3. Article

Konstitucionālās sūdzības iesniedzēja Regīna Dubovska (turpmāk - Pie­teikuma iesniedzēja) uzskata, ka Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā lietotais vārds "noma" (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējai ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas 1996. gada 2. maija lēmumu Nr. 17/83 atjaunotas īpašuma tiesības uz zemes gabala Lielvārdes ielā (kadastra nr. 01000712041) 424/2304 domājamo daļu. Jau Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību atjaunošanas brīdī uz minētā zemes gabala esot atradusies daudzdzīvokļu māja. Ēka iepriekš bijusi Rīgas pilsētas pašvaldības īpašums, bet ar Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijas lēmumu 2000. gadā tā nodota privatizācijai. Ņemot vērā Likuma par zemes reformu pilsētās 12. pantā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. pantā noteikto, Pie­teikuma iesniedzēja esot noslēgusi zemes nomas līgumu ar daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem. Pamatojot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Rīgas un Ventspils brīvostu teritorijā ietilpstošās zemes īpašnieki atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citviet pilsētās esošās zemes īpašniekiem. Kā vieni, tā otri zemes īpašnieki nevarot paši lietot zemes gabalu un nevarot brīvi izlemt, kam zemes gabalu nodot lietošanā. Uzbūvētās ēkas abos gadījumos varot uzskatīt par zemes gabala apgrūtinājumiem. Tomēr attieksme pret abām personu grupām esot atšķirīga, jo apstrīdētās normas liekot noslēgt nomas līgumu, savukārt brīvostu teritorijā saskaņā ar likumu par labu ostas pārvaldei tiekot nodibināts personālservitūts uz fiziskajām un juridiskajām personām piederošo zemi. Tā kā normatīvais regulējums abās situācijās esot atšķirīgs, atšķirīgs esot arī zemes gabalu īpašnieku tiesību un pienākumu apjoms. Brīvostās starp zemes īpašnieku un ostas pārvaldi pastāvot liettiesiskas attiecības. Ar personālservitūtu apgrūtinātās zemes īpašnieks saņemot ierobežotu atlīdzību, bet ostas pārvalde veicot nodokļu maksājumus, kas gulstas uz zemes īpašumu. Šajā gadījumā zemes gabalu īpašnieki varot saņemt lielāku ienākumu no sava īpašuma, jo atšķirībā no tādu zemes gabalu īpašniekiem, uz kuriem atrodas daudzdzīvokļu māja, viņiem neesot jāreģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējiem, turklāt no saņemtās atlīdzības neesot jāmaksā nekustamā īpašuma, iedzīvotāju ienākuma un pievienotās vērtības nodokļi, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa. Turklāt tiem zemes īpašniekiem, kuru tiesiskās attiecības ar ēku īpašniekiem regulē apstrīdētās normas, aizstāvēt savas tiesības civilprocesuālā ceļā esot sarežģītāk nekā brīvostu teritorijā esošās zemes īpašniekiem. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka minētajai atšķirīgajai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata. Kā uzskata Pieteikuma iesniedzēja, Likuma par zemes reformu pilsētās 12. pantā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. pantā minēto tiesisko attiecību noregulēšanai pareizāk un pamatotāk būtu izmantot servitūtu. Piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām neesot saistību tiesību rakstura, jo tās netiekot nodibinātas ar labprātīgi noslēgtu līgumu. Turklāt zemesgrāmatu nodalījumā daudzdzīvokļu māja tiekot ierakstīta kā liettiesisks apgrūtinājums. Saistību tiesības, tostarp noma, zemesgrāmatā tiekot ierakstītas tikai izņēmuma gadījumos. Pamatojot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 105. pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka valsts noteikto piespiedu nomas tiesisko attiecību dēļ īpašnieks nevarot rīkoties ar savu zemi pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to tiekot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Ierobežojums neapšaubāmi esot noteikts ar likumu un tam esot leģitīms mērķis, jo apstrīdētās normas aizsargājot daudzdzīvokļu māju iedzīvotājus no pārmērīgiem mājas uzturēšanas izdevumiem. Taču šajā gadījumā neesot ievērots samērīgums starp sabiedrības un personas interesēm, jo no saņemtās nomas maksas aptuveni puse nonākot nevis pie zemes īpašnieka, bet gan tiekot samaksāta valstij un pašvaldībai dažādu nodokļu maksājumos. Ja šis ieņēmums likumā tiktu definēts kā kompensācija, nevis nomas maksa, zemes īpašnieks saņemtu ienākumu, kas būtu aptuveni divas reizes lielāks nekā līdzšinējais, savukārt daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju maksājumi nemainītos.