110. Article — garantē tiesības uz ģimenes dzīves

neaizskaramību. Taču tas nenozīmē, ka šīs tiesības nav ietvertas arī Satversmes 96. pantā. Tā, piemēram, arodbiedrību brīvība ir noteikta Satversmes 108. pantā, taču tā izriet arī no biedrošanās brīvības, kas garantēta Satversmes 102. pantā. Tāpat Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī goda un cieņas aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu), taču valsts pienākums aizsargāt godu un cieņu ir noteikts arī Satversmes 95. panta pirmajā teikumā. Tātad vienas un tās pašas tiesības var aizsargāt vairāki Satversmes panti. Ir jāņem vērā, ka, pirmkārt, jēdziens "privātā dzīve" nereti tiek lietots kā plašāks apzīmējums, kas sevī ietver arī ģimenes dzīvi, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Otrkārt, tiesību zinātnē ir atzīts, ka tiesības uz privāto dzīvi, tiesības uz ģimenes dzīvi, tiesības uz mājokļa neaizskaramību un tiesības uz korespondences neaizskaramību nav iespējams precīzi norobežot. Tās cita citu papildina un arī savstarpēji pārklājas (sk.: Dijk P., Hoof G.J.H. Theory and Practice of the European Convention on Human Rights. Hague, London, Boston: Kluwer Law International, 1998, p.489; Kilkelly U. The right to respect for private and family life. A guide to the implementation of Article 8 of the European Convention on Human Rights. Council of Europe, 2001, p.10 - 11; Reid K. A Practitioner's Guide to the European Convention on Human Rights. London: Sweet&Maxwell, 2008, p.481). Līdz ar to Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. 9. Skaidrojot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). 10. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas. Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 11. punktu). Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir garantētas Konvencijas 8. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Niemietz v. Germany, judgment of 16 December 1992, Series A no. 251-B, para 29; Perry v. the United Kingdom, judgment of 17 July 2003, Reports of Judgments and Decisions 2003-IX, para 36; Biriuk v. Lithuania, judgment of 25 November 2008, application nr. 23373/03, para 34). Savukārt tiesības uz ģimenes dzīvi nozīmē tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka būtisks ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam otra sabiedrību [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Olsson v. Sweden (no. 1), judgment of 24 March 1988, Series A no. 130, para 59; Berrehab v. the Netherlands, judgment of 21 June 1988, Series A no. 138, para 23; X v. Croatia, judgment of 17 July 2008, application no. 11223/04, para 3]. Turklāt, lai arī Konvencijas 8. panta mērķis visupirms ir aizsargāt indivīdu pret nepamatotu valsts iejaukšanos, šis pants uzliek valstij ne tikai negatīvu pienākumu atturēties no iejaukšanās personas privātajā un ģimenes dzīvē. Papildus negatīvajam pienākumam valstij ir arī pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības šo tiesību nodrošināšanai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Guerra and others v. Italy, judgment of 19 February 1998, Reports 1998-I, para 58; Von Hannover v. Germany, judgment of 24 June 2004, Reports of Judgments and Decisions 2004-VI, para 57; Biriuk v. Lithuania, judgment of 25 November 2008, application no. 23373/03, para 35). No tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt personai uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem ieslodzījuma laikā [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Aliev v. Ukraine, judgment of 29 April 2003, application no. 41220/98, para 187; Moiseyev v. Russia, judgment of 9 October 2008, application no. 62936/00, para 246 un Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumus: Report to the Latvian Government on the visit to Latvia carried out by the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 24 January to 3 February 1999, para 178. http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2001-27-inf-eng.htm; Report to the Government of "the former Yugoslav Republic of Macedonia" on the visit to "the former Yugoslav Republic of Macedonia" carried out by the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 15 to 26 May 2006, para 92. http://www.cpt.coe.int/documents/mkd/2008-05-inf-eng.htm]. Tā kā ieslodzījuma dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām personām samazinās un līdz ar to apcietinātais var atsvešināties no saviem ģimenes locekļiem, valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams, mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas. Turklāt ir jāņem vērā, ka apcietinātā vaina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā vēl nav konstatēta. Līdz ar to šādas personas drīkst pakļaut tikai tādiem pamattiesību ierobežojumiem, kas ir absolūti nepieciešami, lai nodrošinātu apcietinājuma mērķa sasniegšanu un nodrošinātu kārtību ieslodzījuma vietā. Tādējādi secināms, ka Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi ietver sevī tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem. Turklāt no šīm tiesībām izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās privātajā dzīvē, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības. 11. Lai noteiktu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam, visupirms ir jāizvērtē, vai tā ierobežo šajā Satversmes pantā garantētās tiesības. 11.1. Apstrīdētā norma noteic, ka apcietinātā tikšanās ar radiniekiem un citām personām var būt tikai stundu ilga un tā notiek izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Tātad šī norma regulē tādu personu tiesības tikties ar citām personām, kurām ir atņemta brīvība. 11.2. Saeima un Tieslietu ministrija norāda, ka ieslodzījuma vietā esošas personas nošķiršana no ģimenes un stress, kas izriet no šīs situācijas, esot neatņemama brīvības atņemšanas iestādes iezīme. No apcietinājuma jēgas izrietot tas, ka apcietināto personu ģimenes dzīve ir būtiski ierobežota, proti, šo personu tiesības uz ģimenes dzīvi (arī tiesības satikties ar ģimenes locekļiem) neesot tādas pašas kā brīvībā esošām personām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka, nosakot maksimālo tikšanās reižu skaitu un ilgumu, kā arī paredzot to uzraudzību, tiek ierobežotas personas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Moiseyev v. Russia, judgment of 9 October 2008, application no. 62936/00, para 246; Ciorap v. Moldova, judgment of 19 June 2007, application no. 12066/02, para 111; Kucera v. Slovakia, judgment of 17 July 2007, application no. 4866/98, para 127 - 128). Tādējādi apcietinātās personas nebauda tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā mērā kā personas, kas atrodas brīvībā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ierobežo Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. 12. Satversmes 96. pantā garantētās tiesības nav absolūtas. Satversmes