50. Article — , kas paredz dalībvalstu tiesības izstāties no ES,

negroza Satversmes 2. panta saturu. 16.3. Pieteikuma iesniedzēji arī norādīja, ka ES pakāpeniski pārtop par valstisku veidojumu vai federālu valsti un ka līdz ar LL spēkā stāšanos tikšot izveidota Eiropas tauta (sk. lietas materiālu 3. sēj. 79. un 85. lpp.). Satversmes tiesa nepiekrīt šiem Pieteikuma iesniedzēju argumentiem. Pirmkārt, saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem, kas nosaka valstu veidošanos, ir nepieciešams, lai tiktu izvirzīts konkrēts prasījums par valsts veidošanu, nepārkāpjot valstu teritoriālo integritāti un ievērojot nacionālos konstitucionālos nosacījumus. Tas nozīmētu, ka visu ES dalībvalstu iedzīvotājiem, izmantojot pašnoteikšanās tiesības, šāds prasījums būtu jāizvirza atbilstoši katras valsts konstitucionāliem nosacījumiem. Tautu pašnoteikšanās principa saturā ietilpst trīs elementi: pašnolemšanās tiesības, pašorganizēšanās tiesības un pašvaldīšanas tiesības. Tautas pašnolemšanās tiesības kā pašnoteikšanās principa elements nozīmē tautas tiesības brīvi un patstāvīgi lemt par savu politisko statusu, pievienojoties kādai citai valstij uz autonomijas pamatiem vai arī atdaloties no citas valsts un dibinot savu patstāvīgu valsti saskaņā ar nacionālo tiesību normām. Tautas pašorganizēšanās tiesības ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savas valsts iekārtu konstitūcijā, kas pieņemta tautas nobalsošanā vai satversmes sapulcē. Tautas pašvaldīšanas tiesības ir tiesības īstenot valsts varu saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 18.1. punktu). LL neietver nevienu tādu normu, kas apliecinātu ES vēlmi pārtapt par valsti, un ES dalībvalstu iedzīvotāji nav prasījuši iespēju izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos ES ietvaros. Ne apstrīdētais akts, ne arī LL neietver pat netiešas norādes uz šādu prasījumu par pašnoteikšanās tiesībām. Tieši pretēji - LLES expressis verbis norāda uz dalībvalstu identitātes un suverenitātes respektēšanu, kas ir uzsvērta vēl vairāk nekā spēkā esošajos līgumos. LLES 4.panta otrā daļa noteic, ka ES respektē dalībvalstu vienlīdzību, kā arī nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. ES ievēro valstu galvenās funkcijas, tostarp valsts teritoriālās integritātes nodrošināšanu, likumības un kārtības uzturēšanu, kā arī valsts drošības aizsargāšanu. Šīs funkcijas paliek katras dalībvalsts pārziņā. Minētā norma garantē, ka arī turpmāk pastāvēs valstis un to konstitucionālās pamatstruktūras, kā arī to vērtības, principi un pamattiesības, kas nedrīkst zust līdz ar pārnacionālas organizācijas nostiprināšanos. Dalībvalstu nacionālā identitāte ir būtiska ES pamatvērtība, kas, ietverta līgumos, rada juridiskas sekas. ES īsteno savas kompetences nevis paužot viena suverēna gribu, bet drīzāk balstoties uz dažādu iesaistīto valstu varas kopīgu īstenošanu. To apstiprina arī LLES 1. pants, kas paredz, ka dalībvalstis kopīgi nodibina ES un nodod tai kompetences, lai sasniegtu savus kopīgos mērķus. ES ir uzskatāma nevis par valstij analoģisku veidojumu, bet par jaunas formas politisko un tiesisko kārtību [sk.: A. Von Bogdandy, Doctrine of Principles. In: European Integration - The New German Scholarship, J.H.H. Weiler, A. von Bogdandy (ed.), Jean Monnet Working Paper Series 9/03.1. NYU School of Law, New York 2003, 1 - 50, p. 10, 12]. Otrkārt, saskaņā ar LLES 48. pantu, tāpat kā saskaņā ar līdz šim spēkā esošo LES 48.pantu, grozījumus pamatlīgumos var izdarīt, ja tam piekrīt visas valstis saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām, ja nepieciešams, panākot kompromisu par izņēmumiem līdzdalības nosacījumos. Līdz ar to Latvijas tauta nezaudē savas tiesības tieši vai ar leģitimētu pārstāvju starpniecību iebilst pret Eiropas Savienībā paredzētajām pārmaiņām, tajā skaitā tām, kas neatbilst Satversmei. ES institūciju loma līgumu grozīšanas procedūrā nav izšķiroša. ES institūcijām nav galīgā lēmuma pieņemšanas tiesību, bet ir tikai iniciatīva ierosināt līgumu pārskatīšanu. Tā ir būtiska uz starptautiskajām tiesībām balstītas organizācijas iezīme. Ar to ES atšķiras no federācijas. Federatīvās valstīs galvenokārt federālās institūcijas ir tās, ka pieņem grozījumus konstitūcijā. Pat ja federāciju pavalstīm (piemēram, zemēm, štatiem, kantoniem) ir tiesības piedalīties konstitucionālo grozījumu izstrādes procesā, nav nepieciešama visu pavalstu piekrišana, lai grozījumi stātos spēkā. Treškārt, argumentējot savu viedokli par Eiropas tautas veidošanu, Pieteikuma iesniedzēji atsaucās uz Pamattiesību hartu (turpmāk - Harta) un LLES 9. pantu. Satversmes tiesa secina, ka ne no LLES teksta, ne no Hartas šāds secinājums neizriet. LLES preambulā vairākkārt lietota norāde uz visu Eiropas tautu interesēm. Arī turpmākajā LLES tekstā kā viens no ES pamatuzdevumiem ir uzsvērta nepieciešamība vairot tautu nevis tautas, labklājību (sk.: piemēram, LLES 3. pantu). Hartas preambulā, uz kuru atsaucās Pieteikuma iesniedzēji, expressis verbis ir noteikts, ka Eiropas tautas, nevis tauta, veidojot ciešāku savstarpēju savienību, vēlas kopīgi baudīt mierīgu nākotni, kas būtu balstīta uz kopīgām vērtībām. Pieteikuma iesniedzēju norādītais LLES 9. pants nav uzskatāms par jaunu normu. Tas burtiski atkārto šobrīd spēkā esošo LEK 17. pantu, kas paredz ES pilsoņa statusa piešķiršanu personām, kuras ieguvušas pilsonību atbilstoši dalībvalstu pilsonības likumiem. Pie tam ES dalībvalstīm ir tāda rīcības brīvība, ka tās var pievienot līgumiem deklarācijas, kas noteic, kuras personas uzskatāmas par ES pilsoņiem ES līmenī. Līgumā šis pants tika iekļauts jau 1992. gadā līdz ar Māstrihtas līguma grozījumiem. Tomēr dalībvalstīm, kas pievienojušas līgumam deklarāciju, ir jāievēro pienākumi, kas izriet no ECTK (sk.: European Court of Human Rights Case of Matthews v. The United Kingdom, Application no. 24833/94, 18 February 1999; Case C-145/04 Kingdom of Spain v. United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland [2006] ECR I-7917). Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka līdz ar LL spēkā stāšanos notiktu ES tuvināšanās valstiskam veidojumam vai ka ar LL tiktu izveidota Eiropas tauta. 17. Lai izvērtētu, pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, nozīmīgākos grozījumus, ko ievieš LL, tos nevar skatīt atrauti citu no cita, bet jāņem vērā to kopums, kā arī tiesību un pienākumu līdzsvars, kas tiek sasniegts Eiropas Savienībā. Satversmes tiesa atzīst, ka Latvijas valsts balstās uz tādām pamatvērtībām, kas citastarp ietver pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu. Šīs vērtības valstij ir pienākums garantēt, un tās nevar aizskart ar grozījumiem Satversmē, kuri ieviesti tikai ar likumu. Tādējādi kompetenču nodošana nevar sniegties tiktāl, ka tā pārkāptu uz likuma varu un pamattiesībām balstītas neatkarīgas, suverēnas un demokrātiskas republikas pamatus. Tāpat tā nevar ietekmēt pilsoņu tiesības lemt par demokrātiskai valstij būtiskiem jautājumiem. Satversmes 2. panta izpratne ietver ne tikai "pēdējā vārda tiesības", bet arī pienākumu izvērtēt starptautiskas organizācijas darbības nosacījumus kā tādus. Daudz svarīgāka šajā kontekstā šķiet "pirmā vārda tiesība" - leģitīmais akcepts suverenitātes realizēšanai noteiktā veidā, proti, kompetenci realizējošās organizācijas mērķis, raksturs, uzbūve, kā arī valsts un tās pilsoņu iespēja ietekmēt kompetences realizēšanas procesus. Tādējādi ir nepieciešams izvērtēt, kurā brīdī suverenitātes izmantošana starptautisko saistību radīšanai sasniedz to pakāpi, kad nepieciešama konstitucionāla procedūra šīs izmantošanas leģitimēšanai nacionālo tiesību sistēmā (sk. M. Paparinska viedokļa 7. un 10. lpp. lietas materiālu 3. sēj. 47., 48. un 50. lpp.). Jau pirms Otrā pasaules kara starptautiskajās tiesībās, analizējot tiesiskās sekas, kas rodas, valstij uzņemoties starptautiskas saistības, suverenitāte tika vērtēta drīzāk kā suverēno tiesību izmantošana, nevis kā to ierobežošana. Pastāvīgā Starptautiskā tiesa nepiekrita viedoklim, ka jebkura tāda līguma noslēgšana, atbilstoši kuram valsts apņemas veikt noteiktu darbību vai atturēties no noteiktas darbības veikšanas, nozīmētu šīs valsts atteikšanos no savas suverenitātes. Tomēr tiesības uzņemties starptautiskus pienākumus ir valsts suverenitātes elements. Pastāvīgā Starptautiskā tiesa ir norādījusi: "Tiesa neuzskata, ka tāda līguma noslēgšana, ar kuru valsts uzņemas veikt vai atturēties veikt noteiktas darbības, būtu atsacīšanās no suverenitātes. Nav šaubu, ka jebkura konvencija, kas uzliek šāda veida pienākumus, uzliek ierobežojumus valsts suverēno tiesību izmantošanai tajā ziņā, ka prasa tās izmantot noteiktā veidā. Bet tiesības uzņemties starptautiskas saistības ir tieši daļa no valsts suverenitātes" (Affaire du Vapeur "Wimbledon", CPJI Ser A 01 15, 1923, 25). Analizējot valstu un starptautisko organizāciju savstarpējās attiecības, ir atzīts, ka starptautiskās organizācijas ir institūcijas, kurās valstis apvieno savu suverenitāti un resursus, lai risinātu kopīgas problēmas un rastu kopīgus to risinājumus, tādējādi darbojoties savu nacionālo interešu labā (sk.: Scelle G., L'admission des nouveaux membres de la Société des Nations // Revue Générale de Droit International Public, 1921, vol. 28, p. 122, 125-127; Huber M., Die soziologischen Grundlagen des Völkerrechts, Berlin, 1928, ss. 18, 23; Lauterpacht H. (ed). Oppenheim's International Law, Fifth edition, London, 1937, p. 308). Suverenitātes jēdziens vienmēr ir bijis saistīts ar varas izmantošanu iekšējās un ārējās attiecībās, un šī izmantošana vienmēr bijusi pakļauta suverēnām vērtībām, kuras to nosaka. Vērtības piešķir suverenitātei normatīvu raksturu, ko var izmantot, lai izvērtētu konkrētā sabiedrībā pastāvošo kārtību, kas mūsu gadījumā nozīmē attiecības starp valsti un starptautisku organizāciju (sk.: Sarooshi D., International Organizations and Their Exercise of Sovereign Powers, Oxford Monographs in International Law, 2005, p. 9). Valsts var būt tādu starptautisko organizāciju dalībniece, kuru institūciju un dalībvalstu savstarpējās tiesiskās attiecības ir atšķirīgas, un katrā konkrētā gadījumā, kaut arī organizācija būtu apveltīta ar starptautisko tiesībsubjektību, šīs attiecības atšķirīgi ietekmēs atbilstošās konstitūcijas normas. Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē, vai nav radušies iespējami Satversmes 2. panta grozījumi saistībā ar grozījumiem ES pamatlīgumos, uz kuriem atsaukušies Pieteikuma iesniedzēji. 18. Pieteikuma iesniedzēji savos papildu precizējumos minējuši vairākus apsvērumus, kuru dēļ Satversmes 2. pants, viņuprāt, būtu atzīstams par grozītu. Neminot konkrētus ES pamatlīgumu pantus, Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru vai citus juridiska rakstura faktus, Pieteikuma iesniedzēji nav pamatojuši atšķirības starp tiesisko regulējumu, kas atbilstoši ES pamatlīgumiem ir spēkā patlaban, un tiesisko regulējumu, kādu pēc spēkā stāšanās noteiks LL. Tomēr Satversmes tiesa uzskata par nepieciešamu izvērtēt Pieteikuma iesniedzēju apgalvojumus. 18.1. Gan pieteikuma precizējumos, gan arī tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji minēja šādas jomas, kas ietekmējot Satversmes 2. pantu: 1) ES kā juridiskās personas statuss; 2) deleģēto funkciju apjoms un nenoteiktība, t.sk. ekskluzīvo kompetenču paplašināšana; 3) izmaiņas lēmumu pieņemšanas procedūrā, kas paredz dalībvalstu parlamentu apiešanu, bet Eiropas Parlamenta un Eiropadomes lomas paplašināšanu; 4) kopējā ārējā un drošības politika, t.sk. ES bruņotie spēki; 5) elastīguma klauzula un passerelle procedūra; 6) ES prokuratūras izveide; 7) Hartas pieņemšana un pievienošanās ECTK; 8) ES tiesas palātas izveidošana, ES priekšsēdētāja un ES ārlietu komisāra amata izveide, kā arī tas, ka Latvijai savs komisārs būs tikai divus no trim Komisijas sasaukuma termiņiem; 9) nepietiekama informācija par grozījumiem, ko LL ieviesīs ES pamatlīgumos. Satversmes tiesa nevērtēs konkrētu ES pamatlīgumu pantu ieviešanas lietderību, kas ir politiskās izšķiršanās jautājums. Satversmes tiesas uzdevums ir nepieļaut iespēju pieņemt Satversmes 2. panta grozījumus neatbilstošā procedūrā. Līdz ar to Satversmes tiesai ex officio jāvērtē jomas, uz kurām norāda Pieteikuma iesniedzēji un kuras varētu radīt iespējamu Satversmes 2. panta pārkāpumu. 18.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka saskaņā ar LLES 47. pantu ES tiek piešķirts juridiskās personas statuss. Tas liecinot par to, ka ES turpina tuvināties valstiskam veidojumam. Satversmes tiesa secina, ka pēc LL stāšanās spēkā ES turpinās darboties, pamatā balstoties uz diviem līgumiem - LLES un LESD, un abiem šiem līgumiem būs vienāds juridiskais spēks. Līdz šim ES darbojās, balstoties uz t.s. pīlāru sistēmu, kurā tikai pirmajam pīlāram - Eiropas Kopienai - bija juridiskās personas statuss. Fakts, ka starptautiskai organizācijai ir juridiskās personas statuss, pats par sevi vēl neliecina par šīs organizācijas tuvošanos valstiskam veidojumam. Kā norādījusi ANO Starptautiskā tiesa: "Tiesību subjekti ikvienā tiesību sistēmā nav obligāti identiski pēc savas dabas vai savu tiesību apjoma, un to daba ir atkarīga no kopienas vajadzībām" (Reparations for Injuries Suffered in the Service of the United Nations, Advisory Opinion, April [1949] ICJ Rep. 174, 178). Tādējādi tiesa secināja, ka starptautiskās organizācijas ir nevis "valstis" vai "supervalstis", bet cita veida starptautisko tiesību subjekti. Ar savu atzinumu Starptautiskā tiesa definēja starptautiskai organizācijai izvirzāmās pamatprasības, t.sk. nepieciešamību pēc juridiskās personas statusa un netieši noteiktām pilnvarām (sk.: Klabbers J., The Life and Times of the Law of International Organizations, Nordic Journal of International Law 70: 287 - 317, 2001, pp. 302-303). Starptautiskās organizācijas atšķirībā no valstīm savu juridiskās personas statusu var izmantot tikai tām piešķirto kompetenču ietvaros, un tās parasti ir noteiktas dibināšanas līgumā. Tādējādi, lai izvērtētu, vai LL groza Satversmes 2. panta saturu, būtiski ir nevis tas, ka ES ieguvusi juridiskās personas statusu, bet gan tas, kādas jaunas kompetences tai nodotas un vai tās ir pietiekami skaidri definētas. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē tie LL paredzētie grozījumi, kurus minējuši Pieteikuma iesniedzēji un kuri attiecas uz ES jaunajām vai grozītajām kompetencēm. 18.3. Pieteikuma iesniedzēji tiesai norādīja, ka ar LL stāšanos spēkā ES tiks nodotas 32 jaunas kompetences (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 80. lpp.). Pieteikuma precizējumos norādīts, ka ES var atteikties no deleģējuma, atdodot dalībvalstīm atpakaļ tai nodotās kompetences. Kā papildus nodoto kompetenču piemērus Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē minēja enerģētikas politiku un tirdzniecības politiku. Šajā kontekstā Pieteikuma iesniedzēji norādīja arī uz grozījumiem lēmumu pieņemšanas procedūrā. Satversmes tiesa atzīst, ka nodoto kompetenču izvērtējumam jābalstās uz atziņu, ka kompetenču nodošana ES un Kopienas likumdošanas aktu integrācija mūsu sistēmā uzliek zināmus ierobežojumus, kas ir pieņemami vienīgi tādā gadījumā, ja ES tiesības ir savietojamas ar demokrātiskas valsts un tautas suverenitātes principiem, kuri izriet no Satversmes 1. un 2. panta. Satversmes tiesa norāda, ka atsevišķu kompetenču nodošana ES ir uzskatāma nevis par tautas suverenitātes vājināšanu, bet gan par tautas suverenitātes izmantošanu ES līgumos noteikto mērķu sasniegšanai. Ne pašreiz spēkā esošie līgumi, ne LLES 3. pantā minētie mērķi, kurus saskaņā ar šā panta sesto daļu ES tiecas sasniegt savas kompetences ietvaros, nav pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām vērtībām un interesēm. Vienlaikus, ES integrācijai attīstoties, jāņem vērā, ka Satversmes 2. pants nepieļauj neierobežotu kompetenču nodošanu, kas liegtu runāt par Latviju kā suverēnu valsti. Šajā lietā, ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēju norādīto, tomēr nav pamata konstatēt, ka ES saskaņā ar LESD 3. pantu tiktu nodotas jaunas ekskluzīvas kompetences. ES jau kopš savas darbības pirmsākumiem bauda plašu ekskluzīvo kompetenci jautājumos, kas saistīti ar tirdzniecību (sk., piemēram, http://europa.eu/abc/panorama/ index_en.htm). Tas attiecas ne tikai uz ES iekšējā tirgus regulējumu, bet arī uz ES ārējās tirdzniecības jautājumiem. Piemēram, ES kopš 1995. gada 1. janvāra pārstāv savas dalībvalstis Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Līdz ar LL stāšanos spēkā tiks harmonizēta preču zīmju, dizainparaugu, patentu un autortiesību aizsardzība. Šīs izmaiņas ir saistītas ar nepieciešamību sasniegt 2005. gadā pieņemtās Lisabonas stratēģijas mērķus attiecībā uz inovāciju, pētniecības un kopējā tirgus konkurētspējas pastiprināšanu. Tāpat kompetence tirdzniecības politikā tiks paplašināta atsevišķos aspektos, piemēram, attiecībā uz tiešām ārvalstu investīcijām. Satversmes tiesa secina, ka nav pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka līdz ar LL stāšanos spēkā enerģētika kļūšot par ekskluzīvu ES kompetenci. Attiecībā uz enerģētikas politiku LESD 4. pants paredz, ka dalībvalstīm un ES būs dalītas kompetences. Līgumu pašreizējās struktūras dēļ enerģētikas politika nav nošķirta atsevišķā sadaļā. Taču ES, izmantojot savas pašreizējās kompetences, kas tai nodotas iekšējā tirgus regulējuma ietvaros, vides aizsardzības un citās jomās, jau ir pieņēmusi attiecīgus tiesību aktus un veidojusi enerģētikas politiku. Tā, piemēram, ir pieņemti dokumenti attiecībā uz energoproduktu aplikšanu ar nodokļiem, publisko iepirkumu, iekšējo tirgu un Transeiropas energotīkliem, kā arī vides aizsardzību [sk., piemēram, Padomes direktīvu (1968. gada 20. decembris), ar ko EEK dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves; Padomes direktīvu 98/93/EK (1998. gada 14. decembris), ar kuru groza direktīvu 68/414/EEK, ar ko uzliek EEK dalībvalstīm par pienākumu glabāt jēlnaftas un/vai naftas produktu minimālus uzkrājumus; Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2006/32/EK (2006. gada 5. aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem un ar ko atceļ Padomes direktīvu 93/76/EEK]. Jau šobrīd ir spēkā vairāki mehānismi, kas attiecas uz enerģētikas tehnoloģijām, Eiropas energotīkliem, enerģijas piegādes drošību, klimata pārmaiņām un kodolatkritumiem. Tāpat ir pieņemta Eiropas Enerģētikas harta (apstiprināta ar Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas lēmumu 98/181/EK 1997. gada 23. septembrī) un Līgums par Enerģijas kopienu (apstiprināts ar Padomes lēmumu 2006/500/EK 2006. gada 29. maijā). Pašlaik ir spēkā arī Eiratom, kas reglamentē vairākus ar enerģētiku saistītus jautājumus. LL enerģētikai atvēl atsevišķu sadaļu, tādējādi to nošķirot no citiem saistītiem jautājumiem. Šajā LL sadaļā noteikts, ka ES līdzdarbības galvenie mērķi ir nodrošināt enerģijas tirgus darbību, piegādes drošību, efektīvu izmantošanu un taupību, kā arī jaunu un atjaunojamu enerģijas veidu identificēšanu. Būtiskākais grozījums enerģētikas jomā ir t.s. solidaritātes princips, saskaņā ar kuru gadījumā, ja kāda ES dalībvalsts nonākusi nopietnās grūtībās sakarā ar enerģijas piegādi, citu dalībvalstu pienākums ir tai palīdzēt (sk. LESD 122. pantu). Līdz ar to nav pamata apgalvojumam, ka enerģētikas jomā ES nodotā kompetence pēc LL stāšanās spēkā būtiski paplašināsies un ka šie grozījumi rada Satversmes 2. panta pārkāpumu. Pašreiz spēkā esošie līgumi attiecīgu uzskaitījumu neietver. Toties LLES 5. pants un LESD pirmās daļas I sadaļa "Kategorijas un Savienības kompetences jomas" precīzi definē kompetenču sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm. LESD 4. un 6. pantā ietvertais kompetenču uzskaitījums padara organizācijas darbību pārskatāmāku. Tas nemaina pēc iestāšanās radušos situāciju, bet tikai to vienkāršo, pārkārto un precizē. Skaidra kompetenču nodalīšana LL kopumā ir vērsta uz tiesisko noteiktību un nacionālo un ES tiesību savstarpējo attiecību pozitīvu attīstību. Pie tam ES, īstenojot savas neekskluzīvās kompetences, ir jāievēro subsidiaritātes un samērīguma principi, kuri ierobežo kompetenču paplašināšanas iespējas un kuru piemērošanas pārraudzībā tiks iesaistīti nacionālie parlamenti (sk. LLES 5. pantu un LLES 2. protokolu "Par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu"). Minētās normas un principi kopumā veido pietiekami noteiktu normatīvo ietvaru, lai varētu skaidri definēt kompetenču apjomu, kas ar LL tiktu nodots ES. Arī visām ES institūcijām ir jānodrošina pastāvīga subsidiaritātes un samērīguma principu ievērošana. Eiropas Kopienu Tiesa gan balstoties uz LESD 263. pantu, gan prejudiciālā nolēmuma procedūrā, kas noregulēta LESD 267. pantā, pārraudzīs kompetenču īstenošanu. Nevar piekrist Pieteikuma iesniedzējiem, ka Eiropas Kopienu Tiesa "sevi pasludinājusi par Eiropas Savienības integrācijas motoru" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 32. lpp. un Satversmes tiesas 2009. gada 10. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 129. lpp.). Lai gan atsevišķi šīs tiesas spriedumi ir radījuši diskusijas par to tālejošajām sekām, šādu secinājumu nevar attiecināt uz visiem tās atzinumiem, jo īpaši par jaunu kompetenču uzņemšanos ES ietvaros (sk., piemēram: Opinion 2/92 Competence of the Community or one of its Institutions to Participate in the Third Revised Decision of the OECD on National Treatment [1995], ECR I-521; Opinion 2/94 Accession of the Community to the European Human Rights Convention [1996] ECR I-1759; Opinion 1/94 Competence of the Community to Conclude International Agreements Concerning Services and the Protection of Intellectual Property, WTO [1994] ECR I-5267, Craig P., de Bśrca G., EU Law. Text, cases and materials. 4th ed., Oxford University Press, 2008, pp. 97 - 98). Arī doktrīnā norādīts, ka Eiropas Kopienu Tiesa vairs nav uzskatāma par "integrācijas motoru", bet tās uzdevums ir nodrošināt izsvērtu līdzsvaru starp institūciju kompetencēm un funkcijām, dalībvalstīm un to pilsoņiem (sk.: Albi A., Supremacy of EC Law in the New Member States. Bringing Parliaments into the Equation of Co-operative Constitutionalism, European Constitutional Law Review, 3: pp. 25 - 67, 2007, p. 40). 18.4. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji vairākkārt norādīja, ka, mainoties balsošanas kārtībai Padomē, palielināsies varbūtība, ka Latvija kā maza valsts vairs nespēs adekvāti aizsargāt savas intereses. "Latvijas ietekme Padomē samazināsies no 1,2 procentiem līdz 0,4 procentiem" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 32. lpp. un Satversmes tiesas 2009. gada 10. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 128. lpp.). Pie tam vairākās jomās notikšot pāreja no konsensa balsojuma uz koplēmuma procedūru (sk. lietas materiālu 1.sēj. 9. un 10. lpp.). LLES 16. pants attiecībā uz balsošanas kārtību Padomē noteic: "2. Padomē no katras dalībvalsts ir pa vienam pārstāvim ministra līmenī, kas pilnvarots uzņemties saistības attiecīgās dalībvalsts valdības vārdā un īstenot balsošanas tiesības. 3. Ja vien Līgumos nav paredzēts citādi, Padome lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. 4. No 2014. gada 1. novembra kvalificētu balsu vairākumu definē kā vismaz 55 % Padomes locekļu, kuri ir vismaz piecpadsmit Padomes locekļi un kuri pārstāv dalībvalstis, kas aptver vismaz 65 % no Savienības iedzīvotājiem. Bloķējošais mazākums ir jāveido vismaz četriem Padomes locekļiem, pretējā gadījumā tiek uzskatīts, ka ir panākts kvalificēts balsu vairākums. Citi noteikumi saistībā ar kvalificētu balsu vairākumu ir noteikti Līguma par Eiropas Savienības darbību 238. panta otrajā daļā. 5. Pārejas noteikumi, ko saistībā ar kvalificēta balsu vairākuma definīciju piemēros līdz 2014. gada 31. oktobrim, kā arī noteikumi, ko piemēros no 2014. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. martam, ir izklāstīti Protokolā par pārejas noteikumiem." Līdzdalība Eiropas Savienībā nozīmē, ka ne Latvijai, ne kādai citai dalībvalstij nav absolūtu tiesību bloķēt ikvienu lēmumu, kas Eiropas Savienībā tiek pieņemts. Šādu tiesību Latvijai nav bijis jau kopš tās iestāšanās Eiropas Savienībā. Lai gan LL tiešām paredz vairākus jautājumus, kuros lēmumi turpmāk tiks pieņemti nevis uz vienprātības, bet gan uz kvalificētā balsu vairākuma pamata, Satversmes tiesa piekrīt M. Mitam, ka iespējamā Latvijas tiešās ietekmes mazināšanās ES institūcijās ir jāizvērtē saistībā ar Latvijas tiešās ietekmes uzlabojumiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu, lietas materiālu 4. sēj. 120. lpp.). Šajā kontekstā nozīmīgi ir vismaz trīs LL jaunievedumi. Pirmkārt, saskaņā ar LLES 11. panta ceturto daļu ES pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kuri pārstāv ievērojamu dalībvalstu skaitu, var izrādīt iniciatīvu un lūgt Komisiju iesniegt attiecīgu priekšlikumu jautājumos, kuros, pēc šo pilsoņu ieskata, ir nepieciešams ES tiesību akts. Saskaņā ar LESD 24. panta pirmo daļu šādas iniciatīvas īstenošanas procedūras nosacījumi ir jāpieņem Padomei un Parlamentam regulas veidā. Otrkārt, LLES 12. pants un LESD 1. protokols "Par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā" paredz nacionālo parlamentu iesaistīšanu subsidiaritātes un samērīguma principu nodrošināšanā. Nacionālie parlamenti saņems visus leģislatīvo aktu projektus, līdzdarbosies brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izvērtēšanas mehānismos, piedalīsies Eiropola politiskās pārraudzības un Eurojusta darbības izvērtēšanas, kā arī līgumu pārskatīšanas un jaunu dalībvalstu uzņemšanas procedūrās. Ja viena trešdaļa parlamentu iebildīs pret kāda akta pieņemšanu, tad Komisijai šis akts būs jāpārskata. Treškārt, līdz ar LL tiks ieviests t.s. Joanīnas kompromiss, kas ietverts LL nobeiguma aktam pievienotajā 7. deklarācijā. Saskaņā ar LLES 16. panta ceturto daļu, kas nosaka balsošanas kārtību Padomē no 2014. gada 1. novembra, paredzēts t.s. bloķējošais mazākums, kurā jāietilpst vismaz četriem Padomes locekļiem. Saskaņā ar kompromisu līdz pat 2017. gada 31. martam bloķējošo mazākumu varēs veidot arī trīs ceturtdaļas no 16. panta ceturtajā daļā minētā dalībvalstu skaita vai ES pilsoņu skaita. Pēc 2017. gada 1. aprīļa ierobežojums tiks paplašināts līdz 55 procentiem dalībvalstu vai iedzīvotāju. Lai grozītu šo kompromisu, Padomei būs jāpieņem konsensa lēmums. Turklāt gadījumos, kad dalībvalsts uzskatīs, ka kāds ES normatīvā akta projekts skar tās intereses, finansiālo līdzsvaru, sociālās drošības sistēmu vai krimināltiesību jomu, tā varēs ierosināt likumdošanas procedūras apturēšanu. Šādā gadījumā Eiropadomei četru mēnešu laikā būs jāpieņem konsensa lēmums par likumdošanas procedūras turpināšanu vai neturpināšanu. 18.5. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka līdz ar LL stāšanos spēkā Latvija nodos ES kompetencē kopējo ārējo un drošības politiku, jo lēmumi tiks pieņemti ES ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 46. un 48. lpp.). Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem tiktāl, ciktāl ar LL tiek formāli atcelta pīlāru sistēma. Bijušais otrais pīlārs - kopējā ārējā un drošības politika (turpmāk - KĀDP) - ir iekļauts LLES V sadaļā "Vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību un īpaši noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku". Tas ir vienīgais pīlārs, kas tiks saglabāts starpvaldību līmenī. Saskaņā ar LLES 22. pantu lēmumi par ES ārējo darbību, lai sasniegtu LLES 21. pantā noteiktos mērķus, arī turpmāk būs jāpieņem vienprātīgi. Tas saskaņā ar LLES 22. un 23. pantu attiecas uz visiem KĀDP jomā pieņemtajiem lēmumiem. Saskaņā ar LLES 24. un 31. pantu uz KĀDP ir attiecināmi īpaši noteikumi un procedūras, kas neparedz leģislatīvu aktu pieņemšanu. Arī ES Tiesai saskaņā ar LESD 275. pantu nebūs jurisdikcijas attiecībā uz šiem noteikumiem. Vienīgais izņēmums, kad ES Tiesa varēs pārskatīt KĀDP lēmumus, būs gadījumi, kad šie lēmumi skars indivīdu tiesības (LLES 40. pants un LESD