu par to, ka akciju sabiedrības dibināšanas dokumentu nosacījumi drīkst atšķirties no likuma noteikumiem tikai tad, ja likums šādu atšķirību tieši atļauj. Savukārt akciju sabiedrības statūtos neesot bijis aizliegts ietvert normas, kas akcionāru sapulces lēmuma pieņemšanai konkrētos gadījumos paredzētu lielāku minimāli nepieciešamo balsu skaitu nekā likumā noteiktais. Komerclikums tika pieņemts 2000. gada 13. aprīlī un stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī. Uzņēmumu reģistrā reģistrējamām akciju sabiedrībām noteikts pārejas periods līdz 2004. gada 31. decembrim, lai tās sakārtotu savu darbību atbilstoši Komerc­likumam. Tātad likums paredzējis vairāku gadu termiņu likuma prasību ieviešanai. Likums neparedzējis izņēmumus. Proti, neesot bijis atrunāts, ka apstrīdētās normas neattiektos uz Komerclikuma spēkā stāšanās brīdī jau nodibinātām akciju sabiedrībām, jo ar šo likumu aizsākta būtiska komerctiesību reforma. Paredzot izņēmumus šajā un vairākos citos jautājumos, reforma, pēc Saeimas ieskata, tiktu ierobežota. Saeima pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējas subjektīva paļaušanās uz likuma un statūtu nemainību nav tiesiski aizsargājama. Komerclikuma 284. panta otrās daļas atzīšana par spēku zaudējušu būtiski aizskartu mazākumakcionāru intereses, jo izslēgtu obligāto prasību par svarīgu lēmumu pieņemšanai nepieciešamo kvalificēto balsu vairākumu.