2. Article — būtu grozīts nevis tekstuāli, bet pēc būtības"

(Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 83. lpp.). Līdz ar to var secināt, ka lietā nav strīda par to, vai Satversmes 2. pants var tikt grozīts, neizdarot tekstuālus pārgrozījumus tieši pašā pantā, bet šādus pārgrozījumus ietverot citos aktos. Tādējādi Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētā akta pieņemšanas rezultātā tiek skarts Satversmes 2. pantā ietvertais tautas suverenitātes princips un vai pēc apstrīdētā akta pieņemšanas to bija nepieciešams apstiprināt Satversmes 77. pantā noteiktajā tautas nobalsošanā. 16. Gan savā pieteikumā, gan pieteikuma precizējumos, gan tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji uzturēja atšķirīgus prasījumus attiecībā uz tām LL normām, kas, iespējams, rada Satversmes 2. panta pārkāpumu. Lai izvērtētu Satversmes 2. panta iespējamo pārkāpumu, Satversmes tiesai jāanalizē attiecīgās LL normas, uz kurām atsaucās Pieteikuma iesniedzēji. 16.1. Pieteikuma iesniedzēju pamatarguments ir saistīts ar ierobežotajām tiesībām izstāties no ES. Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēji norādīja uz to, ka tautas "pēdējā vārda" tiesības nozīmējot tiesības izstāties no ES nekavējoties, jo, "ja reiz šāds eventuāls paziņojums par izstāšanos ir ticis izteikts, tad tam noteikti ir kāds nopietns pamats, kas tautai, neskatoties uz neapmierinātību, ir jāpacieš vēl divus gadus" (Pieteikuma iesniedzēju konstitucionālās sūdzības precizējumi lietas materiālu 3. sēj. 74. lpp.). Tāpat Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka Latvija nevarēšot piedalīties sarunās par izstāšanās līgumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji savu nostāju mainīja, atzīstot, ka, viņuprāt, ne vienmēr izstāšanās būs iespējama bez šā divu gadu termiņa, jo valstij būs radušās ļoti daudzas blakus saistības, kas savukārt arī radīs zināmas sekas. Turklāt izstāšanās gadījumā neesot skaidrs, cik lielā mērā Latvija var atjaunot to stāvokli, kāds bijis, tai iestājoties Eiropas Savienībā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 39. lpp.). Taču Pieteikuma iesniedzēji nekonkretizēja veidu un pakāpi, kādā būtu iespējams atjaunot 2004. gada stāvokli, un nepaskaidroja arī to, kādas savstarpējas Latvijas un ES darbības būtu nepieciešamas šāda stāvokļa tūlītējai atjaunošanai, apejot prasību pēc savstarpējas vienošanās panākšanas. LLES 50. pants noteic: "1. Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no Savienības saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām. 2. Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei. Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, Savienība risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar Savienību. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 3. punktu. To noslēdz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu. 3. Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt. 4. Piemērojot 2. un 3. punktu, Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās dalībvalsts, kura izstājas, nepiedalās nedz Eiropadomes vai Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā attiecībā uz šo valsti. Kvalificēto vairākumu nosaka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 238. panta 3. punkta b) apakšpunktu. 5. Ja valsts, kura ir izstājusies no Savienības, lūdz atkārtotu pievienošanos, uz tās lūgumu attiecas 49. pantā minētā procedūra." 16.2. Citētais LLES pants ir jauna norma, jo iepriekš kārtība, kādā dalībvalsts var izstāties no ES, pamatlīgumos nebija regulēta. Izvērtējusi šo pantu, Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju argumenti par izstāšanās procedūru nav atzīstami par pamatotiem triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, izstāšanās tiesību regulējums nav tautas suverenitātes ierobežojums, jo jau šobrīd Vīnes konvencijas 54. panta "b" punkts nosaka izstāšanās procedūru no starptautiskā līguma. Minētā LLES norma ir uzskatāma par lex specialis attiecībā pret Vīnes konvencijas 54. panta "b" apakšpunktu, kas paredz, ka līguma darbības pārtraukšana vai dalībnieka izstāšanās no tā var notikt jebkurā laikā ar visu dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām līgumslēdzējām valstīm. Turklāt LL nosaka plašākas garantijas nekā vispārējās starptautiskās tiesības. Saskaņā ar LLES 50. panta trešo daļu valstij ir tiesības izstāties no ES pēc divu gadu termiņa, pat ja tā nav panākusi vienošanos ar citām valstīm. Savukārt saskaņā ar LLES 50. panta otro daļu izstāšanās gadījumā nav nepieciešama visu dalībvalstu piekrišana, jo izstāšanās līgums tiek noslēgts, ja Padome lēmumu par to pieņēmusi ar kvalificēto balsu vairākumu. Otrkārt, Pieteikuma iesniedzēji maldīgi uzskata, ka LLES 50. pants liedz Latvijai piedalīties izstāšanās nosacījumu izstrādē. Minētais pants paredz tikai to, ka Latvijas pārstāvji nepiedalās sarunās ES pusē. Taču Latvija saglabā savas tiesības kā patstāvīga līgumslēdzēja puse. Satversmes tiesa norāda, ka šajā kontekstā divu gadu termiņš Latvijai ir būtisks, lai tā nodrošinātu pēc iespējas saudzējošāku izstāšanās kārtību, ievērojot gan valsts, gan arī tās pilsoņu tiesības un likumīgās intereses, kuras viņi būs izmantojuši, kamēr Latvija bija ES dalībvalsts. Līdz ar to ir ne tikai vēlams, bet pat nepieciešams noteikts termiņš, kurā varētu panākt kompromisu attiecībā uz tām personām, kas attiecīgā brīdī izmanto kādas no ES pamatbrīvībām, piemēram, personām, kas likumīgi uzturas un strādā citās ES dalībvalstīs vai arī ir noslēgušas vienošanās par preču piegādi vai saņemšanu, pakalpojumu sniegšanu, arī kvalifikāciju atzīšanu, vai sava uzņēmuma filiāļu darbību, kā arī izmantojušas tiesības citās pasaules valstīs, ar kurām ES ir noslēgtas īpašas vienošanās, un kuras šīs personas zaudētu Latvijas izstāšanās gadījumā. Treškārt, divu gadu termiņš pats par sevi neierobežo Latvijas iespēju izstāties no ES, jo LLES 50.panta trešā daļa neizslēdz to, ka vienošanās par izstāšanos var tikt panākta ātrāk. Var piekrist arī Tiesībsarga pārstāves tiesas sēdē norādītajam, ka minētajā pantā noteiktais divu gadu termiņš esot samērīgs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 96. lpp.). LLES