4. Article

Lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, nepietiek tikai ar secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Minētais punkts paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību. Ja lieta ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata, tad par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto pielikumu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kā rezultātā apstrīdētais pielikums zaudē spēku, var nebūt pietiekams, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radās sakarā ar apstrīdēto pielikumu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību. Šajā lietā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdēto pielikumu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka nepieciešamība turpināt tiesvedību lietā nepastāv. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2009-03-03 "Par Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 3. pielikumā noteikto tualetes ziepju mēneša normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 111. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Rīcības sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris