75. Article — ). Šāda prakse pastāv arī spēkā esošo līgumu

kontekstā. Jau pašlaik Eiropas Kopienu Tiesa pārskata tādu regulu vai lēmumu atbilstību pamatlīgumiem, kas Eiropas Kopienā ievieš sankcijas, balstoties uz ANO Drošības padomes rezolūcijām vai Padomes pozīcijām. Šādu aktu pieņemšanas rezultātā visbiežāk tiek iesaldēti indivīdu konti bankās, vai noteikti ceļošanas ierobežojumi, ja ir aizdomas, ka viņi atbalsta starptautisko terorismu (sk.: Cases 402/05 P and C 415/05 P Yassin Abdullah Kadi and Al Barakaat International Foundation v Council [2008] Judgment of 3 September 2008; Case T-284/08 People's Mojahedin Organization of Iran v Council [2008] Judgment of 4 December 2008). Līdz ar to vienīgā būtiskā atšķirība ir tā, ka KĀDP ietvaros tiks pieņemti arī lēmumi. Attiecībā uz kopējo drošības un aizsardzības politiku ir noteikts, ka tā ir KĀDP sastāvdaļa, kas tiek īstenota, izmantojot dalībvalstu piedāvātās iespējas (sk. LLES 42. pantu). LLES paredz šādas politikas izstrādi pēc Eiropadomes vienprātīga lēmuma un īpaši uzsver, ka kopējā drošības un aizsardzības politika neskars dalībvalstu pienākumus NATO un būs saskaņota ar tiem. Kopumā LLES prasa vienprātīgu lēmumu pieņemšanu un neparedz, ka dalībvalstu savstarpējie pienākumi pārsniegtu tos, kas noteikti NATO dibināšanas līgumā (sk. LLES 42. panta septīto daļu). 18.6. Pieteikuma iesniedzēji pieteikuma precizējumos ir minējuši elastīguma klauzulu un passerelle procedūru, kas arī norādot uz ES tuvināšanos valstiskam "elementam" (veidojumam) (sk. lietas materiālu 3. sēj. 85. lpp.). Lai gan Pieteikuma iesniedzēji nav precizējuši, kurā normā konkrēti šī elastīguma klauzula ietverta, Satversmes tiesa uzskata, ka ar t.s. elastīguma klauzulu Pieteikuma iesniedzēji domājuši LESD 352. pantu. Minētā norma ES pamatlīgumos bijusi ietverta jau kopš Eiropas Kopienu dibināšanas (sk. LEK 308. pantu). Līdzīgas elastīguma klauzulas ir ietvertas arī citu starptautisko organizāciju dibināšanas līgumos, un ANO Starptautiskā tiesa tās atzinusi par starptautisko organizāciju efektīvas darbības organisku elementu (sk.: Advisory Opinion, Reparations for Injuries suffered in the service of the UN, ICJ, 11 April 1949). Turklāt ar LL tiks ieviestas papildu demokrātijas garantijas, proti, nacionālie parlamenti varēs iebilst, ja ES, balstoties uz LESD 352. pantu, izstrādās jaunus tiesību aktus. Doktrīna to atzīst par ES darbības uzlabojumu (sk.: Albi, p. 42). Passerelle procedūras jeb vienkāršotās pamatlīgumu pārskatīšanas procedūras normas ES līgumos pastāv jau šobrīd (sk., piemēram, LES 42. pantu, LEK 137. panta otro daļu un 175. panta otro daļu). ES pamatlīgumi arī tad, ja spēkā stāsies LL, neparedzēs vienādu lēmumu pieņemšanas kārtību ES ietvaros - papildus vienkāršai lēmumu pieņemšanas procedūrai, proti, koplēmuma procedūrai, ir paredzētas īpašās lēmumu pieņemšanas procedūras, proti, vienbalsīga lēmumu pieņemšana, dažkārt ar Eiropas Parlamenta piekrišanu vai arī pēc konsultēšanās ar Eiropas Parlamentu. Passerelle kārtībā nevarēs grozīt ES kompetences, bet varēs noteikt grozījumus ES lēmumu pieņemšanas kārtībā, pārejot no īpašās lēmumu pieņemšanas procedūras uz koplēmuma procedūru. LLES 48. panta septītā daļa paredz divu veidu passerelle procedūras. Pirmkārt, valstis var vienoties par pāreju uz koplēmuma procedūru. Otrkārt, valstis var vienoties par lēmuma pieņemšanu ar kvalificēto vairākumu Padomē, negrozot procedūru attiecībā uz Eiropas Parlamenta iesaisti lēmuma pieņemšanā. Šādus lēmumus Padome var pieņemt vienbalsīgi, turklāt saņemot Eiropas Parlamenta piekrišanu. Par būtisku grozījumu līdzšinējā lēmumu pieņemšanas regulējumā jāuzskata tas, ka par plānotajām izmaiņām lēmumu pieņemšanā ir jāinformē nacionālie parlamenti, kas sešu mēnešu laikā varēs izmantot veto tiesības. Tādējādi jebkura valsts, arī Latvija, varēs bloķēt lēmumu pieņemšanas kārtībā paredzētās izmaiņas. Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēju arguments, ka grozījumus līgumā varēšot izdarīt bez Saeimas piekrišanas. Šādu pilnvaru nacionālajiem parlamentiem nebūs tikai attiecībā uz jau šobrīd spēkā esošajām passerelle normām. LESD paredz arī vairākus izņēmumus, kad passerelle normas nedrīkstēs piemērot (sk. LESD 353. pantu). Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Latvijai būs tiesības un iespējas bloķēt sev nevēlamas lēmumu pieņemšanas procedūras izmaiņas un ka Saeimai būs iespējas izteikt savu viedokli, pirms šādas izmaiņas stāsies spēkā. 18.7. Pieteikuma precizējumos, kā arī tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka ES tuvināšoties valstiskam veidojumam, jo tikšot izveidota ES prokuratūra. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja, ka LL neparedz noteikumu par vienotas ES līmeņa prokuratūras iestādes izveidošanu un ka "tā ir tikai kā politikas nostādne, kuru var īstenot" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 61. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka pirmkārt, saskaņā ar LESD 86. panta pirmo daļu Eiropas prokuratūras izveidošana paredzēta tikai kā iespēja, proti, arī pēc LL stāšanās spēkā Eiropas prokuratūra netiks automātiski izveidota. Otrkārt, regulas, ar kuru palīdzību Eurojustu varētu pārveidot par Eiropas prokuratūru, jāpieņem ar Padomes vienprātīgu lēmumu un Eiropas Parlamenta piekrišanu. Tādējādi Latvijas Republikai minēto regulu izstrādes laikā būs iespēja paust arī savu viedokli, kā arī nepieciešamības gadījumā bloķēt lēmuma pieņemšanu. Treškārt, arī tad, ja Eiropas prokuratūra tiktu izveidota, nevarētu atzīt, ka tā pārņems vai būtiski ietekmēs Latvijas Republikas tiesu varas vai prokuratūras kompetenci. Kaut arī plānotā Eiropas prokuratūras kompetence atšķirsies no tagadējās Eurojusta kompetences - koordinēt valstu sadarbību pārrobežu un organizētās noziedzības apkarošanā, tā tomēr aptvers tikai tādus jautājumus, kuri skars ES finansiālās intereses vai kuriem būs pārrobežu nozīme. Pieteikuma iesniedzēji nav norādījuši citus apstākļus, kuru dēļ iespējamā Eiropas prokuratūras izveide nebūtu pieļaujama. Līdz ar to Satversmes tiesa šo Pieteikuma iesniedzēju argumentu nevar atzīt par pamatotu. 18.8. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka ES nevarot pievienoties ECTK, kas šādas tiesības piešķirot tikai valstīm. Arī Hartā noteiktās cilvēktiesības esot salīdzināmas ar Satversmes 8. nodaļā noteiktajām tiesībām, un Hartas piemērošana varot nonākt pretrunā ar Satversmi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 10. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 132. lpp.). Satversmes tiesa visupirms norāda, ka LLES 6. panta otrā daļa paredz tikai to, ka "Savienībai jāpievienojas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Šī pievienošanās nedrīkst ietekmēt Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos". Tādējādi ir nosprausts mērķis, pieņemot, ka šāda pievienošanās varēs notikt tikai atbilstoši LLES un ECTK nosacījumiem. Tas, ka saskaņā ar LLES 6. panta otro un trešo daļu ES kļūst saistoša Harta un ECTK, nav pretrunā ar Satversmi, jo visi minētie dokumenti balstās uz līdzīgām vērtībām un principiem. Pie tam Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretnostatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautisko tiesību normām. Satversme pēc savas būtības nevar paredzēt mazāku pamattiesību nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu, nekā paredz jebkurš no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem. Citāds secinājums nonāktu pretrunā ar Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās valsts ideju, jo viena no galvenajām tiesiskas valsts izpausmes formām ir cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšana par valsts augstāko vērtību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 10. punktu). Pie tam jānorāda, ka Latvija 2006. gada 28. martā ir ratificējusi ECTK 14. protokolu (sk. 2006. gada 9. februāra likumu "Par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. protokolu, kas groza Konvencijas kontroles sistēmu"). Tā 17. pants paredz grozīt ECTK 59. pantu, papildinot to ar otro daļu, kas dos ES iespēju pievienoties šai konvencijai. Eiropas Kopiena jau šobrīd ir pievienojusies 47 dažādām Eiropas Padomes konvencijām (sk. http://conventions.coe.int/Treaty/Commun/Liste Traites.asp? CM=13&CL=ENG). Turklāt Kopiena pārstāv dalībvalstis dažādās starptautiskajās organizācijās vai starptautiskajos līgumos, piemēram, kopš 1995. gada - Pasaules Tirdzniecības organizācijā, bet kopš 1998. gada 1. aprīļa - arī ANO Jūras tiesību konvencijā atbilstoši dalītās kompetences ierobežojumiem [sk. http://www.wto.org/english/theWTO_e/countries_e /european_communities_e.htm un http://www.un.org/Depts/los/reference_ files/chronological_lists_of_ratifications.htm#The%20United %20Nations%20Convention%20on%20the %20Law%20of%20the%20Sea; C-459/03 Commission v. Ireland (Mox Plant) [2006] ECR I-4635]. Hartas 51.pants skaidri noteic, ka tas nepaplašina ES tiesību piemērošanas sfēru tālāk par ES pilnvarām un neiedibina jaunas pilnvaras vai uzdevumus, kā arī negroza esošās pilnvaras un uzdevumus, kas noteikti līgumos. Tā uzliek pienākumus institūcijām un citiem ES subjektiem, kā arī dalībvalstīm tikai tad, kad tās piemēro ES tiesības. Harta nevar tikt piemērota jomās, kuras Latvija nav nodevusi ES pārziņā. Tādējādi konstitucionālais cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ir autonoms un neatkarīgs no ES. Turklāt jānorāda, ka līdz ar Hartas atzīšanu par juridiski saistošu dokumentu indivīdu tiesību aizsardzība tiks uzlabota, jo līdz šim tā tiek nodrošināta tikai vispārējo tiesību principu līmenī, bet tiesiskās paļāvības un noteiktības principu kontekstā ar to vien ir par maz (Application no. 62023/00, Emesa Sugar v. Netherlands, ECtHR decision of 13 January 2005, Case C-17/98 Emesa Sugar v. Aruba [2000] ECR I-665, Craig and Bśrca, pp. 425 - 426). Šīs lietas ietvaros var konstatēt, ka nākotnē, pēc LL stāšanās spēkā, pastāvēs vairākas cilvēktiesību aizsardzības sistēmas, inter alia Latvijas Republikas, ES un ECTK sistēmas. Latvija tam ir piekritusi jau ratificējot ECTK 14. protokolu, kas Satversmes tiesā nav apstrīdēts. Turklāt tiesa prasību par dažādu cilvēktiesību aizsardzības sistēmu iespējamo kolīziju nevar izskatīt in abstracto. Šādas kolīzijas būs jārisina katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā attiecīgajā lietā konstatējamos apstākļus. 18.9. Pieteikuma iesniedzēji norādīja uz vairākiem institucionāliem grozījumiem, kas ES tuvina valstiskam veidojumam, proti, uz to, ka tiks ieviesti ES priekšsēdētāja un ES ārlietu komisāra amati, uz to, ka Latvijai komisārs būs tikai divos no trim Komisijas sasaukuma termiņiem, kā arī uz to, ka tiks izveidota Eiropas tiesu palāta ar paplašinātu kompetenci. Pašreiz spēkā esošie līgumi paredz, ka Eiropadomes priekšsēdētājs ir prezidējošās valsts vai tās valdības vadītājs, kas attiecīgās pilnvaras iegūst uz sešiem mēnešiem. Saskaņā ar LLES 15. panta piekto daļu Eiropadome ar kvalificētu balsu vairākumu ievēlēs priekšsēdētāju uz divarpus gadiem un varēs viņu pārvēlēt vēl uz vienu termiņu. Šādas plānotās organizatoriska rakstura izmaiņas nodrošinās lielāku ES darbības pēctecību, taču nevar skart Latvijas kā suverēnas valsts darbību. Pieteikuma iesniedzēju arguments par ES ārlietu komisāra amata ieviešanu ir neskaidrs. Acīmredzot Pieteikuma iesniedzēji ir domājuši ārlietu komisāra un ES augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikā (turpmāk - Augstais pārstāvis) kompetences apvienošanu jaunajā līgumā. Viens no Lākenas deklarācijā noteiktajiem uzdevumiem bija nodrošināt lielāku ES institucionālā ietvara rīcībspēju un līdz ar to efektīvāku un saskaņotāku ārpolitikas īstenošanu. Saskaņā ar LLES 18. pantu Augstais pārstāvis, īstenojot ES KĀDP, izsaka priekšlikumus un veicina politikas attīstību saskaņā ar Padomes piešķirtajām pilnvarām. Tas pats attiecas uz kopējo drošības un aizsardzības politiku. Lai gan Augstais pārstāvis vadīs Ārlietu padomi saskaņā ar LLES 18. panta ceturto daļu, viņš atbildēs par Komisijas pārziņā esošo ārējo attiecību veidošanu un citu ES ārējo darbību aspektu koordināciju. Darbojoties Komisijas ietvaros, Augstajam pārstāvim saskaņā ar LLES 18. panta otro un trešo daļu savas funkcijas būs jāīsteno atbilstoši Padomes piešķirtajām pilnvarām. Tātad, kaut arī Augstais pārstāvis darbosies Komisijas ietvaros, var secināt, ka ārlietu komisāra funkcijas tiks sašaurinātas, jo viņa kompetenci vairs nenoteiks Komisija, bet gan Padome. Augstā pārstāvja kompetence izrietēs no tā, ko lems Padome, kurā lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi, nevis no tā, ko lems Komisija. To apstiprina arī LLES 18. panta ceturtā daļa, kas noteic, ka Augstajam pārstāvim, darbojoties Komisijas ietvaros, Komisijas procedūras ir saistošas tikai tiktāl, ciktāl tās atbilst viņa pilnvarām, ko piešķīrusi Padome, un saskan ar Ārlietu padomes lemto. Tādējādi līdzīgi šobrīd spēkā esošā LES 18., 26. un 27.d panta nosacījumiem Augstais pārstāvis darbosies Padomes, nevis Komisijas pakļautībā. Tas nozīmē, ka Augstais pārstāvis nedrīkstēs paust nekādu viedokli un nedrīkstēs uzņemties nekādu iniciatīvu bez Padomes vienprātīgas piekrišanas. Līdz ar to Latvija nezaudēs tiesības ierobežot Augstā pārstāvja darbības loku. Pieteikuma iesniedzēju sniegtā argumentācija nav precīza arī attiecībā uz LL paredzēto komisāru skaita samazinājumu. Pirmkārt, šāds noteikums par komisāru skaita samazināšanu bija paredzēts jau Nicas līgumā, kas bija spēkā brīdī, kad Latvija pievienojās ES. Nicas līgumam tika pievienots Protokols par Eiropas Savienības paplašināšanos. Protokola 4. pants ietver noteikumus par Komisiju. Šā panta otrā daļa noteic, ka, tiklīdz Eiropas Savienībā ir 27 dalībvalstis, LEK 213. panta 1. punkts un Eiratom 126. panta 1. punkts jāaizstāj ar šādu punktu: "1. Komisijas locekļus izvēlas, pamatojoties uz viņu vispārējo kompetenci, un viņu neatkarība nav apšaubāma. Komisijas locekļu skaits ir mazāks nekā dalībvalstu skaits. Komisijas locekļus izvēlas saskaņā ar rotācijas sistēmu, kurā ievērots vienlīdzības princips un kuras piemērošanas kārtību ar vienprātīgu lēmumu pieņem Padome. Komisijas locekļu skaitu ar vienprātīgu lēmumu nosaka Padome. Šo grozījumu piemēro no dienas, kad pēc 27. dalībvalsts pievienošanās Savienībai savus pienākumus sāk pildīt jauna Komisija." Tādējādi jau pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija zināms, ka ne vienmēr Komisijā būs pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts. Otrkārt, atbilstoši ES institucionālajai uzbūvei Eiropas Komisija un komisāri pārstāv nevis atsevišķas valsts intereses, bet gan ES intereses kopumā. Saskaņā ar LLES 17. pantu Komisijas uzdevums ir sekmēt vispārējās ES intereses un šajā nolūkā uzņemties atbilstošu iniciatīvu. Komisija nodrošina līgumu piemērošanu, kā arī ES institūciju pieņemto lēmumu piemērošanu. Līdz ar to no nacionālo interešu aizsardzības viedokļa nav būtiski, vai katrai dalībvalstij ir pašas virzīts komisārs. Treškārt, kā norādīts Eiropadomes sanāksmē Briselē pieņemtajos Prezidentūras secinājumos, Eiropadome piekrīt tam, ka gadījumā, ja LL stāsies spēkā, saskaņā ar nepieciešamajām juridiskajām procedūrām tiks pieņemts lēmums, ka Komisijas sastāvā vēl joprojām ir jābūt pa vienam pārstāvim no katras dalībvalsts (sk.: Brussels European Council, Presidency Conclusions, 11th-12th December 2008, Brussels, 13 February 2009, 17271/1/08 REV 1, point 2). Šādi Eiropadomes secinājumi saskaņā ar šobrīd spēkā esošo LES 4. pantu nosaka ES vispārējo attīstību. Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēji ar atsauci uz Eiropas tiesu palātu, iespējams, domājuši ES Tiesu, kuras sastāvā ietilps Tiesa, Vispārējā tiesa un specializētās tiesas (sk. LLES 19. pantu). ES tiesu iekārtas uzbūvi ar LL nav plānots būtiski mainīt, kaut arī ir konstatējami atsevišķi tiesu kompetenci detalizējoši nosacījumi (sk.: Dougan, p. 673). Kā galvenie nosacījumi šajā sakarā minami šādi: vienkāršota procedūra attiecībā uz sankcijām valstīm, kas nepilda ES aktus; kompetences paplašināšana attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (sk.: pašreiz spēkā esošo LES 46. pantu un LEK IV sadaļu); atcelti tiesas jurisdikcijas ierobežojumi attiecībā uz pašreizējo LES VI sadaļu. Attiecībā uz jautājumiem, kas patlaban ietilpst trešajā pīlārā, ir paredzēts piecu gadu pārejas termiņš. Saskaņā ar LESD 276. pantu tiesai nebūs jurisdikcijas pār to policijas un citu tiesībaizsardzības iestāžu darbību likumību un samērīgumu, kuras tiek veiktas iekšējās drošības garantēšanai. Satversmes tiesa norāda, ka LESD 275. pants izslēdz ES Tiesas jurisdikciju pār KĀDP un aktiem, kas pieņemti tās ietvaros. Šis pants, tāpat kā līdz šim, neliedz izskatīt tādus lēmumus, kas ierobežo fizisko vai juridisko personu tiesības. Kad stāsies spēkā LESD 263. panta ceturtā daļa par ES tiesību aktiem, kas neprasa no dalībvalstīm tālākus ieviešanas pasākumus, bet aizskar fiziskās vai juridiskās personas tiesības, tiks būtiski paplašinātas to iespējas vērsties ES tiesās. Kopumā vērtējot tiesas kompetences grozījumus, ir jāatzīst, ka pieaugs tiesas spēja pārskatīt lēmumus, kas ierobežo indivīdu tiesības [sk.: Spaventa E., Fundamental What? The difficult relationship between foreign policy and fundamental rights, in Cremone M. and de Witte B. (eds.), EU Foreign Relations Law: Constitutional Fundamentals, Hart Publishing, 2008]. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka, lai arī ES tiesu kompetence paplašināsies, tas lielā mērā saistīts ar papildu garantijām fizisko un juridisko personu tiesību aizsardzībai. 18.10. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Satversmes 2. pantā noteiktā tautas suverenitātes principa pārkāpums izpaužoties tādējādi, ka pieļauta "apzināta sabiedrības neinformēšana par Lisabonas līguma saturu un sekām" vai arī šī informēšana notikusi atklātā eirooptimisma garā, nevis neitrālā veidā (lietas materiālu 3. sēj. 80. un 81. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka pēc iespējas lielāka sabiedrības informētība par jautājumiem, kas skar ES, neapšaubāmi ir vērtējama pozitīvi un sekmē arī uz šajā jomā pieņemto lēmumu atklātību un paredzamību. Papildu informācijas izplatīšana atzīstama par labas pārvaldības izpausmi un vienlaikus gan padziļina sabiedrības izpratni par attiecīgo jautājumu, gan arī rada pamatu plašākām diskusijām par iespējamiem problēmjautājumiem. Šādas informēšanas rezultātā sabiedrība pastarpināti līdzdarbojas tādu valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā, kuri attiecas uz integrāciju Eiropas Savienībā. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka tai nav pamata procesu vai veidu, kādā sabiedrība tika informēta par LL, vērtēt kā iespējamu tautas suverenitātes principa pārkāpumu vai ierobežojumu. Valsts institūciju darbība sabiedrības informēšanā, ciktāl šādu pienākumu expressis verbis neparedz normatīvie akti, drīzāk ir atkarīga no publiskās varas izšķiršanās par tiesībpolitiski lietderīgāko rīcību, kas nav pakļauta striktai tiesas izvērtēšanai ar juridisko argumentu palīdzību. Satversmes tiesa nav konstatējusi tādas LL normas, kas aizskartu Satversmes 2. pantā nostiprināto tautas suverenitātes principu. Līdz ar to, balstoties uz Satversmes 77. pantu, tautas nobalsošana nebija jārīko. IV 19. Satversmes 68. panta ceturtā daļa noteic: "Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā." Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka minētā norma, citastarp ņemot vērā arī tās tapšanas vēsturiskos apstākļus, uzliek Saeimas deputātiem pienākumu nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Turklāt šāds pienākums izrietot arī no Satversmes 18. pantā noteiktā Saeimas deputāta svinīgā solījuma. Saeima šādu Satversmes 68. panta ceturtās daļas interpretāciju neatzīst, uzskatot, ka šī norma noteic tikai Saeimas deputātu tiesības nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Minētās tiesības Saeimas deputāti izmanto, ņemot vērā politiskās lietderības apsvērumus. 19.1. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 68. panta ceturtās daļas satura noskaidrošana visupirms veicama ar gramatiskās tiesību normu interpretācijas palīdzību. Proti, Satversmes tiesai, ņemot vērā lietas dalībnieku sniegto savstarpēji pretrunīgo Satversmes 68. panta ceturtās daļas interpretāciju, jānoskaidro, vai minētajā normā noteikts Saeimas deputātu pienākums vai tiesības nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Saeimas piedāvāto Satversmes 68. panta ceturtās daļas interpretāciju atbalsta Tiesībsargs, uzskatot, ka šī norma interpretējama kā tāda norma, kas paredz Saeimas deputātu tiesības ierosināt tautas nobalsošanu, ja izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā ir būtiskas. Ja Satversmes izstrādātāji būtu vēlējušies Saeimai uzlikt šādu pienākumu, tad tas minētajā pantā būtu ietverts (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lpp.). Arī M. Paparinskis atzīst, ka formulējums "būtiskas izmaiņas nosacījumos" "nenoved tieši pie pienākuma organizēt tautas nobalsošanu, bet tikai rada tiesības vismaz pusei Saeimas deputātu to pieprasīt, neatkarīgi no citu institūciju viedokļa vai ieteikuma" (lietas materiālu 3. sēj. 52. lpp.). Līdzīgu viedokli tiesas sēdē pauda arī A. Endziņš, norādot, ka tās esot Saeimas deputātu tiesības un deputātiem esot jāapsver, vai šīs tiesības izmantot. Ja 50 deputāti uzskatītu, ka šie grozījumi nododami tautas nobalsošanai, tad tās rīkošana būtu obligāta (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 102. lpp.). Tāpat arī M. Mits atzīst, ka Satversmes 68. panta ceturtā daļa paredz tautas nobalsošanas rīkošanu gadījumos, kad ir divi kumulatīvi nosacījumi. M. Mits tiesas sēdē norādīja: "Ja mēs pielietojam gramatisko interpretācijas metodi [..] tad jāsecina, ka 68. panta ceturtajā daļā ir nostiprinātas deputātu tiesības, bet ne pienākums nodot tautas nobalsošanai attiecīgo jautājumu [..] [Satversmes] 101. panta ietvaros tiesības uz tautas nobalsošanu rastos, ja 68.panta ceturtās daļas procedūras ietvaros tautas nobalsošanas rīkošanu pieprasītu 50 deputāti. Mūsu gadījumā, aplūkojamā gadījumā, tātad tas netika darīts. Jautājums netika nodots tautas nobalsošanai, taču nav pamata uzskatīt, ka 68. panta ceturtā daļa uzlika deputātiem pienākumu to darīt" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes stenogramma lietas materiālu 4. sēj. 119. un 120. lpp.). Satversmes tiesa piekrīt, ka Satversmes 68. panta ceturtās daļas gramatiskā interpretācija nedod pamatu secinājumam, ka tajā būtu noteikts Saeimas deputātu pienākums nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Atzīt, ka tajā ir paredzēts Saeimas deputātu pienākums, nozīmētu lemt acīmredzami pretēji Satversmes 68. panta ceturtās daļas gramatiskajam tekstam. 19.2. Gramatiskā interpretācijas metode ir tikai viena no interpretācijas metodēm, un ne vienmēr ir iespējams vadīties tikai pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Jāņem vērā, ka tiesību normu gramatiskās interpretācijas metodes izmantošanu vairumā gadījumu nevar uzskatīt par pietiekamu tiesību normas satura atklāšanai un ir izmantojamas arī citas interpretācijas metodes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.1. punktu un Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 19. punktu). Izmantojot vēsturisko interpretācijas metodi, tiesību normas jēgu noskaidro, ņemot vērā apstākļus, uz kuru pamata tā radīta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 12. punktu). No Satversmes 68. un 79. panta grozījumu izstrādes darba grupas materiāliem redzams, ka sākotnēji Satversmes 68. panta ceturtajai daļai analoģiska norma grozījumu projektā nebija ietverta (sk. lietas materiālu 3. sēj. 128. lpp.). Turpretim kopš brīža, kad darba grupa vienojās par Satversmes 68. panta papildināšanu ar jaunu ceturto daļu, formulējums "Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu" ir palicis nemainīgs līdz pat brīdim, kad norma tika pieņemta Saeimā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 144., 146., 162., 166. un 171. lpp.). Satversmes 68. un 79. panta grozījumu izstrādes darba grupas diskusijas un likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" anotācija neliecina, ka Satversmes 68. panta ceturtajā daļā būtu noteikts Saeimas deputātu pienākums nodot tautas nobalsošanai būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Arī Satversmes tiesas pieaicinātās personas, ņemot vērā Satversmes 68. panta ceturtās daļas rašanās vēsturiskos apstākļus, norāda uz šajā normā noteiktajām deputātu tiesībām, nevis pienākumu (sk. M. Paparinska atzinumu lietas materiālu 3. sēj. 52. lpp. un M. Mita tiesas sēdē norādīto lietas materiālu 4. sēj. 119. lpp.). Būtisks arguments ir darba grupas teorētiskais pamatojums Satversmes 68. panta grozījumiem, kurā ceturtās daļas kontekstā vairākkārt un nepārprotami norādīts, ka tautas nobalsošana nav obligāta un Saeimas locekļiem ir izvēles tiesības nodot vai nenodot kādu ar Eiropas integrāciju saistītu jautājumu tautas nobalsošanai. Minētajā pamatojumā noteikts, ka Satversmes 68. panta ceturtajā daļā Saeimai ir piešķirtas tiesības, kas nav saistītas ar konstitucionālajiem pamatprincipiem, t.i., tiesības izvērtēt nosacījumus par Latvijas dalību Eiropas Savienībā un lemt par to nodošanu tautas nobalsošanai. Minētā norma ir ieviesusi jaunu, neobligātu tautas nobalsošanas veidu. Pirmie trīs vārdi "ja to pieprasa" norāda uz svarīgāko atšķirību no tā paša panta trešajā daļā paredzētās tautas nobalsošanas, proti, šāda veida tautas nobalsošana nav obligāta, un ne mazāk kā pusei Saeimas locekļu ir izvēles tiesības nodot vai nenodot kādu ar Eiropas integrāciju saistītu jautājumu tautas nobalsošanai. Šāda grozījuma sākotnējais mērķis bija nodrošināt to, ka tautas nobalsošana tiek rīkota tikai par ļoti svarīgiem ES integrācijas jautājumiem. Ar Satversmes 68. panta ceturto daļu ir nodrošināta iespēja noskaidrot tautas gribu tādā gadījumā, ja ES, kurā Latvija ir iestājusies, tik ļoti maina savu konstitucionālo uzbūvi, ka ir pamats šaubīties, vai Latvijas tauta atbalstīs Latvijas dalību šādā būtiski mainītā Eiropas integrācijas formā (sk.: Kādēļ Latvijas konstitūcijā nepieciešami labojumi? Jurista Vārds, 2001. gada 15. maijs, Nr. 14.). 19.3. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās jāsalīdzina ar citām Satversmes normām. Vairākās citās Satversmes normās, lai nodrošinātu tajās noteikto tiesisko seku iestāšanos, ir lietots Satversmes 68. panta ceturtās daļas vārdiem "ja to pieprasa" analoģisks formulējums. Piemēram, Satversmes 20. pants paredz: "Saeimas prezidijam ir jāsasauc Saeimas sēde, ja to prasa Valsts Prezidents, ministru prezidents vai ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu"; Satversmes