80. Article — paredzot pilsonim tiesības piedalīties šādā tautas

nobalsošanā. Satversmes 73. pants nosakot gadījumus, kad tautas nobalsošanu nedrīkst rīkot, savukārt 68. pants - gadījumus, kad un nosacījumus, ar kādiem ir jārīko tautas nobalsošana jautājumos, kas attiecas uz dalību Eiropas Savienībā. Tātad nevarot uzskatīt, ka Satversmes 101. pants izvirza patstāvīgas prasības attiecībā uz to, kuros gadījumos rīkojama tautas nobalsošana kādā no jautājumiem. Atbilde uz jautājumu, vai tautas nobalsošana bija jārīko, izrietot no Satversmes 68. panta ceturtās daļas interpretācijas un attiecīgo priekšnosacījumu esamības vai neesamības. Lai secinātu, ka apstrīdētais akts atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai, esot nepieciešams konstatēt, ka šis likums pieņemts, nepārkāpjot Satversmes 68. panta ceturtās daļas prasības. No minētās normas gramatiskās konstrukcijas nepārprotami izrietot secinājums, ka tādā gadījumā, ja vismaz puse Saeimas locekļu nav pieprasījuši tautas nobalsošanu par izmaiņām nosacījumos attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā, tautas nobalsošana nav rīkojama. Saeima uzsver: ja konstitucionālais likumdevējs būtu gribējis paredzēt obligātu tautas nobalsošanu gadījumā, kad ar kādu līgumu tiek ieviestas būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā, tad Satversmes 68. panta ceturtā daļa būtu attiecīgi formulēta, nesaistot tautas nobalsošanas rīkošanu ar 50 deputātu gribu (parakstiem). Tāpat Saeima atzīmē, ka Satversmes 68. panta ceturtā daļa tiesības ierosināt tautas nobalsošanu piešķir nevis Saeimai kā valsts varas orgānam, bet gan noteiktam Saeimas deputātu skaitam kā tautas priekšstāvju grupai. Tātad deputāti kā tautas priekšstāvji šīs tiesības varot īstenot pēc sava ieskata, ja vien uzskata to par nepieciešamu un atbilstošu Latvijas tautas interesēm. Tādējādi varot secināt, ka tikai 50 Saeimas deputātu kompetencē esot izšķiršanās par to, vai faktiskie un tiesiskie apstākļi atzīstami par tādām būtiskām izmaiņām nosacījumos attiecībā uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā, kuras ļautu Saeimai lemt par tautas nobalsošanas rīkošanu. Turklāt Saeima norāda, ka atsevišķu noteikumu maiņa attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā nav uzskatāma par būtiskām izmaiņām. ES kompetences paplašināšana kādā jautājumā neesot "būtiskas izmaiņas dalības nosacījumos". Šis jautājums esot izlemjams, pamatojoties uz politiskās lietderības apsvērumiem. Tautas nobalsošana, kas paredzēta Satversmes 68. panta ceturtajā daļā, Saeimai esot jārīko vienīgi tad, ja tiek saņemts 50 deputātu parakstīts lēmuma projekts. Kamēr šāds projekts nav saņemts, Saeima kā valsts varas orgāns neesot tiesīga ar balsu vairākumu pieņemt lēmumu par tautas nobalsošanas rīkošanu sakarā ar būtiskām izmaiņām nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā. Iesniegtajās atbildēs Saeima informē, ka Latvijas dalība Eiropas Savienībā, kā arī izmaiņas šīs dalības nosacījumos vai ES institucionālajā uzbūvē vai kompetencē īstenojas uz starptautisko tiesību instrumentu - starptautisko līgumu pamata un šos līgumus slēdz ES dalībvalstis. Līdz ar to attiecīgais jautājums esot aplūkojams Satversmes 68. panta kontekstā. Satversmes 68. pants pēc 2003. gada 8. maija grozījumiem paredzot divas procedūras, kādās Saeima apstiprina starptautiskos līgumus. Saskaņā ar Satversmes 68. panta pirmo daļu, kā arī ņemot vērā Satversmes 23. un 24. pantu, starptautiskos līgumus, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, Saeima apstiprinot sēdē, ja tajā piedalās vismaz puse Saeimas locekļu, ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu. Savukārt gadījumos, kad starptautiskais līgums, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nolūkā stiprināt demokrātiju paredz arī daļēju Latvijas valsts institūciju kompetences deleģēšanu starptautiskām institūcijām, esot piemērojama Satversmes 68. panta otrā daļa. Proti, šādi starptautiskie līgumi apstiprināmi sēdē, kurā piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un to apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums. Papildus abām Satversmes 68. pantā ietvertajām procedūrām varot būt arī tādi gadījumi, kad piemērojama Satversmes 77. pantā noteiktā procedūra, proti, ja no starptautisko līgumu apstiprināšanas izrietētu obligāta grozījumu izdarīšana Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77. pantā. Šādi grozījumi saskaņā ar Satversmes 77. pantu stātos spēkā tikai tad, ja būtu apstiprināti tautas nobalsošanā un par tiem būtu balsojusi vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem. Ikviens starptautisks līgums, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, pirms tā apstiprināšanas Saeimā tiekot izvērtēts, lai noskaidrotu, kādā procedūrā tas apstiprināms, lai nodrošinātu to, ka šajā līgumā paredzētās starptautiskās saistības Latvija uzņemas Satversmē noteiktajā kārtībā. Vadošā valsts pārvaldes iestāde ārlietu nozarē esot Ārlietu ministrija, un saskaņā ar normatīvajiem aktiem tā iesniedzot atzinumus par starptautisko līgumu tiesiskumu, lai Ministru kabinets varētu lemt par to iesniegšanu Saeimai. Taču līdztekus tam arī Saeima pati pēc tam, kad saņēmusi likumprojektu par kāda starptautiska līguma apstiprināšanu, izvērtējot, kādā procedūrā tas būtu apstiprināms. Tāpat Saeima vērtējot arī noslēgtā starptautiskā līguma lietderību un atbilstību Latvijas valsts interesēm. Šādas Saeimas tiesības paredzot Satversmes 68. pants. Saeima uzsver, ka Satversmes 68. panta pirmajā un otrajā daļā, kā arī 77. pantā paredzētās procedūras esot automātiskas. Proti, ja tiekot konstatēti šajās normās paredzēti noteiktu procedūru piemērošanas priekšnoteikumi, konkrētie jautājumi izlemjami tikai šajos Satversmes pantos paredzētajā kārtībā. Tāpat visos šādos gadījumos esot obligāti jāpārbauda, kādā kārtībā attiecīgais jautājums izlemjams. Savukārt Satversmes 68. panta ceturtā daļa paredzot fakultatīvu procedūru, proti, šīs procedūras izmantošana esot atkarīga no tā, vai Satversmes 68. panta ceturtajā daļā paredzētais subjekts pieprasa tās piemērošanu. Izvērtēt jautājumu par to, vai LL paredz "būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā", Saeimai būtu bijis pienākums tādā gadījumā, ja tiktu saņemts vismaz puses Saeimas locekļu pieprasījums par Satversmes 68. panta ceturtajā daļā paredzētās tautas nobalsošanas rīkošanu. To paredzot likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 11. panta ceturtā daļa, proti, "tautas nobalsošanu par būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā Saeima ierosina, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu". Šādā gadījumā Saeimai vajadzētu pārliecināties ne vien par to, ka vismaz puse Saeimas locekļu pieprasa tautas nobalsošanas rīkošanu, bet arī par to, ka apspriežamais starptautiskais līgums patiešām paredz būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tāpat tiekot atzīts, ka atbilstoši Satversmes 68. panta ceturtās daļas redakcijai "būtisku izmaiņu nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā" konstatēšana drīzāk ir politiskās lietderības jautājums. Taču neesot noliedzams arī tas, ka šim jēdzienam ir noteikts juridiskais saturs, kas ietekmējot Satversmes 68. panta ceturtās daļas piemērošanu. Saeima arī izsaka šaubas par to, vai Pieteikuma iesniedzējiem šobrīd radies reāls Satversmē noteikto pamattiesību aizskārums. Pirmkārt, LL starptautisko tiesību izpratnē neesot stājies spēkā un šobrīd attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem nevarot radīt nekādas tiesiskas sekas. Otrkārt, pat tādā gadījumā, ja LL būtu stājies spēkā, no Satversmes 68. panta ceturtās daļas, tāpat kā no Satversmes 72. panta, neizrietot automātiskas subjektīvas publiskas tiesības piedalīties tautas nobalsošanā. Abu minēto normu juridiskā konstrukcija balstoties uz to, ka procedūras uzsākšanas kritērijs attiecīgi ir vienas vai vairāku amatpersonu pieprasījums, bez kura subjektīvas publiskas tiesības nerodas. Tāpēc Saeima arī lūdz izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt tiesvedību šajā lietā. Vērtējot Pieteikuma iesniedzēju norādīto, Saeimas pārstāvis atzīst, ka lielākā daļa no mutvārdu paskaidrojumos izteiktajiem argumentiem attiecoties ne tik daudz uz LL trūkumiem vai iespējamiem tiesību ierobežojumiem, bet gan uz ES struktūru un Eiropas Kopienas pilnvarām, kādas tās tika radītas jau 1957. gadā. Būtībā Pieteikuma iesniedzēji apstrīdot Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienībā. Būtiski esot tas, ka laikā, kad Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, LK jau bija sagatavots un nodots dalībvalstīm apspriešanai. Līdz ar to arī LL apstiprināšanas tiesiskuma izvērtēšanu ietekmējot fakts, ka LK Saeima bija ratificējusi un ratifikācijas likuma tiesiskums nav ticis apstrīdēts. Faktiski Pieteikuma iesniedzēju iespējamais tiesību aizskārums varētu būt radies 2005. gadā ar LK ratifikāciju. Vērtējot LL apstiprināšanu, maldīgi esot vērtēt apstrīdētā akta pieņemšanu tikai un vienīgi kontekstā ar to darbu, kādu veicis likumdevējs, un nemaz nevērtēt Ministru kabineta un ministriju veikto darbu. Saeimas pārstāvis norādīja, ka suverenitātes samazinājumu Pieteikuma iesniedzēji pamatojot ar izmaiņām tiesībās uz izstāšanos no ES, kā arī ar būtiskām izmaiņām nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā. Mūsdienās izpratne par suverenitāti esot būtiski mainījusies, un tās sākotnējā izpratne "šodien vairs neiztur kritiku". Būtisku parametru suverenitātes definīcijā esot ieviesusi dalība Eiropas Savienībā, kā arī modernajā pasaulē valdošās starptautiskās tiesiskās attiecības. Kamēr dalībvalstis saglabājot tiesības pārtraukt šo ierobežoto neatkarību, izstājoties no ES, to suverenitāte nezūdot. Tātad "suverenitāte" mūsdienās faktiski ietverot arī jēdzienu "pēdējā vārda tiesības". LLES