11. Article

Jebkuras tiesību normas (akta) atzīšana par spēkā neesošu izraisa zināmu tiesiskās stabilitātes satricinājumu. Izvērtējot tiesību normu (aktu) tiesiskumu, Satversmes tiesa vienmēr ņem vērā sava lēmuma iespējamās tiesiskās sekas. 11.1. Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi. Kā norādījusi Satversmes tiesa, tiesiskā stabilitāte ir būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa, kas citastarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Tāpat kā procesuālajām darbībām kriminālprocesā, civilprocesā un administratīvajā procesā, arī konstitucionālās tiesvedības procesā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai nepieciešams atbilstošs un noteikts laika ierobežojums. Termiņa ierobežojuma mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika posmā un nodrošināt otras puses paļāvību uz to, ka konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts. Nesamērīgi garš konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš saistībā ar iespējamu, citastarp arī negodprātīgu, vilcināšanos apstrīdēt tiesību normu pagarina pušu nenoteiktību attiecībā uz to darbībām. Turklāt ne vienmēr ir iespējams apmierinoši izlemt lietas, kas zaudējušas savu aktualitāti. Termiņa ierobežojums aizsargā lietas no novilcināšanas un no tās kaitīgajām sekām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Tādējādi pārsūdzības termiņu noteikšana nodrošina pienācīgu tiesu sistēmas administrēšanu un atbilstību tiesiskās stabilitātes principam. Tā, piemēram, Administratīvā procesa likuma 79. panta pirmā daļa noteic, ka administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā nav norādīts, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, - viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atzinis, ka tiesiskās skaidrības un tiesiskās paļāvības labad pārsūdzības iespējas nav neierobežotas laikā (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 21. novembra lēmuma lietā Nr. A42254705 SKA-795/2008 14. punktu). 11.2. Apstrīdot likumā vai citā normatīvajā aktā ietvertu tiesību normu, persona iebilst pret tai šajā normā noteiktu tiesību ierobežojumu, kuru persona uzskata par tai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Visbiežāk tiek apstrīdētas tiesību normas, kas regulē personas attiecības ar valsti, piemēram, nosaka ierobežojumus pensijas saņemšanai vai kādas institūcijas nolēmumu pārsūdzēšanai. Šāda tiesību norma tāpat ierobežo arī citu personu tiesības, tātad tās atcelšana nevar negatīvi ietekmēt citu personu subjektīvo tiesību apjomu un tiesisko paļāvību. Savukārt detālplānojums ne tikai sniedz sabiedrībai priekšstatu par kādas teritorijas turpmāko izmantošanu, bet arī nosaka šajā teritorijā ietilpstošo zemesgabalu tiesiskajiem valdītājiem konkrētas tiesības un ierobežojumus zemesgabalu izmantošanā. Tātad, ja detālplānojumu apstrīd kāda persona, kurai tas tieši nav adresēts, vienlaikus tiek skartas arī tiešo adresātu tiesības un tiesiskā paļāvība. Līdzīgi kā tiesas procesu kādā brīdī var uzskatīt par noslēgušos, arī personām, kuras detālplānojums skar tieši, kādā brīdī ir jābūt pārliecinātām, ka šo detālplānojumu neviens vairs nevar apstrīdēt un to turpmākā rīcība, kas balstīta uz šo detālplānojumu, netiks apšaubīta. 11.3. RAPLM sagatavotā, valsts sekretāru sanāksmē 2008. gada 4. decembrī izskatītā Telpiskās plānošanas sistēmas attīstības koncepcija paredz likumā noteikt termiņus teritorijas plānojumu un detālplānojumu apstrīdēšanai (sk. http://www.raplm.gov.lv/pub/index.php?id=1666). Arī tiesību doktrīnā minēts, ka likumdevējam būtu jānosaka termiņš, kādā var apstrīdēt teritorijas plānojumu un detālplānojumu. Piemēram, detālplānojums pēc tā spēkā stāšanās varētu tikt apstrīdēts viena gada laikā (sk.: Čepāne I. Teritorijas plānošanas aktuālās tiesiskās problēmas // Jurista Vārds, 2007, Nr. 49 (502), 6. lpp.). Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka teritorijas plānojumu un detālplānojumu apstrīdēšanas termiņu noteikšana ir likumdevēja kompetencē. Tomēr, lai nodrošinātu tiesiskās stabilitātes un tiesiskās paļāvības principu ievērošanu, Satversmes tiesa uzskata par savu pienākumu līdz konkrētu termiņu noteikšanai normatīvajos aktos katrā lietā izvērtēt, vai pieteikums, kurā tiek apstrīdēts detālplānojums, nav iesniegts novēloti. Tādējādi Satversmes tiesai ir jāizvērtē Apstrīdētā detālplānojuma apstrīdēšanas termiņa atbilstība tiesiskās stabilitātes un tiesiskās paļāvības principiem.