1. Article — paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu,

gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, proti, ja tie noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 8. punktu). Lietā nepastāv strīds par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas ar atbilstošā kārtā pieņemtu un izsludinātu likumu. Tādējādi īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu. 12. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu, 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu un 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 10.2. punktu). Pienākums norādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai. 12.1. Raksturojot Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas vārdu "daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi, Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka mājoklis ir atzīts par primāru sociālu vajadzību un valsts pienākums ir nodrošināt aizsardzību dzīvokļu īpašniekiem. Tātad šo apstrīdēto normu mērķis esot dzīvokļu īpašnieku tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Arī Tiesībsargs savā 2008. gada 8. maija atzinumā Nr. 3 (turpmāk - Tiesībsarga atzinums Nr. 3), kurā vērtēta Likuma par zemes reformu 12. panta otrās daļas atbilstība Satversmes 105. pantam, norāda, ka šīs normas leģitīmais mērķis ir pasargāt daudzdzīvokļu māju iemītniekus no pārmērīgiem mājas uzturēšanas izdevumiem piespiedu nomas gadījumā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 77. lpp.). Tātad minētajās apstrīdētajās normās ietvertā īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir pasargāt dzīvokļu īpašniekus no nesamērīgi augstiem mājas uzturēšanas izdevumiem. 12.2. Kā norāda Saeima, apstrīdētajās pārejas noteikumu normās ietvertā noteiktā īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp zemes īpašnieku un ēku (būvju) īpašnieku interesēm (sk. lietas materiālu 1. sējuma 98. lpp.). Apstrīdētās pārejas noteikumu normas ir līdzīgas, taču pieņemtas atšķirīgā laikā. Grozījumi Likumā par zemes reformu pilsētās, ar kuriem šā likuma pārejas noteikumiem tika pievienots 7. punkts, Saeimā tika pieņemti 2007. gada 12. decembrī. Savukārt grozījumi Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju, ar kuriem šā likuma pārejas noteikumiem tika pievienots 40. punkts, tika pieņemti 2008. gada 13. martā. Tā kā Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punkts tika pieņemts pirms Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumu 40. punkta pieņemšanas, tieši Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punkta izstrādes un pieņemšanas materiāli vislabāk var liecināt par abās apstrīdētajās pārejas noteikumu normās ietvertā īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" paredzēja papildināt Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumus ar 7. punktu. Šā likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka atbilstoši Valsts zemes dienesta sniegtajai informācijai 2008. gadā stājusies spēkā aktualizētā zemes kadastrālās vērtības bāze un visām nekustamā īpašuma grupām tiek prognozēts vairākkārtējs zemes kadastrālās vērtības un arī zemes nomas maksas pieaugums. Tas nozīmējot, ka daļai pilsētu zemes nomnieku zemes nomas maksa 2008.gadā palielināsies vairāk nekā piecas reizes. Lai šādos gadījumos novērstu būtisku zemes nomas maksas pieaugumu 2008. gadā un nodrošinātu pakāpenisku nomas maksas pieaugumu arī turpmākajos gados, esot nepieciešams noteikt pārejas periodu. Savukārt, analizējot likumprojekta ietekmi uz makroekonomisko vidi, tiek norādīts, ka "likumprojekts novērsīs iespēju būtiskam zemes nomas maksas sloga pieaugumam iedzīvotājiem par savu dzīvesvietu" (likumprojekta "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" anotācija http://www.saeima.lv/saeima9/lasa?dd=LP0544_0). Saeimai izskatot minēto likumprojektu pirmajā lasījumā, deputāte Anna Seile norādīja, ka Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija "uzskata par nepieciešamu normalizēt nomnieku maksājumus" (9. Saeimas 2007. gada 6. decembra sēdes stenogramma http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/071206/st071206.htm). No iepriekš minētā var secināt, ka apstrīdētās pārejas noteikumu normas ir pieņemtas, lai pasargātu privatizēto dzīvokļu īpašniekus no zemes nomas maksas straujas palielināšanās. Līdz ar to var secināt, ka visās apstrīdētajās normās paredzēto ierobežojumu leģitīmais mērķis ir citu cilvēku, proti, dzīvokļu īpašnieku, tiesību aizsardzība. 13. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu). 14. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. 14.1. Saskaņā ar Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas vārdiem "daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otro daļu dzīvokļu īpašniekiem par zemes nomu gadā ir jāmaksā ne vairāk kā pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības. Lai gan maksājums par zemes nomu ir tikai viens no maksājumiem, kas jāveic dzīvokļa īpašniekam sakarā ar dzīvojamās mājas uzturēšanu, zemes nomas maksas maksimālā apmēra noteikšana likumā ir veids, kādā dzīvokļu īpašnieki var tikt pasargāti no nesamērīgi augstiem daudzdzīvokļu mājas uzturēšanas izdevumiem. Līdz ar to minētās apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. 14.2. Vērtējot apstrīdēto pārejas noteikumu normu piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā tas, ka nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību ietekmē situācija nekustamo īpašumu tirgū. Saskaņā ar Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 71. pantu kadastrālo vērtību aprēķina, ņemot vērā tādus Kadastra informācijas sistēmā reģistrētos datus kā kadastrālās vērtības bāze, kadastra objekts un nekustamā īpašuma nodokļa objektu raksturojoši dati, nekustamā īpašuma lietošanas mērķi un nekustamā īpašuma objekta apgrūtinājumi. No minētā likuma 67. panta un 69. panta otrās daļas izriet, ka kadastrālo vērtību bāze tiek izstrādāta, pamatojoties uz nekustamā īpašuma tirgus informāciju par nekustamā īpašuma tirgus darījumiem vismaz divos pēdējos gados. Ņemot vērā nekustamā īpašuma tirgus attīstības tendences un augošās nekustamā īpašuma cenas, likumdevējs tolaik prognozēja, ka strauji pieaugs zemes kadastrālā vērtība un līdz ar to arī nomas maksa. Ja šī prognoze piepildītos un apstrīdētās pārejas noteikumu normas netiktu pieņemtas, dzīvokļu īpašnieku izdevumi par mājas uzturēšanu ievērojami palielinātos neilgā laika posmā. Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norādījusi, ka zemes nomas maksas pieauguma ierobežojums, kas apstrīdētajās pārejas noteikumu normās noteikts uz trim gadiem, neatrisina situāciju ilgtermiņā. Tomēr nevar piekrist Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka pārejas perioda beigās nomas maksas pieaugums būšot tikpat ievērojams kā tādā gadījumā, ja pieauguma ierobežojuma nebūtu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 15. lpp.). Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju valstī, ir sarežģīti prognozēt nekustamā īpašuma cenas un ar tām saistītās kadastrālās vērtības izmaiņas 2011. gadā. Savukārt zemes nomas maksas pieauguma apmēru 2011. gadā šobrīd ir sarežģīti prognozēt tāpēc, ka zemes nomas maksa piespiedu nomas gadījumā ir tieši atkarīga no zemes kadastrālās vērtības. Apstrīdētās pārejas noteikumu normas tādējādi nodrošina, ka dzīvokļu īpašnieku maksājumi par zemes nomu no 2008. gada līdz 2010. gadam palielinās pakāpeniski, nevis strauji. Tātad gan apstrīdētās pārejas noteikumu normas, gan apstrīdētās normas kopumā ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. 15. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka likumdevējs apstrīdēto normu leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar alternatīviem, zemes īpašnieku tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Satversmes tiesa savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu piemērotāki situācijas risinājumam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.2008-34-01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, pienācīgi izvērtējis, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. 15.1. Par to, vai likumdevējs ir izvērtējis, vai konkrētajā gadījumā leģitīmais mērķis nevar tikt sasniegts ar personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, liecina dokumenti, kas atspoguļo apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu. Sākotnēji nomas maksas ierobežojums piecu procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības tika noteikts Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrajā daļā. Šādu ierobežojumu likumdevējs noteica jau 1995. gada 21. jūnijā, pieņemot Likumu par dzīvojamo māju privatizāciju. Savukārt Likumā par zemes reformu pilsētās grozījumi, kas paredzēja nomas maksas ierobežojumus piespiedu nomas gadījumā, tika izdarīti vēlāk, proti, 1997. gada 8. maijā. Tādējādi var secināt, ka likumdevējam, jau pieņemot Likumu par dzīvojamo māju privatizāciju, bija pienācīgi jāizvērtē, kā vienas iedzīvotāju grupas - dzīvokļu īpašnieku - tiesību aizsardzība ietekmēs citas grupas - zemes īpašnieku - tiesības uz īpašumu. Sagatavojot otrajam lasījumam likumprojektu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamā fonda privatizāciju" - tāds bija sākotnējais Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju nosaukums -, 5. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 1995. gada 31. janvāra sēdē deputāts Jānis Lagzdiņš norādīja: "Ja māja ir uz bijušā īpašnieka zemes, kura nostiprināta Zemesgrāmatā, dzīvokļa īpašniekam jāmaksā zemes īpašniekam zemes nomas maksa." Tāpat minētajā sēdē izskanēja priekšlikums "valstiski noregulēt piespiedu nomu un noteikt maksimālās nomas maksas likmi" (lietas materiālu 1. sējuma 126. un 127. lpp.). Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas 1995. gada 7. februāra sēdē pirmo reizi minēts, ka "nomas maksimālās likmes nosaka Ministru kabinets" (lietas materiālu 1. sējuma 133. lpp.). Tikai Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas apkopotajos priekšlikumos likumprojekta "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izskatīšanai otrajā lasījumā ir atrodams ierosinājums papildināt likumprojekta 54. pantu ar šādu tekstu: "zemes nomas maksa par koplietošanā esošo domājamo daļu zemes reformas gaitā nedrīkst būt augstāka par 5% gadā no zemes kadastrālās vērtības" (lietas materiālu 1. sējuma 162. lpp.). Kā liecina Satversmes tiesai pieejamie dokumenti, pirms tam šāds priekšlikums nebija izskanējis un diskusijas par to nebija notikušas. Savukārt no Saeimas 1995. gada 26. aprīļa sēdes stenogrammas, kura citastarp atspoguļo likumprojekta "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izskatīšanu otrajā lasījumā, ir redzams, ka priekšlikums par nomas maksas ierobežojumu līdz pieciem procentiem gadā no zemes kadastrālās vērtības ir pieņemts bez debatēm (sk. http://www.saeima.lv/steno/st_955/st2604.html). Saeima nav vērtējusi, kā minētais nomas maksas ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli, un nav apsvērusi iespēju izmantot saudzējošākus līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Arī pieņemot Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otro daļu, likumdevējs ir ņēmis vērā tikai daudzdzīvokļu mājas iemītnieku intereses, nerēķinoties ar zemes īpašnieku tiesiskajām interesēm. 15.2. Pirmie normatīvie akti, kas regulēja zemes reformu, tika pieņemti 1991. gadā. Savukārt kopš apstrīdēto normu pieņemšanas ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi. Šajā laikā ir mainījusies gan faktiskā, gan tiesiskā situācija, tāpēc likumdevējam vēl jo vairāk bija pienākums izvērtēt, vai apstrīdēto normu leģitīmais mērķis netiktu sasniegts arī ar zemes īpašnieku tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Uz šāda izvērtējuma nepieciešamību ir norādīts arī Tiesībsarga atzinumā Nr. 3. Kā secina Tiesībsargs, rūpēties par valsts un sabiedrības interešu ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts pienākums. Valsts nevar šo pienākumu pildīt, nesamērīgi ierobežojot kādas sociālās grupas, piemēram, zemes īpašnieku, tiesības. Tādējādi valstij šo tiesisko attiecību noregulēšanai ir jāizvēlas tādi līdzekļi, kas samazinātu zemes īpašniekam uzlikto sociālo nastu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 80. lpp.). Savukārt Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, izvērtējot minēto Tiesībsarga atzinumu, savā 2008. gada 4. jūnija vēstulē Tiesībsargam norāda uz vairākiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai panāktu saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un zemes īpašnieku tiesībām un interesēm. Komisija pati ir norādījusi uz alternatīviem līdzekļiem, kas piespiedu nomas gadījumā mazāk ierobežotu zemes īpašnieku tiesības. Komisija citastarp minēja iespēju ietvert Likumā par zemes reformu pilsētās normu, kas paredzētu, ka nomnieks piespiedu nomas gadījumos maksā ar nekustamo īpašumu saistītos nodokļus. Tāpat komisijas vēstulē ir minēta iespēja zemes īpašnieka ienākumiem no nomas maksas piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa atlaides vai pat atbrīvojumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas (sk. lietas materiālu 2. sējuma 96. un 97. lpp.). Arī Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā ir norādījusi uz alternatīviem, viņas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, likumdevējs varējis paredzēt gan valsts finansētu kompensācijas mehānismu vai citus atbalsta pasākumus, lai aizsargātu privatizēto objektu īpašniekus, gan nekustamā īpašuma nodokļa vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides zemes īpašniekiem, lai samazinātu tiem uzlikto sociālo nastu un kompensētu apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā radītos zaudējumus (sk. lietas materiālu 1. sējuma 16. lpp.). Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka nekustamā īpašuma tirgus vērtība nav piemērots kritērijs zemes nomas maksas apmēra noteikšanai piespiedu nomas gadījumā. Tirgus vērtība ir ļoti mainīga, un tās noteikšana prasītu ne vien papildu līdzekļus, bet arī varētu tikt apstrīdēta. Tādējādi zemes nomas maksas noteikšana konkrētam īpašumam būtu apgrūtināta vai atsevišķos gadījumos pat neiespējama. Turklāt nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība ir atkarīga no tirgus vērtības, jo, nosakot kadastrālās vērtības bāzi, tiek ņemta vērā informācija par situāciju nekustamā īpašuma tirgū. Tāpat var piekrist Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka viens no iespējamiem alternatīvajiem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem varētu būt zemes nomas maksas maksimālā apmēra paaugstināšana, nosakot likumā lielāku nomas maksas apmēru nekā līdzšinējie pieci procenti gadā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības. Kā norāda Saeima, šis skaitlis, proti, pieci procenti, tika izraudzīts, vadoties no deviņdesmito gadu vidus tiesu prakses tendencēm, un apstrīdētajās normās tika ietverts, lai likuma līmenī nodrošinātos pret nomas maksas nekontrolējamu pieaugumu nākotnē (sk. lietas materiālu 2. sējuma 36. lpp.). Kā jau norādīts iepriekš, faktiskie un tiesiskie apstākļi kopš tā laika ir mainījušies. 15.3. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka šobrīd ne visi dzīvokļu īpašnieki ir uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem civiltiesisko attiecību dalībniekiem nekā zemes īpašnieki. Dzīvokļu īpašnieku mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt pat labāks nekā zemes īpašniekam. Nevar piekrist Saeimas viedoklim, ka nomas maksa, kuru piespiedu nomas gadījumā saskaņā ar apstrīdētajām normām no dzīvokļu īpašniekiem saņem zemes īpašnieks, šobrīd pilda nomas līgumam raksturīgo atlīdzības funkciju (sk. lietas materiālu 2. sējuma 37. lpp.). Ņemot vērā nomas maksas apmēru, zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, apstrīdētajās normās noteikto maksimālo nomas maksas apmēru nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju. Satversmes tiesa secina, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts, mazāk ierobežojot zemes īpašnieku tiesības. Tādējādi Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas vārdi "daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrās daļas pirmais teikums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 105. pantam. 16. Lai izvērtētu apstrīdēto pārejas noteikumu normu atbilstību samērīguma principam, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kādas tiesiskās sekas rada tas, ka šīs normas ir saistītas ar pārējām apstrīdētajām normām. 16.1. Apstrīdētās pārejas noteikumu normas ir nesaraujami saistītas ar abās pārējās apstrīdētajās normās noteikto zemes nomas maksas apmēra ierobežojumu. Saskaņā ar apstrīdētajām pārejas noteikumu normām arī 2008., 2009. un 2010. gadā saglabājas zemes nomas maksa, kas noteikta Likuma par zemes reformu 12. panta pirmajā un otrajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54.panta otrās daļas pirmajā teikumā reglamentētajā kārtībā, tikai tās apmērs katrā no minētajiem trim gadiem nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto nomas maksas apmēru par vairāk nekā 25 procentiem. Satversmes tiesa iepriekš ir secinājusi, ka Likuma par zemes reformu 12. panta otrā daļa un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54.panta otrās daļas pirmais teikums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 105. pantam. Tā kā apstrīdētās pārejas noteikumu normas atrodas nesaraujamā kopsakarā ar pārējām apstrīdētajām normām, samērīguma principam neatbilst arī apstrīdētās pārejas noteikumu normas. 16.2. Vēl pirms apstrīdēto pārejas noteikumu normu pieņemšanas, proti, 2007. gada 8. novembrī, Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli". Šā likuma pārejas noteikumu 22. punktā tika noteikts, ka nekustamā īpašuma nodokļa apmērs, ja nemainās nekustamā īpašuma lietošanas mērķis, 2008., 2009. un 2010. gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam taksācijas gadam aprēķināto nodokļa apmēru vairāk kā par 25 procentiem. Tieši tādu pašu pieauguma ierobežojumu procentos likumdevējs, neveicot faktisko un tiesisko apstākļu pienācīgu izvērtējumu, noteicis arī zemes nomas maksai piespiedu nomas gadījumos. Jāpiekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka likumdevējs nav izvērtējis to, kā apstrīdētās pārejas noteikumu normas ietekmēs zemes īpašnieku tiesības. Grozījumi Likumā par zemes reformu pilsētās, tostarp pārejas noteikumu 7. punkts, tika apspriesti Saeimas 2007. gada 6. decembra sēdē. Ne minētās sēdes stenogramma, ne likumprojekta anotācija neliecina, ka likumdevējs būtu apsvēris, kā varētu taisnīgi līdzsvarot zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku intereses. Apstrīdētās pārejas noteikumu normas zemes īpašnieka stāvokli neuzlabo, jo zemes kadastrālās vērtības pieauguma dēļ strauji samazinājusies zemes nomas maksas un zemes kadastrālās vērtības procentuālā attiecība. Piemēram, Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka nomas maksa par viņai piederošo zemi 2008. gadā bija vairs tikai 0,48 procenti no zemes gabala kadastrālās vērtības tajā pašā gadā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 17. un 18. lpp.). Var secināt, ka likumdevējs, mēģinot novērst zemes nomas maksas apmēra būtisku pieaugumu, nav apsvēris iespēju mazāk ierobežot zemes īpašnieku īpašuma tiesības. Tādējādi arī Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punkts, ciktāl tajā noteiktie nomas maksas ierobežojumi attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumu 40. punkts neatbilst samērīguma principam un līdz ar to Satversmes 105. pantam. 17. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 1. pantam. Tomēr Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam, jo ir konstatēta to neatbilstība Satversmes 105. pantam. 18. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka gadījumos, ja tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana būtu vēl vairāk neatbilstoša Satversmei nekā apstrīdētās normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt sprieduma izpildes termiņu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu un 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu). Satversmes tiesa piekrīt Saeimas norādītajam, ka ir nepieciešams izvērtēt, kādā veidā vislabāk līdzsvarot zemes īpašnieku un privatizēto dzīvokļu īpašnieku pretējās intereses, kā arī izdarīt attiecīgus grozījumus normatīvajos aktos. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsver, ka jau 2008. gada 8. maijā Saeima ir saņēmusi Tiesībsarga atzinumu Nr. 3, kurā norādīts uz apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei. Tāpēc Satversmes tiesas spriedumā konstatētie pamattiesību pārkāpumi ir jānovērš pēc iespējas ātrāk. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta otrās daļas vārdus "daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un pārejas noteikumu 7. punktu, ciktāl tajā noteiktie nomas maksas ierobežojumi attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta otrās daļas pirmo teikumu un pārejas noteikumu 40. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēku zaudējušu no 2009. gada 1. novembra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris