42. Article

Ja banka procentu likmju riska netirdzniecības portfelī segšanai nepieciešamā kapitāla apmēra aprēķināšanai izmanto bankas izstrādāto iekšējo modeli vai metodi, tad banka nodrošina, ka: 42.1. iekšējais modelis vai metode aptver bankas darbībai būtiskos procentu likmju riska rašanās avotus, kas minēti procentu likmju riska noteikumu 3.2. punktā (t.i., cenu izmaiņu risks (repricing risk), ienesīguma līknes risks (yield curve risk), bāzes risks (basis risk), izvēles risks (optionality risk)), un ļauj novērtēt procentu likmju izmaiņu ietekmi uz bankas ienākumiem un tās ekonomisko vērtību; 42.2. iekšējā modelī vai metodē banka izmanto kādu no vispārēji atzītām metodēm, (piemēram, starpības analīzi (gap analysis), ilguma (duration) metodi, simulācijas tehnikas (simulation approaches), kas minētas Bāzeles Banku uzraudzības komitejas izstrādātajās rekomendācijās "Pieeju veidi un strīdīgie jautājumi (problēmas) ekonomiskā kapitāla sistēmās" (Range of practices and issues in economic capital frameworks)6); 42.3. iekšējais modelis vai metode aptver visus pret procentu likmju izmaiņām jutīgos netirdzniecības portfeļa aktīvus, pasīvus un ārpusbilances pozīcijas katrā būtiskā valūtā; 42.4. iekšējais modelis vai metode ir dokumentēta bankas iekšējos normatīvajos dokumentos, t.sk. ir aprakstītas procentu likmju riska iekšējā modeļa vai metodes pamatnostādnes (koncepcija), galvenie parametri (elementi) un pieņēmumi (piemēram, modelētās procentu likmju izmaiņas, turēšanas periods, ticamības intervāls, termiņa intervāli u.tml.); 42.5. ir novērtēti un dokumentēti izmantotā modeļa vai metodes ierobežojumi un pieņēmumi, kā arī šo ierobežojumu un pieņēmumu ietekme uz rezultātu ticamību. 43 (Grozīts ar FKTK 28.01.2011. noteikumiem Nr.11) Koncentrācijas risks