9. Article

Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, visupirms jānoskaidro, vai tās ierobežoja Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Apstrīdētās normas aizliedza akcionāriem pašiem noteikt kārtību, kādā tiek pieņemti lēmumi par grozījumu izdarīšanu statūtos, pamatkapitāla izmaiņām, konvertējamo obligāciju emisiju, sabiedrības reorganizāciju, koncerna līguma noslēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, sabiedrības iekļaušanu, piekrišanu iekļaušanai un darbības izbeigšanu vai turpināšanu. Apstrīdētās normas noteica, ka šādus lēmumus var pieņemt, ja par tiem nodotas ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no klātesošo balsstiesīgo akcionāru balsīm, statūtos neparedzot tiesības noteikt lielāku nepieciešamo balsu skaitu šādu lēmumu pieņemšanai. Akciju piederība fiziskajai vai juridiskajai personai, kā tas atzīts ECT praksē, rada tiesības uz īpašumu, un tikai akcionāram ir tiesības lemt par Komerclikuma 284. panta otrajā daļā minētajiem jautājumiem un pieņemt lēmumus tajos. Šā panta otrajā daļā minētie lēmumi tieši attiecas uz sabiedrības aktīviem, bet likumdevējs šo lēmumu pieņemšanai bija noteicis imperatīvu kārtību. Kaut arī šie lēmumi ir būtiski, jo var ietekmēt ikviena akcionāra īpašuma tiesību apjomu, akcionāri paši nevarēja brīvi noteikt šo lēmumu pieņemšanas kārtību. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežoja Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.