72. Article — paredz, ka "Valsts Prezidentam ir tiesības apturēt

likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Viņam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts Prezidents vai viena trešā daļa Saeimas locekļu var izlietot desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem". Līdz ar to obligāts priekšnoteikums attiecīgās darbības veikšanai ir Satversmē noteikta deputātu skaita parakstīts pieprasījums, proti, Satversme attiecīgo darbību īstenošanu padara atkarīgu no pietiekami daudzu Saeimas deputātu parakstīta pieprasījuma. Šīs darbības īstenošana ietilpst nevis Saeimas kā valsts varas orgāna, bet gan Saeimas deputātu kā tautas priekšstāvju ekskluzīvajā kompetencē. Tādējādi Satversme atsevišķiem Saeimas locekļiem piešķir tiesības paust savu viedokli par valstiski svarīgiem jautājumiem un uzraudzīt parlamenta vairākuma darbību. Līdzīgi konstruēta arī Satversmes 68. panta ceturtā daļa. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversme pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments. Proti, nevienu Satversmes normu, tās daļu vai pat atsevišķu vārdu nevar uzskatīt par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko struktūru (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punktu). Ja kādam formulējumam Satversmē ir piešķirts noteikts saturs, tad tas obligāti jāņem vērā, lai attiecīgo Satversmes normu piemērotu pareizi. Lai norādītu uz Saeimas pienākumu īstenot kādu darbību vai atturēties no kādas darbības veikšanas, Satversmē dažviet ir lietots no Satversmes 68. panta ceturtās daļas atšķirīgs formulējums. Piemēram, Satversmes 68. panta trešā daļa paredz, ka "Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima". Tātad priekšnoteikums tam, lai varētu tikt izlemts jautājums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ir Saeimas pienākums rosināt tautas nobalsošanu. Ja Saeima šo pienākumu nepilda, tad nerodas tiesiskais pamats tautas nobalsošanas rīkošanai un jautājuma par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemšanai. Satversmes 66. panta otrā daļa paredz: "Ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus." Tātad, ja Saeima vēlas pieņemt tādu lēmumu, kas ir saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tai vienlaikus ir arī pienākums šajā lēmumā noteikt to līdzekļu avotu, ar kuriem šos neparedzētos izdevumus plānots segt. Savukārt Satversmes 77. pants noteic: "Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā." Līdz ar to Saeimai, ja tā groza kaut vienu no Satversmes 77. pantā minētajiem Satversmes pantiem, ir arī pienākums attiecīgos grozījumus nodot tautas nobalsošanai. Ja Saeima šo pienākumu nepilda, tad grozījumi nestājas spēkā. 19.4. Satversmes 68. panta ceturtajā daļā un 79. panta otrajā daļā tautai tiek dotas tiesības izlemt jautājumus par būtiskām izmaiņām nosacījumos attiecībā uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu. Šāds formulējums nodrošina iespēju noskaidrot tautas viedokli gadījumā, ja ES konstitucionālā uzbūve mainās tik ļoti, ka rodas pamats apšaubīt, vai tauta atbalstīs Latvijas dalību būtiski mainītā Eiropas integrācijas formā, un vienlaikus nodrošināt to, ka tautas nobalsošana tiks rīkota tikai par ļoti nozīmīgiem Eiropas integrācijas jautājumiem (piemēram, par būtiskiem grozījumiem ES pamatlīgumos). Piedāvātais formulējums nepieļauj iespēju nodot tautas nobalsošanai jebkuru jautājumu (piemēram, ES institūciju pieņemtos aktus - direktīvas, regulas utt.) (sk. likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" anotāciju, dokuments Nr.318,A http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre). Satversmes tiesa atzīst, ka tiesiskās noteiktības principam pretēja būtu tāda Satversmes 68. panta ceturtās daļas interpretācija, ka pietiekami viennozīmīgs tās formulējums tiktu izskaidrots kā Saeimas deputātu pienākums būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā obligāti nodot tautas nobalsošanai. Šāda secinājuma pamatotību neapstiprina likumdevēja mērķis, kura dēļ minētā norma Satversmē tika ietverta. Pieteikuma iesniedzējs E. Jansons šādu Satversmes 68. panta ceturtās daļas interpretāciju būtībā pamato ar politiskās lietderības argumentu, proti, ja šāds jautājums tautas nobalsošanai tiktu nodots, tad "Saeimas uzticības kapitāls būtu daudz lielāks" (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 27. lpp.). Tādējādi var uzskatīt, ka Pieteikuma iesniedzēji būtībā lūdz Satversmes tiesu veikt Satversmes 68. panta ceturtās daļas tālākveidošanu - teleoloģisko redukciju. Proti, Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka vārdi "Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu" nav piemērojami gadījumos, kad ES integrācijā, ņemot vērā ES pamatlīgumu grozījumus, tiek ieviestas būtiskas pārmaiņas, un šādos gadījumos minētie grozījumi vienmēr būtu automātiski nododami tautas nobalsošanai. Tomēr no tiesiskās noteiktības principa var izrietēt teleoloģiskās redukcijas piemērošanas aizliegums, ja strikti jāievēro viennozīmīgā tiesību norma (sk.: Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2006, 155. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka izšķiršanās par politiski lietderīgāku risinājumu visupirms ir tieši demokrātiski leģitimēta parlamenta pienākums. "Katru novirzīšanos pamata likumā no teksta nevar attaisnot ne ar kādu lietderību [..] pamata likuma burtā ir apslēpti viņa pamati: būt negrozāmam likumam priekš pilsoņiem, būt par to noteicēju, bez kura dzīve nav iedomājama" [Sinaiskis V. Lietderība un noteikumi likumu tulkošanā (Sakarā ar dep. Goldmaņa neaizskaramību). Jurists, Nr. 3, 1928, 72.sl.]. Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 68. panta ceturtā daļa kā priekšnoteikumu tam, lai tauta varētu īstenot savas tiesības līdzdarboties lēmuma pieņemšanā attiecībā uz ES līgumu grozījumiem, paredz vismaz puses Saeimas locekļu pieprasījumu. Lai gan šo tautas tiesību izmantošanai ir paredzēts priekšnoteikums, Satversmes tiesa nevar pārvērtēt atsevišķu Satversmes normu konstitucionalitāti, jo šāds izvērtējums būtu ārpus tās kompetences. Tomēr Satversmes tiesa de lege ferenda arī piekrīt M. Paparinska norādītajam, ka tautas nobalsošanai neapšaubāmi ir būtiska nozīme šādu valstiski svarīgu lēmumu leģitimēšanā (sk. lietas materiālu 3.sēj. 57. un 58. lpp.). 20. Vienlaikus Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka Saeimai, lemjot par tāda starptautiskā līguma apstiprināšanu, kurš nokārto likumdošanas ceļā izšķiramu jautājumu, visupirms ir pienākums izvērtēt šo līgumu. Tas, ka šādu izvērtējumu, iespējams, ir veikušas citas valsts institūcijas, piemēram, par nozari atbildīgā ministrija, neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt attiecīgo jautājumu. Satversmes 68. pants inter alia paredz, ka visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Satversmes sapulce, ietverot minēto normu Satversmē, nav pieļāvusi iespēju, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas starptautiskās saistības. Prasība apstiprināt Saeimā attiecīgos starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas. Tādējādi redzams, ka Satversmes sapulce ir vadījusies no prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un tās ir jāpilda (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.2004-01-06 secinājumu daļas 3.2. un 6. punktu). Ne debates Saeimā, ne komisiju atzinumi nesniedz atbildi uz to, kā pirms LL ratifikācijas ticis vērtēts jautājums, vai LL ievieš būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Savukārt no Saeimas debatēm par LK apstiprināšanu netieši izriet secinājums, ka ticis vērtēts tas, vai LK ievieš būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tā, piemēram, atbildīgās komisijas pārstāvis deputāts Leopolds Ozoliņš debatēs norādīja: "Līguma projektā ietvertie principi un normas atbilst tā izstrādāšanas galvenajiem uzdevumiem un Latvijas Republikas nacionālajai nostājai. Līgums neparedz būtiskus grozījumus Latvijas dalībai ES. Līdz ar Līguma stāšanos spēkā tiks paplašinātas Latvijas iespējas piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā" (Latvijas Republikas 8. Saeimas 2005. gada 19. maija sēdes stenogramma http://www.saeima.lv/steno/2002_8/st_ 050519/st1905.htm). Satversmes tiesa norāda, ka tas, vai Saeimas deputāti spēj objektīvi lemt par tāda starptautiskā līguma apstiprināšanu, kas ES deleģē daļu Latvijas valsts institūciju kompetences, zināmā mērā ir atkarīgs no deputātiem pieejama attiecīgā līguma iepriekšēja izvērtējuma inter alia Ministru kabineta padotībā esošajās iestādēs un ekspertu atzinumos. Arī pašai Saeimai pēc attiecīgā likumprojekta saņemšanas ir pienākums atbilstoši Satversmē vai likumos noteiktajam visupirms izvērtēt to, kādā procedūrā likums būtu apstiprināms. Šāda pienākuma pastāvēšanu atzina arī Saeimas pārstāvis, norādot: "Katra normatīva akta pieņemšana Saeimā tiek testēta, vai tas atbilst normatīvo aktu hierarhijai, vai tas principā atbilst Satversmes 1. un 2. panta prasībām" (Satversmes tiesas 2009. gada 10. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 154. lpp.). Satversmes tiesai pēc iepazīšanās ar Saeimas sēžu stenogrammām un citiem lietas materiāliem nav pamata uzskatīt, ka Saeimas deputātu balsojums par LL ratifikāciju būtu bijis patvaļīgs un pieņemts uz nepilnīgas informācijas pamata. Turklāt pienākums izvērtēt tiesību aktus, par kuriem notiek balsošana, ir politiskās atbildības jautājums. Tā kā apstrīdētā akta pieņemšanas procesā nav pārkāpta Satversmes 68. pantā noteiktā kārtība, tad nav pārkāptas arī Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 101. pantā noteiktās tiesības. Līdz ar to secināms, ka apstrīdētais akts atbilst Satversmes 101. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt, ka likums "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" ir pieņemts Latvijas Republikas Satversmē noteiktajā kārtībā un līdz ar to atbilst Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums ir pasludināts Rīgā 2009. gada 7. aprīlī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris