23. Article

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņas īpašuma tiesības tiktu mazāk ierobežotas, ja viņas un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku tiesisko attiecību pamatā būtu nevis nomas līgums, bet gan servitūts. 23.1. Kā pamatoti norāda Saeima, šajā gadījumā ir jāņem vērā vairāki apstākļi, kas lika likumdevējam izvēlēties tieši piespiedu nomas institūtu, lai regulētu zemes un ēku īpašnieku savstarpējās tiesiskās attiecības. Likums par zemes reformu pilsētās tika pieņemts 1991. gada 20. novembrī. Šis likums bija svarīgākais normatīvais akts, kas noteica zemes reformas īstenošanas kārtību Latvijas Republikas pilsētās. Tāpēc jau tā izstrādes gaitā likumdevējam vajadzēja izlemt, kā tiks regulētas savstarpējās tiesiskās attiecības, kas zemes reformas rezultātā izveidosies starp zemes un ēku īpašniekiem. Latvijas Civilkodekss bija normatīvais akts, kas regulēja civiltiesiskās attiecības, arī nomu, Likuma par zemes reformu pilsētās izstrādāšanas un spēkā stāšanās laikā. Civilkodeksā ietvertais īpašuma tiesību regulējums servitūtus neparedzēja. Tikai 1992. gada 14. janvārī Augstākā padome pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumu", ar kuru nolēma atjaunot Civillikuma spēku, kā arī ar īpašiem likumiem noteikt atsevišķo Civillikuma daļu spēkā stāšanās laiku un kārtību. Augstākā padome 1992. gada 7. jūlijā pieņēma likumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību", ar kuru noteica, ka šis likums un Civillikuma lietu tiesību daļa stājas spēkā 1992. gada 1. septembrī. Tikai ar Civillikuma lietu tiesību daļas stāšanos spēkā Latvijā atjaunojās servitūtu tiesiskais regulējums. No minētā var secināt, ka Likuma par zemes reformu pilsētās sagatavošanas un pieņemšanas laikā vēl nebija pieņemti normatīvie akti, ar kuriem tika atjaunots 1937. gada Civillikums. Tādējādi likumdevējam tobrīd nemaz nebija iespējas izvēlēties, vai civiltiesiskās attiecības starp zemes īpašnieku un ēkas īpašnieku regulēs servitūts vai piespiedu noma. Likumdevēja izvēle par labu piespiedu nomai bija atbilstošāka tā brīža situācijai. 23.2. Ar piespiedu nomu Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības tiek ierobežotas tādējādi, ka viņai nav tiesību pašai brīvi izlemt, vai viņa iznomās savu zemes gabalu, kā arī nav tiesību brīvi izvēlēties nomnieku. Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai servitūta nodibināšanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības tiktu ierobežotas mazākā apmērā. Servitūts saskaņā ar Civillikuma 1130. pantu ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Lai nodrošinātu īpašnieka tiesības valdīt un lietot viņam piederošo ēku, kas atrodas uz svešas zemes, servitūts saskaņā ar Civillikuma 1231. panta 1. punktu būtu nodibināms uz likuma pamata. Ja likumā būtu paredzēts servitūts, ar kuru tiktu apgrūtināts Pieteikuma iesniedzējai piederošais zemes gabals, viņai tāpat kā piespiedu nomas gadījumā nebūtu tiesību pašai brīvi izlemt, vai viņa nodos zemes gabalu lietošanā uz tā esošās daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem. Zemes lietošanas tiesības dzīvokļu īpašnieki iegūtu uz likuma pamata neatkarīgi no Pieteikuma iesniedzējas gribas. Tātad Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības, nodibinot servitūtu, netiktu ierobežotas mazāk kā piespiedu nomas gadījumā. 23.3. Kā uzskata Pieteikuma iesniedzēja, servitūta nodibināšanas gadījumā viņas īpašuma tiesības tiktu ierobežotas mazāk arī tāpēc, ka salīdzinājumā ar nomas maksu par servitūtu viņa saņemtu lielākus ienākumus, piemēram, atlīdzību reālnastas veidā. No Civillikuma noteikumiem par servitūtiem izriet vispārīgs princips, ka servitūta izlietotājam nav pienākuma maksāt atlīdzību kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam. Tādi likuma noteikumi, ka kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam tomēr pienākas atlīdzība par servitūta lietošanu, ir tiesiski iespējami, tomēr tie nebūtu raksturīgi servitūta būtībai un jēgai. Rīgas brīvostas likumā un Ventspils brīvostas likumā ir noteikts, ka zemes lietotājs tās īpašniekam par servitūtu maksā atlīdzību saskaņā ar vienošanos, taču šajā gadījumā jāņem vērā gan būtiskie zemes īpašuma tiesību ierobežojumi, gan īpašie personālservitūta nosacījumi brīvostās. Ja normatīvajos aktos tomēr būtu noteikts, ka par servitūta izmantošanu zemes īpašniekam pienākas atlīdzība no ēkas īpašnieka, tas nenozīmē, ka personas ienākumi šajā gadījumā būtu lielāki nekā piespiedu nomas gadījumā. Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā nav apstrīdējusi Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrajā daļā noteikto maksimālo nomas maksas apmēru, proti, piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības. Ja arī Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā vārds "noma" tiktu aizstāts ar vārdu "servitūts", maksa par servitūtu nedrīkstētu pārsniegt minētos piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības. No pieteikuma var secināt, ka servitūts Pieteikuma iesniedzējai šķiet saudzējošāks līdzeklis arī tāpēc, ka atlīdzībai par servitūtu būtu piemērojami zemes īpašniekam labvēlīgāki nodokļu maksāšanas noteikumi. Satversmes tiesa piekrīt Saeimai, ka apstrīdētajās normās ietvertā piespiedu nomas institūta atbilstība Satversmei nav vērtējama, par mērauklu izmantojot nodokļu maksāšanas noteikumus. Nodokļi, ar kādiem tiek aplikti personas ienākumi no nekustamā īpašuma, ir noteikti nodokļu likumos, nevis Likumā par zemes reformu pilsētās un Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju. 23.4. Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka viņas īpašuma tiesības tiktu ierobežotas mazāk arī tādā gadījumā, ja par zemes iznomāšanu saņemtā atlīdzība likumā būtu nosaukta nevis par nomas maksu, kā to noteic apstrīdētās normas, bet gan par kompensāciju. Pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, nodokļu normatīvajos aktos ietvertais regulējums ļautu viņai gūt lielākus ienākumus, ja viņa saņemtu kompensāciju, nevis nomas maksu. Arī šajā gadījumā nodokļi nevar būt par kritēriju, lai vērtētu, cik saudzējošs ir viens vai otrs līdzeklis, kuru varētu izmantot apstrīdēto normu leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jomās, kas skar nodokļu sistēmu. Normatīvajos aktos var tikt izdarīti arī tādi grozījumi, kas iznomātājiem paredz izdevīgākus nosacījumus nekā cita veida atlīdzības saņēmējiem. Pieteikuma iesniedzēja nav apstrīdējusi nodokļu tiesību normas, kas noteic, kādi personas ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem un cik lielā mērā. Turklāt nomas maksas nosaukšana par kompensāciju nemainītu šīs atlīdzības būtību. Pieteikuma iesniedzējas un ēkas īpašnieku savstarpējo tiesisko attiecību pamatā joprojām būtu nomas līgums. Tāpēc atlīdzība, ko Pieteikuma iesniedzēja šādā gadījumā saņemtu par zemes lietošanu, būtu uzskatāma par nomas maksu neatkarīgi no tās nosaukuma. Tādējādi apstrīdētās normas ir saudzējošākais līdzeklis tajās ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.