116. Article — paredz, ka šīs tiesības var ierobežot, ja

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 11. punktu). 13. Lai ierobežojums būtu pieļaujams, tam jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Apstrīdētā norma ir ietverta Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā. Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Saeima atzīst, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu. Līdz ar to lietā nav strīda par to, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu. 14. Pamattiesību ierobežojums var būt attaisnojams tikai tad, ja tas kalpo noteiktam leģitīmam mērķim - aizsargāt citas konstitucionāla ranga vērtības vai citas svarīgas intereses, kuru aizstāvēšanai ierobežojums ir vajadzīgs (sk. Satversmes tiesas 2007 .gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 10. punktu). Tādēļ jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir pieņemta leģitīma mērķa sasniegšanai. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas mērķis ir nepieļaut personas nelikumīgu iejaukšanos kriminālprocesā, un tādējādi nodrošināt vispusīgu lietas izmeklēšanu un objektīva nolēmuma pieņemšanu. Tāpat ar šo normu valsts cenšoties panākt, lai apcietinātais neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus, nemēģinātu bēgt vai saskaņotu liecības. Tātad apstrīdētā norma aizsargājot sabiedrības drošību. To atzīst arī Pieteikuma iesniedzējs. Satversmes tiesa piekrīt Saeimai un Pieteikuma iesniedzējam un atzīst, ka ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība. 15. Samērīguma princips noteic: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2007 .gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu). 16. Var piekrist Tiesībsargam un Pieteikuma iesniedzējam, ka, paredzot ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvja klātbūtni tikšanās laikā, kā arī ierobežojot tikšanās ilgumu, tiek mazināta liecību saskaņošanas, bēgšanas mēģinājumu un sakaru ar noziedzīgo vidi iespējamība. Tātad apstrīdētajā normā noteiktie ierobežojumi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 17. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Neesot pamata uzskatīt, ka apcietinātās personas tikšanās ar jebkuru personu vienmēr apdraudēs izmeklēšanas intereses un sabiedrības drošību. Izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa, izvērtējot katru konkrēto situāciju un apsūdzētā personību, varot noteikt tikšanās laikā piemērojamos drošības pasākumus vai pat aizliegt tikties ar atsevišķām personām. Līdz ar to nebūtu nepieciešams noteikt, ka tikšanās var ilgt tikai stundu un notikt tikai ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, izvērtējot katru situāciju individuāli, būtu iespējams mazāk ierobežot apcietināto personu tiesības un nodrošināt arī apcietinātajiem tiesības uz ilgstošo tikšanos. 17.1. Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdi "stundu ilgu" liedz apcietinātajiem tiesības uz ilgstošo tikšanos. Kā norādījis Pieteikuma iesniedzējs, Eiropas Cietumu noteikumu 24.4. punkts noteic, ka satikšanās kārtībai vajadzētu būt tādai, lai ieslodzītie varētu saglabāt un stiprināt ģimenes attiecības pēc iespējas normālākos apstākļos. Eiropas Cietumu noteikumu komentārā, skaidrojot šo punktu, norādīts, ka tikšanās iespējas ir būtiskas ne tikai pašiem ieslodzītajiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem. Komentārā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt ilgstošās tikšanās: "Ir svarīgi, lai, kad vien iespējams, tiktu pieļautas ilgstošas, piemēram, 72 stundas ilgas, intīmas ģimenes vizītes, kā tas ir daudzās Austrumeiropas valstīs" [Commentary to Recommendation REC (2006) 2 of the Committee of Ministers to Member States on the European Prison Rules, p.11. http://www.coe.int/t/e/legal_affairs/legal_co-operation/prisons_and_alternatives /legal_ instruments/E%20commentary%20 to%20the%20EPR.pdf]. Tomēr iepriekš citētā norma vēl nevar būt par pamatu secinājumam, ka no personas tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi valstij izriet pienākums nodrošināt ilgstošās tikšanās visiem apcietinātajiem. Ne visās Eiropas valstīs šīm personām tiek garantētas tiesības uz ilgstošo tikšanos (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Dickson v. the United Kingdom, judgment of 4 December 2007, application no. 44362/04, para 81). Arī tajās valstīs, kur šādas tiesības ir paredzētas, tās lielākoties attiecas uz notiesātajiem. Tā, piemēram, gan Igaunijā, gan Lietuvā tiesības uz ilgstošo tikšanos ir tikai notiesātajiem (sk.: Imprisonment Act of the Republic of Estonia, Article 25, Art. 87 and Art. 94; http://www.legaltext.ee/text/en/X30079K5.htm; Lietuvos Respublikos Bausmiu vykdymo kodeksas, 94 straipsnis, http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_l?p_id=27850094). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinīgi vērtējusi to, ka aizvien vairāk valstu ieslodzītām personām nodrošina ilgstošās tikšanās. Taču vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tā neuzskata, ka no tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi valstij izrietētu pienākums nodrošināt ilgstošās tikšanās iespējas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Aliev v. Ukraine, judgment of 23 April 2003, application no. 41220/98, para 188; Dickson v. the United Kingdom, judgment of 4 December 2007, application no. 44362/04, para 81). Turklāt šādu viedokli Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir paudusi arī pēc Eiropas Cietumu noteikumu un to komentāru pieņemšanas. Tādējādi no Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi valstij neizriet pienākums arī apcietinātajiem nodrošināt ilgstošās tikšanās iespējas. Līdz ar to Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdi "stundu ilgu", ciktāl tie liedz apcietinātajiem tiesības uz ilgstošo tikšanos, atbilst Satversmes 96. pantam. 17.2. Tomēr ir jāsecina, ka apstrīdētajā normā ietvertais tikšanās ilguma regulējums ne tikai nepieļauj apcietinātajiem ilgstošo tikšanos, bet ierobežo arī īslaicīgās tikšanās ilgumu. Apcietinātajai personai nav tiesību, piemēram, uz divas vai trīs stundas ilgu tikšanos. Turklāt šāds ierobežojums tiek automātiski piemērots visām apcietinātajām personām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka stingrs tikšanās biežuma un ilguma regulējums, kas neparedz nekādu iespēju izvērtēt konkrēto situāciju, pārkāpj tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Tā, piemēram, lietā Moiseyev v. Russia Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Konvencijas 8. pants ir pārkāpts, likumā nosakot, ka apcietinātajam jānodrošina ne vairāk kā divas tikšanās mēnesī ar radiniekiem un citām personām un katra tikšanās var ilgt ne vairāk kā trīs stundas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Moiseyev v. Russia, judgment of 9 October 2008, application no. 62936/00, paras 252 - 256). Satversmes tiesa atzīst, ka atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams ierobežot tikšanās ilgumu, lai tās laikā varētu nodrošināt nepieciešamo kontroli. Taču tie ir izņēmuma gadījumi, kad, piemēram, apcietinātās personas radinieki arī ir saistīti ar noziedzīgo vidi vai ir liecinieki attiecīgajā kriminālprocesā. Tāpat šāds ierobežojums var tikt pamatots ar ieslodzījuma vietas rīcībā esošajiem resursiem. Taču ne vienmēr ir šādi apstākļi. Turklāt var būt arī tādas situācijas, kad stundu ilga tikšanās nenodrošina pienācīgu iespēju baudīt tiesības uz privāto dzīvi. Tā var būt gadījumos, kad apcietinātā persona atrodas ieslodzījuma vietā, kas ir tālu no radinieku dzīvesvietas, un līdz ar to radinieki apcietināto varbūt nevar apmeklēt katru mēnesi. Tāpat ir jāņem vērā tas, cik ilgi persona atrodas apcietinājumā. Tāpēc personas tiesības mazāk ierobežotu tāds regulējums, kas ļautu lemt par tikšanās ilgumu, izvērtējot konkrēto situāciju. Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punktā ir paredzēts elastīgs regulējums attiecībā uz tikšanās biežumu, proti, ir paredzēts, ka jānodrošina stundu ilga tikšanās ne retāk kā reizi mēnesī. Tātad šāds regulējums nodrošina apcietinātajam pietiekamu aizsardzību, jo nosaka minimālo tikšanās reižu skaitu. Vienlaikus tas ļauj izvērtēt gan personas individuālos apstākļus (piemēram, to, cik ilgu laiku persona jau pavadījusi apcietinājumā u.tml.), gan kriminālprocesa stadiju un izmeklēšanas interešu aizsardzībai nepieciešamo kontroli, gan arī ieslodzījuma vietas rīcībā esošos resursus un atbilstošās situācijās nodrošināt vairāk nekā vienu tikšanos mēnesī. Arī attiecībā uz tikšanās ilgumu ir iespējams noteikt, ka apcietinātajam jānodrošina vismaz stundu ilga tikšanās. Tādējādi apcietinātajam tiktu noteiktas minimālās garantijas, vienlaikus ļaujot nodrošināt arī ilgāku tikšanos, ja tas ir iespējams. Varbūt ir arī citi risinājumi, kā padarīt tikšanās ilguma regulējumu elastīgāku, ļaujot izvērtēt katru situāciju un individuālos apstākļus. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Līdz ar to Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdi "stundu ilgu" nesamērīgi ierobežo tiesības uz privāto dzīvi un līdz ar to neatbilst Satversmes 96. pantam. 17.3. Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punktā ir noteikts, ka apcietināto tikšanās ar radiniekiem un citām personām var notikt tikai izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Skaidrojot, kādā veidā tiek nodrošināta izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtne, Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka ieslodzījuma vietās īslaicīgās tikšanās telpā apcietinātais no apmeklētājiem ir atdalīts ar stikla sienu. Tikšanās laikā saruna starp apcietināto un apmeklētāju notiek ar telefona aparāta palīdzību. Tātad starp apcietināto un apmeklētāju nav iespējama nekāda fiziska saskarsme. Vienā telpā ir četras līdz astoņas kabīnes. Administrācijas pārstāvim ir ierīkota atsevišķa telpa, no kuras tas var redzēt gan apcietinātos, gan apmeklētājus. Administrācijas pārstāvja telpa ir aprīkota ar ierīci, kura ļauj noklausīties to, kas tiek runāts jebkurā kabīnē. 17.3.1. Gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komiteja ir norādījusi, ka ieslodzītā un apmeklētāja fiziska nošķiršana noteiktos gadījumos var būt nepieciešama drošības apsvērumu dēļ. Taču šādus līdzekļus var piemērot, konstatējot konkrētu drošības apdraudējumu, nevis automātiski visiem ieslodzītajiem [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Ciorap v. Moldova, judgment of 19 June 2007, application no. 12066/02, para 117-118; Moiseyev v. Russia, judgment of 9 October 2008, application no. 62936/00, para 258 un Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumu - Report to the Latvian Government on the visit to Latvia carried out by the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 24 January to 3 February 1999, para 182. http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2001-27-inf-eng.ht]. Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta otrā daļa noteic, ka tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis var ierobežot šā panta pirmās daļas 6. punktā minētās tiesības, proti, tiesības uz tikšanos. Arī Kriminālprocesa likuma 271. pants regulē jautājumu par apcietinātās personas tiesību ierobežošanu. Šā panta otrā daļa noteic, ka apcietinājuma piemērošana ir pamats personas tiesību ierobežošanai un ļauj turēt personu izmeklēšanas cietumā vai speciāli aprīkotās policijas telpās, ierobežot apcietinātās personas tikšanos un sazināšanos ar citām personām, izņemot aizstāvi, kā arī kontrolēt apcietinātās personas korespondenci un sarunas. Savukārt Kriminālprocesa likuma 271. panta trešā daļa paredz, ka ierobežojumu apjomu likumā noteiktajās robežās katram apcietinātajam tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis nosaka individuāli, izvērtējot izmeklētāja vai prokurora priekšlikumus, uzklausot apcietinātā viedokli, kā arī ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu un apcietināšanas iemeslu. Tātad likumos ir paredzēts, ka tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis var ierobežot to personu loku, ar kurām apcietinātais drīkst tikties, un noteikt, kādi drošības pasākumi, tostarp varbūt arī norobežošana ar stikla sienu, piemērojami tikšanās laikā. Tas ir uzskatāms par mazāk ierobežojošu līdzekli nekā automātiska visu apcietināto un apmeklētāju fiziska norobežošana. Ņemot vērā minēto, tas fakts, ka ieslodzījuma vietās īslaicīgās tikšanās telpā apcietinātais no apmeklētājiem ir nošķirts ar stikla sienu, uzskatāms par tiesību uz privāto dzīvi nesamērīgu ierobežojumu. Taču, lai arī šāds nesamērīgs ierobežojums pastāv, tas neizriet no apstrīdētās normas. Apstrīdētā norma nosaka tikai to, ka tikšanās var notikt izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē, bet tas nenozīmē, ka apcietinātais no apmeklētāja obligāti ir jānošķir ar stikla sienu. Norma var tikt realizēta arī tādējādi, ka izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvis gluži vienkārši atrodas tikšanās telpā, taču telpa nav sadalīta ar stikla sienu. Līdz ar to nav pamata apstrīdēto normu atzīt par neatbilstošu Satversmei praksē pastāvoša īslaicīgās tikšanās telpas iekārtojuma dēļ. 17.3.2. Atbilstoši apstrīdētajai normai ikviens apcietinātais visu apcietinājuma laiku ir pakļauts tam, ka viņa tikšanos ar radiniekiem, pat ar laulāto un bērniem, novēro un noklausās izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvis. Šādai kārtībai ir pakļauti visi apcietinātie un neatkarīgi no tā, ar ko viņi tiekas. Līdz ar to ir atzīstams, ka šāds regulējums nesamērīgi ierobežo tiesības uz privāto dzīvi. Turklāt, kā norādījis Tiesībsargs, apcietinājums var ilgt pat trīs gadus. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā persona tiek uzskatīta par apcietināto, kamēr notiesājošs spriedums nav stājies spēkā. Tātad arī laikā, kad tiek skatīta apelācijas sūdzība vai kasācijas sūdzība, persona tiek uzskatīta par apcietināto. Neapšaubāmi, var būt arī tādas situācijas, kad izmeklēšanas interešu vai drošības apsvērumu dēļ ir nepieciešams novērot tikšanos un noklausīties tās laikā runāto. Taču Kriminālprocesa likuma 271. pants ļauj tiesai vai izmeklēšanas tiesnesim individuāli izvērtēt katru gadījumu un noteikt nepieciešamos drošības pasākumus, kas jāpiemēro tikšanās laikā. Tātad tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis, izvērtējot vairākus apstākļus, tostarp apcietinājumā pavadīto laiku, kriminālprocesa stadiju un citus apstākļus, varētu lemt arī par to, vai ir nepieciešama personas novērošana tikšanās laikā un, ja ir nepieciešama, vai pietiek ar vizuālu novērošanu, vai arī ir jāparedz iespēja noklausīties apcietinātā un apmeklētāja sarunas. Šāda katra gadījuma individuāla izvērtēšana ir uzskatāma par mazāk ierobežojošu līdzekli. Līdz ar to Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdi "izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē", ciktāl tie neparedz apstākļu individuālu izvērtēšanu, nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā garantētās tiesības. 18. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 33. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā to, ka likumdevējam ir nepieciešams laiks attiecīgu grozījumu izdarīšanai normatīvajos aktos. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to faktu, ka ir nepieciešams laiks, lai tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis katram apcietinātajam piemērotu likumā noteiktos ierobežojumus. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdus "stundu ilgu", ciktāl tie noteic īslaicīgās tikšanās maksimālo laiku, un "izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē", ciktāl tie neparedz apstākļu individuālu izvērtēšanu, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam un spēkā neesošiem no 2009. gada 1. decembra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris