7. Article

Tiesībsargs norāda, ka zemes īpašnieka pienākums noslēgt nomas līgumu ar daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem ierobežojot zemes gabala īpašniekam Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu. Šis ierobežojums pirmām kārtām esot vērsts uz dzīvokļu īpašnieku aizsardzību, nodrošinot piekļuvi viņu nekustamajiem īpašumiem. Uz to norādot Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta pirmā daļa, kas tieši zemes gabala īpašniekam uzliekot pienākumu rūpēties par zemes gabala nomas līguma noslēgšanu. Tiesībsargs piekrīt Saeimas norādītajam, ka apstrīdētajās normās ietvertā īpašuma tiesību ierobežojuma mērķis ir arī nodrošināt zemes īpašniekam ienākumus no zemes gabala. Tiesībsargs uzskata, ka likumdevēja izraudzītais vēlētais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nomas līgums nodrošinot daudzdzīvokļu mājā esošo dzīvokļu īpašniekiem iespēju piekļūt viņu īpašumam. Savukārt zemes īpašniekam tiekot garantēts ienākums par zemes gabala izmantošanu. Tiesībsargs vērš uzmanību uz savu 2008. gada 8. maija atzinumu Nr. 3, kurā izvērtēta Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas atbilstība Satversmes 105. pantam. Atzinumā esot norādīts, ka Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrā daļa, kas noteic nomas maksas ierobežojumus piespiedu nomas gadījumā, ir nesamērīgs īpašuma tiesību ierobežojums, jo zemes gabala īpašniekam faktiski neesot iespēju izmantot savu zemes gabalu pēc saviem ieskatiem. Turklāt nomas maksas apmēru ierobežojot ne vien likumā noteiktie pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības, bet arī zemes gabala īpašnieka pienākums maksāt nodokļus no saņemtās nomas maksas. Zemes īpašnieks ne tikai nevarot izmantot savu īpašumu pēc saviem ieskatiem, bet viņam arī rodoties pienākums paciest, ka viņa zeme tiek izmantota sabiedrības interesēs. Turklāt faktiskais atlīdzības apmērs, kas zemes īpašniekam paliekot pāri pēc nodokļu samaksas, nesasniedzot likumā noteikto piespiedu nomas maksas maksimālo apmēru. Tādējādi likumdevējs neesot izvēlējies saudzējošāko līdzekli zemes īpašnieku tiesību ierobežošanai. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Tiesībsargs secina, ka Rīgas un Ventspils brīvostu teritorijā ietilpstošās zemes īpašnieki un citviet pilsētās esošās zemes īpašnieki atrodoties salīdzināmos apstākļos, taču likumdevējs atšķirīgi reglamentējis tiesiskās attiecības starp šīm personu grupām un ēku īpašniekiem. Tiesībsargs uzskata, ka šajā gadījumā atšķirīgajai attieksmei esot tāds pats leģitīmais mērķis, kāds konstatēts īpašuma tiesību ierobežojumam, proti, nodrošināt ēku īpašniekiem piekļuvi viņu nekustamajiem īpašumiem. Taču sabiedrības ieguvums no tā, ka brīvostas teritorijā tiek nodibināts personālservitūts, neesot lielāks par zemes īpašnieka, uz kura zemes atrodas daudzdzīvokļu māja, tiesību ierobežojumu. Līdz ar to konkrētajā gadījumā atšķirīgajai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata.