8. Article

Tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas Satversmes 105. pantā, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Šis pants paredz, no vienas puses, valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču no otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 21. punktu). Īpašuma legāldefinīcija dota Civillikuma 927. pantā. Tas noteic: "Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt atpakaļ to no katras trešās personas ar īpašuma prasību." Tātad Civillikumā īpašums jēdzieniski tiek definēts kā subjektīva civilā tiesība, proti, varas tiesība pār lietu (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 57. - 58. lpp.), saturiski to raksturojot ar īpašniekam piešķirto pilnvaru uzskaitījumu. Ar "tiešu tiesisku varu pār lietu" saprotama īpašnieka tiesiska iespēja šo lietu faktiski valdīt, lietot un iegūt no tās visus iespējamos labumus, kā arī to pārveidot, patērēt vai iznīcināt. Bez tam minētā vara pār lietu nozīmē īpašnieka iespēju tiesiski rīkoties ar lietu, noslēdzot tiesiskus darījumus, piemēram, nododot lietu īpašumā citai personai uz atsavinājuma līguma pamata (sk.: Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 16. - 17. lpp.). Šāda īpašuma tiesību izpratne atbilst tiesiskajam regulējumam civiltiesībās. Tai pašā laikā tiesības uz īpašumu ir arī cilvēka pamattiesības, ko aizsargā Satversme. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu, 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu, 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4. punktu). Svarīgākie starptautiskie dokumenti nesniedz jēdziena "īpašums" satura definīciju. Taču šādas definīcijas trūkums nav uzskatāms par pārsteidzošu faktu, jo dažādās tiesību sistēmās īpašuma jēdziena saturs ir atšķirīgs (sk.: Krause C. The Right to Property. Book: Economic, Social and Cultural Rights. A textbook. Second Revised Edition. Edited by Eide A., Krause C. and Rosas A. Dordrecht: Martinus Nijhoff Publishers, 2001, pp. 198 - 199). Līdz ar to īpašuma jēdziena satura noskaidrošanā svarīga nozīme ir Eiropas cilvēktiesību aizsardzības institūciju sniegtajai šā jēdziena interpretācijai. Gan savulaik Eiropas Cilvēktiesību komisija, gan arī ECT, pamatojoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmo protokolu, ir secinājušas, ka ar jēdzienu "īpašums" jāsaprot gan nekustamais, gan kustamais īpašums (sk.: Application No. 7456/76, Wiggins v. United Kingdom, decision of 8 February 1977, Decisions and Reports 13, p. 46), turklāt šis jēdziens ietver arī nemateriālas tiesības, tādas kā līguma tiesības ar ekonomisku vērtību (sk.: Case of Mellacher and Others, judgment of 19 December 1989, Series A, para. 169), dažādas ekonomiskās intereses (sk.: Case of Tre Traktorer AB, judgment of 7 July 1989, Series A, para. 159; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96, ECHR 1999-II). Konvencijas Pirmā protokola 1. pants noteic: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu, vai sodu samaksu." ECT ir secinājusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ietver sevī trīs savstarpēji cieši saistītus nosacījumus. Pirmkārt, panta pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības (sk.: Case of Lithgow and Others, judgment of 8 July 1986, Series A, no. 102, p. 50, para. 120). Otrkārt, panta otrais teikums aizliedz patvaļīgi noteikt īpašuma atņemšanas nosacījumus (sk.: James and Others v. The United Kingdom, judgment of 25 March 1983, Series A, no. 98, para. 41). Treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm (sk., piemēram: Sporrong and Lonnroth v. Sweden, judgement of 23 September 1982, Series A, no. 52, p. 24, para 61; Iatridis v. Greece [GC], no. 31107/96, para. 55, ECHR 1999-II; Beyeler v. Italy [GC], no. 33202/96, para. 100, ECHR 2000-I). Šie trīs atsevišķie nosacījumi ir savstarpēji cieši saistīti. Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz valsts atbildību par iejaukšanos īpašuma tiesību īstenošanā, ja šīs iejaukšanās rezultātā samazinās īpašuma ekonomiskā vērtība (sk.: Theory and Practice of the European Convention on Human Rights. Third Edition by P. van Dijk, G.J.H. van Hoof. The Hague - London- Boston: Kluwer Law International, 1998, p. 620). Interpretējot īpašuma tiesību saturu attiecībā uz akcijām, ECT secinājusi, ka akcija ir sertifikāts, kas apliecina, ka tā īpašniekam pieder sabiedrības akcijas kopā ar tām atbilstošām tiesībām (it īpaši balsstiesībām), un atzinusi, ka akcijām piemīt ekonomiska vērtība (sk.: Application no. 8588/79 & 8589/79, Bramelid and Malmstrom v. Sweden, decision of 12 October 1982, p. 81; application no. 30417/96, Olczak v. Poland, decision of 7 November 2002, para. 60, pp. 8 - 9). Arī Latvijā pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu juridiskajā literatūrā valdīja uzskats, ka akcija ir pamatkapitāla kvotatīva daļa, kas noteic ieguldījuma apmēru un līdz ar to akcionāra juridisko stāvokli sabiedrībā, viņa tiesību un pienākumu kopumu (sk.; Loebers A. Tirdzniecības tiesību pārskats. I daļa. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums. 1926, 124. lpp.). Akcija dod kā personīgās, tā arī mantiskās tiesības. Personīgās tiesības raksturotas kā līdzpārvaldīšanas tiesības akciju sabiedrības lietās, kuru starpā par svarīgākām tika uzskatītas balsstiesības (sk.: Čakste K. Tirdzniecības tiesības. I daļa. 1937./38. m. g. lasītās lekcijas. [B.V.], 1938, 123. lpp.). Tāpat arī spēkā esošā Komerclikuma 226. panta pirmā daļa noteic, ka akcija apliecina akcionāra līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā un dod viņam tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants, līdzīgi kā Konvencijas Pirmā protokola 1. pants, paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu, 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 secinājumu daļas 21.3. punktu un 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 8. punktu). Tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus.