101. Article — paredz tiesības, kas kalpo par demokrātiskas

iekārtas pastāvēšanas garantu un ir vērstas uz valsts iekārtas leģitimitātes nodrošināšanu. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo Satversmes 101. pants ietver nosacījumu "likumā paredzētā veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu). 13. Satversmes 101. panta saturs noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Interpretējot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Līdz ar to starptautiskās tiesības un to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē noteikto tiesību normu un principu satura noskaidrošanai. 13.1. ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. panta "a" punkts noteic, ka "katram pilsonim, neraugoties ne uz kādām [pakta] 2. pantā minētajām atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un iespējai [..] piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību". ANO Cilvēktiesību komiteja 25. Vispārējā komentārā ir norādījusi, ka "veids, kādā individuāli pilsoņi var realizēt 25. pantā paredzētās tiesības uz līdzdalību valsts darbā, ir jāparedz konstitūcijā un citos likumos" [General Comment No. 25: The right to participate in public affairs, voting rights and the right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96. CCPR/C/21/Rev.1/Add. 7, para 5]. Minimālais standarts, ko nosaka 25. panta "a" punkts, ir tāds, ka valsts varai jābalstās uz tautas suverenitātes principu. Proti, valdība ir atbildīga tautas priekšā, un tauta kontrolē valdību. Veids, kādā šīs tiesības īstenot tautas suverenitāti tiek strukturētas, ir atkarīgs no attiecīgās valsts politiskās sistēmas. Pakts nenosaka konkrētu demokrātijas modeli, un valstīm šai ziņā ir atstāta plaša rīcības brīvība (sk.: M. Nowak, UN Covenant on Civil and Political Rights. CCPR Commentary, Kehl and Arlington, VA: N.P.Engel, 1993, p. 441, 453). Šādu pieeju apstiprina arī ANO Cilvēktiesību komitejas prakse (sk.: Communication No. 205/1986:Canada. 03/12/91. CCPR/C/43/D/205/1986, para 6). Tautas nobalsošanas institūts acīmredzami atbilst mūsdienu izpratnei par valsts lietu kārtošanu "tiešā veidā". ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. panta "a" punktā ietvertās tiesības ir saistītas ar 1. pantā ietvertajām pašnoteikšanās tiesībām, taču atšķiras no tām. Saskaņā ar 1. pantu tauta brīvi nosaka savu politisko statusu un izvēlas konstitūcijas vai pārvaldes formu. Savukārt 25. pants paredz atsevišķas personas tiesības piedalīties tajos procesos, kas nodrošina "valsts lietu kārtošanu" [sk.: General Comment No.25: The right to participate in public affairs, voting rights and the right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96. CCPR/C/21/Rev.1/Add.7 para 2]. Varas izkārtojumu un veidu, kādā pilsoņi īsteno savas tiesības piedalīties "valsts lietu kārtošanā", nosaka Satversme un likumi. 13.2. Saeimas atbildes rakstā ir atzīts, ka Satversmes 101. panta pirmā daļa ietver sevī plašu jautājumu loku un no visiem šiem jautājumiem tikai viens attiecas uz pilsoņu līdzdalību tautas nobalsošanā. Satversmes 101. pants nenosaka nedz gadījumus, kad rīkojama tautas nobalsošana, nedz arī personas, kas ir tiesīgas piedalīties tautas nobalsošanā. Šos gadījumus nosaka citas Satversmes normas, piemēram, 48., 68., 72., 73., 77. un