4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Saeima norāda, ka konstitucionālajā sūdzībā esot apstrīdēti nevis nomas maksas ierobežojumi, bet gan piespiedu nomas institūts kā tāds. Turklāt apstrīdēto normu neatbilstība Satversmei pieteikumā tiekot pamatota ar neizdevīgiem un apgrūtinošiem nodokļu maksājumiem, ar kuriem aplikta saņemtā nomas maksa. Izskaidrojot piespiedu nomas institūta izvēli apstrīdētajās normās minēto tiesisko attiecību noregulēšanai, Saeima norāda, ka zemes reformas normatīvajā regulējumā esot pieļauti izņēmumi no Civillikuma 968. panta noteikumiem. Likumā noteiktajos izņēmuma gadījumos ēka varot būt juridiski atdalīta no zemes gabala kā patstāvīgs īpašuma objekts un varot piederēt citai personai. Apzinoties tādu situāciju, ka uz īpašnieka zemes likumīgi ir uzbūvētas ēkas un citas būves, likumdevēja pienākums esot bijis noregulēt attiecības starp zemes īpašnieku un ēku (būvju) īpašnieku. Jau zemes reformas sākuma posmā likumdevējs esot noregulējis piespiedu nomas tiesiskās attiecības starp zemes īpašnieku un ēku (būvju) īpašnieku, kā arī paredzējis zemes īpašnieku un viņu mantinieku tiesības pieprasīt kompensāciju vai līdzvērtīgu zemes gabalu. Kā uzsver Saeima, likumdevēja rīcība zemes reformas sākumā un visā tās laikā bijusi vērsta uz to, lai garantētu un aizsargātu gan viena, gan otra īpašnieka tiesības, panākot taisnīgu līdzsvaru viņu tiesisko attiecību regulējumā. Likumdevējs nomas tiesiskās attiecības esot uzskatījis par atbilstošāko modeli šo attiecību noregulēšanai. Raksturojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, Saeima atzīst, ka piespiedu nomas gadījumā pastāv zemes īpašnieka īpašuma tiesību ierobežojums. Tā kā apstrīdētajās normās noteikts pienākums noslēgt nomas līgumu, izvērtējams esot Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību ierobežojums, kas rodas līdz ar nomas tiesiskajām attiecībām. Izvēloties zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, nevis kompensāciju vai līdzvērtīgu zemes gabalu, zemes īpašnieks esot piekritis tam, ka starp ēkas īpašnieku un viņu kā zemes īpašnieku izveidosies nomas tiesiskās attiecības ar visām no tām izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Līdz ar to persona, atgūstot īpašumā zemi, netieši esot piekritusi apstrīdētajās normās noteiktajam ierobežojumam. Tomēr esot nepieciešams, lai šim ierobežojumam būtu leģitīms mērķis un tas atbilstu samērīguma principam. Īpašuma tiesību ierobežojums esot noteikts sabiedrības interesēs, un tam esot leģitīms mērķis - nodrošināt ēkas īpašniekam piekļuvi viņa nekustamajam īpašumam, vienlaikus garantējot zemes īpašniekam ienākumus no zemes gabala, kuru viņš nevar iznomāt citām personām. Saeima atzīst, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotas esot gan nomas tiesiskās attiecības, gan servitūta nodibināšana. Tomēr svarīgākie zemes reformas likumi esot stājušies spēkā pirms Civillikuma lietu tiesību daļas spēkā stāšanās. Toreiz spēkā bijušais Latvijas Civilkodekss regulējis nomas līgumu, taču servitūtu tiesiskais regulējums tobrīd vēl neesot pastāvējis. Turklāt Civillikums neparedzot kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam atlīdzību par servitūta nodibināšanu. Nomas līgums atšķirībā no servitūta noteikšanas un lietošanas esot ļoti piemērots, lai tajā brīvi ietvertu dažādus citus pusēm izdevīgus noteikumus. Ja tiktu izraudzīts tāds modelis, ka nodibināms reālservitūts, tas varētu tikt nodibināts tikai par labu katram atsevišķajam dzīvokļa īpašumam. Līdz ar to nomas tiesiskās attiecības, sistēmiski raugoties, esot piemērotākas apstrīdētajās normās aprakstīto situāciju noregulēšanai. Tā kā nomas līgums vienmēr esot atlīdzības līgums, nomas tiesiskās attiecības esot saudzējošākais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Saeima arī uzsver, ka šobrīd izveidot Civillikumam paralēlu un atšķirīgu regulējumu, lai piespiedu nomu aizstātu ar servitūtiem, būtu ne tikai nelietderīgi, bet arī sarežģīti. Šādā gadījumā vajadzētu pārskatīt jau nodibinātas tiesiskās attiecības un pilnībā mainīt jau gandrīz 17 gadus pastāvošo normatīvo regulējumu. Analizējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Saeima pauž viedokli, ka personas, kurām pieder zeme Rīgas un Ventspils brīvostu teritorijā, un zemes īpašnieki citviet pilsētās atrodas salīdzināmos, bet ne vienādos apstākļos. Atšķirīgai attieksmei pret šīm personām esot saprātīgs un objektīvs pamats. Kā norāda Saeima, osta esot teritorija ar īpašu darbības režīmu. Lai nodrošinātu sabiedrībai svarīgās intereses tautsaimniecības jomā, normatīvajos aktos esot paredzēta īpaša šajā teritorijā esošā nekustamā īpašuma apsaimniekošanas, lietošanas un atsavināšanas kārtība. Brīvostas teritorijā esošas zemes īpašnieka īpašuma tiesību ierobežojumi esot būtiskāki nekā zemes īpašnieka tiesību ierobežojumi piespiedu nomas gadījumā. Piemēram, ostas pārvaldei esot tiesības tās teritorijā esošo fiziskajām un juridiskajām personām piederošo zemi izmantot ostas vajadzībām, kā arī iznomāt komersantiem, kas darbojas tās teritorijā. Tādējādi par saprātīgu un objektīvu esot uzskatāma norma, kas paredz pienākumu tieši brīvostas zemes lietotājam, nevis tās īpašniekam maksāt nodokļus un segt citus izdevumus, kas saistīti ar zemes uzturēšanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu.