271. Article — ļaujot tiesai vai izmeklēšanas tiesnesim,

izvērtējot katru konkrēto situāciju un apsūdzētā personību, noteikt individuālus ierobežojumus tiesībām tikties ar radiniekiem vai citām personām. Šajās normās ietvertais regulējums esot pietiekams, lai sasniegtu leģitīmo mērķi, nepieļautu liecību saskaņošanu un saskarsmi ar noziedzīgo vidi. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ne visas personas, ar kurām apsūdzētais varētu vēlēties tikties, ir liecinieki vai var palīdzēt viņam bēgt. Tātad tikšanās ar šādām personām nemaz nevarot apdraudēt izmeklēšanu. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka ikviena situācija jāizvērtē individuāli un "nevar vadīties pēc maksimāliem standartiem". Turklāt ierobežojums esot būtisks un neatbilstošs mērķim situācijās, kad izmeklēšana ir pabeigta, it īpaši pēc tam, kad ir taisīts pirmās instances tiesas spriedums. Konstitucionālajā sūdzībā minēts, ka Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Rec (2006) 2 par Eiropas Cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas Cietumu noteikumi) 24.4. punkts noteic: ieslodzījuma laikā tikšanās kārtībai vajadzētu būt tādai, lai ieslodzītie varētu saglabāt un uzturēt ģimenes attiecības. No Eiropas Cietumu noteikumu komentāriem izrietot, ka tikšanās varētu un tai vajadzētu ilgt 72 stundas. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka atsevišķos gadījumos ilgstošās tikšanās aizliegums varētu būt pamatots, taču nevajadzētu visām apcietinājumā esošām personām to piemērot "automātiski". Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka apstrīdētā norma tiek piemērota arī gadījumos, kad persona savu vainu ir atzinusi un apelācijas un kasācijas sūdzību iesniegusi nevis šī persona, bet gan līdzapsūdzētais. Šādā situācijā neesot pamata apgalvot, ka apsūdzētais, kurš savu vainu ir atzinis, apdraudēs izmeklēšanas intereses. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņa gadījumā līdzapsūdzētā arī atrodas apcietinājumā, savukārt viņa māte, sieva un meita nav ne liecinieces, ne apsūdzētās. Pieteikuma iesniedzējam apcietinājumu tiesa ir piemērojusi, jo uzskatījusi par reālu risku, ka viņš var izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tomēr neesot pamata uzskatīt, ka ilgstoša tikšanās ar māti, sievu vai meitu varētu radīt jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risku. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka konstitucionālā sūdzība nav pamatota un apstrīdētā norma atbilst Satversmei. Saeima norāda, ka apcietinātās personas, - tāpat kā brīvības atņemšanas vietā esošas notiesātās personas - nošķiršana no ģimenes un stress, kas izriet no šādas situācijas, ir neatņemama brīvības atņemšanas vietas iezīme. Tātad vispārēji ierobežojumi attiecībā uz tikšanos ar tuviem radiniekiem un draugiem esot saprātīgi un neesot vērtējami kā iejaukšanās notiesāto un apcietināto personu ģimenes dzīvē. No apcietinājuma jēgas izrietot tas, ka attiecīgo personu ģimenes dzīve ir būtiski ierobežota, proti, apcietināto personu tiesības uz ģimenes dzīvi (arī tiesības satikties ar ģimenes locekļiem) nav tādas pašas kā brīvībā esošām personām. Apstrīdētās normas mērķis esot nepieļaut aizdomās turētās personas vai apsūdzētās personas nelikumīgu iejaukšanos kriminālprocesā un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izmeklēšanu un objektīva nolēmuma pieņemšanu, vainīgo personu saucot pie kriminālatbildības. Līdz ar to apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt Satversmes 116. pantā noteikto konstitucionālo vērtību - sabiedrības drošību. Saeima norāda, ka apcietinājums ir bargākais no iespējamiem drošības līdzekļiem un tas, atšķirībā no brīvības atņemšanas soda, ir īslaicīgs. Ilgstošas tikšanās mērķis esot palīdzēt notiesātajai personai saglabāt saikni ar tuviem radiniekiem ilgstošas atšķirtības situācijā, kas radusies brīvības atņemšanas soda izciešanas dēļ. Apcietinājuma gadījumā šādas nepieciešamības neesot apcietinājuma īslaicīgā rakstura dēļ. Turklāt atšķirība starp apcietinātajām un notiesātajām personām jautājumā par tiesībām uz ilgstošu tikšanos esot pamatota, jo notiesātās personas gadījumā jau ir nodrošināts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums un sabiedrības drošība, notiesātajam tiekoties ar plašāku personu loku ilgākā laika posmā, netiek apdraudēta. Savukārt attiecībā uz apcietinājumā esošām personām vēl neesot stājies spēkā galīgs tiesas nolēmums krimināllietā. Tāpēc izmeklēšanas interesēs esot nepieciešams ierobežot apcietināto personu kontaktus ar ģimenes locekļiem un citām personām. Tas attiecoties arī uz personām, kurām apcietinājums piemērots ar pirmās instances vai apelācijas instances tiesas spriedumu. Šos spriedumus saskaņā ar Kriminālprocesa likumu varot pārsūdzēt, tātad, iekams spriedums nav stājies spēkā, kriminālprocess konkrētajā lietā neesot noslēdzies un neesot izslēgts, ka apsūdzētais šajās procesuālajās stadijās varētu to ietekmēt. Saeima norāda, ka, paredzot apcietinātajai personai tiesības uz tikšanos bez ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvja klātbūtnes, pastāvētu risks, ka tikšanās laikā apcietinātā persona var izpaust kriminālprocesā neiesaistītai personai izmeklēšanas noslēpumu vai citu informāciju (tostarp dot norādījumus liecinieku ietekmēšanai), tādējādi apdraudot kriminālprocesa novešanu līdz likumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Turklāt ilgstošās tikšanās nodrošināšanai nepietiekot tikai ar to, ka tiktu mainīts regulējums par tikšanās ilgumu un cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtni. Ilgstošās tikšanās nodrošināšanai esot nepieciešamas speciāli iekārtotas telpas, kā arī speciālu apstākļu radīšana, kas, no vienas puses, nodrošinātu ieslodzījuma vietas režīma saglabāšanu, bet, no otras puses, neradītu diskomforta sajūtu ieslodzītajam un viņa ģimenes locekļiem. Līdz ar to ilgstošās tikšanās nodrošināšanai būtu nepieciešama gan ieslodzījuma vietu pārveidošana, gan arī zināmi finanšu resursi un laiks. Saeima, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Dickson v. United Kingdom, uzsver, ka Latvijas starptautiskās saistības neuzliek valstij par pienākumu nodrošināt apcietinātajiem ilgstošas tikšanās ar ģimenes locekļiem. Minētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot norādījusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pat notiesātajam neizriet tiesības uz ilgstošo tikšanos. Komentējot Eiropas Cietumu noteikumu komentāros norādīto, Saeima skaidro, ka Eiropas Cietumu noteikumu 24.2. punkts paredzot iespēju ierobežot apcietināto personu tiesības uz privāto dzīvi, lai nodrošinātu kriminālprocesa intereses. Turklāt Eiropas Cietumu noteikumu komentāros teikts, ka ilgstošās tikšanās būtu jānodrošina ieslodzītajiem, kad vien tas iespējams. Latvijā šis ieteikums esot arī realizēts, proti, notiesātajiem ir garantētas tiesības uz ilgstošo tikšanos. Saeima secina, ka, ņemot vērā apcietinājuma piemērošanas mērķi, apstrīdētajā normā ietvertie ierobežojumi ir samērīgi, jo tā esot vienīgā iespēja novērst apdraudējumu krimināllietas objektīvai izmeklēšanai un taisnīgai iztiesāšanai. 4. Tieslietu ministrija kā pieaicinātā persona uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 96. pantu. Tieslietu ministrijas argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, sakrīt ar Saeimas argumentiem. Papildus Tieslietu ministrija ir uzsvērusi, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 272. pantu apcietinājums tiek piemērots tikai īpašos gadījumos, ja ir pamatotas aizdomas, ka persona varētu izdarīt jaunus noziegumus, traucēt izmeklēšanu vai izvairīties no tās, vai, ja persona izdarījusi sevišķi smagu noziegumu un pastāv likumā noteiktie apstākļi. Izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā vai tiesa tiesvedības stadijā pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas par apcietinājuma piemērošanu uzklausa apcietinātā viedokli, izvērtē izmeklētāja vai prokurora priekšlikumus, ņem vērā noziedzīgā nodarījuma raksturu un apcietināšanas iemeslu. Tātad tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis pirms apcietinājuma piemērošanas izvērtējot, vai apcietinājuma piemērošana ir objektīva nepieciešamība un vai tā ir lietderīga, un apcietinājumu piemērojot tikai tādos gadījumos, ja persona varētu ietekmēt kriminālprocesu vai izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tieslietu ministrija norāda, ka ilgstošās tikšanās netiekot atļautas arī personām, kurām apcietinājums noteikts ar pirmās instances vai apelācijas instances tiesas spriedumu. Tiesa, piemērojot apcietinājumu tiesvedības stadijā, ņemot vērā tos pašus faktorus, ko ņem vērā izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas stadijā. Apcietinājuma piemērošana gadījumos, kad tiesa noteikusi personai brīvības atņemšanas sodu, neesot obligāta, un apcietinājumu piemērojot tikai tad, ja persona var ietekmēt kriminālprocesu vai izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu vai ja persona izdarījusi sevišķi smagu noziegumu un pastāv likumā noteiktie apstākļi. Turklāt apelācijas instances tiesā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 551. panta pirmās daļas 5. punktu un 560. panta otro daļu varot pieteikt jaunus pierādījumus, kā arī lūgt nopratināt personas, kuras nav nopratinātas pirmās instances tiesā. Līdz ar to pastāvot iespēja, ka apsūdzētā persona var ietekmēt kriminālprocesu līdz brīdim, kad sākas lietas izskatīšana apelācijas instances tiesā, ja pirmās instances tiesas taisījusi notiesājošu spriedumu. Tieslietu ministrija arī norāda, ka notiesātajiem, izņemot notiesātos atklātajos cietumos, kur nav noteikti ierobežojumi, esot tiesības uz trim līdz astoņām ilgstošās tikšanās reizēm gadā, proti, vidēji uz vienu tikšanos pusotrā līdz četros mēnešos. Tāpēc esot pamatoti un samērīgi apcietinātajām personām, ņemot vērā apcietinājuma laiku, kas nedrīkst pārsniegt attiecīgi 3, 9, 12 un 24 mēnešus, nenoteikt tiesības uz ilgstošu tikšanos. Tieslietu ministrija arī informē, ka Igaunijā līdzīgi kā Latvijā ilgstošas tikšanās ar ģimenes locekļiem esot paredzētas tikai brīvības atņemšanas iestādē esošām notiesātām personām, bet neesot paredzētas apcietinātām personām. 5. Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) kā pieaicinātā persona uzskata, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā garantētās tiesības. Tiesībsargs īpaši uzsver, ka būtu nepieciešams izvērtēt katru situāciju individuāli, jo ne vienmēr ir pamats uzskatīt, ka apcietinātās personas tikšanās ar radiniekiem varētu apdraudēt izmeklēšanas intereses. Kā liecina prakse, persona apcietinājumā varot atrasties pat trīs gadus. Tiesībsargs norāda uz gadījumu, kad persona apcietinājumā bijusi ilgāk nekā 30 mēnešus un visu šo laiku nevienu reizi neesot varējusi tikties ar savu laulāto vienatnē. 6. Ieslodzījuma vietu pārvalde informē par ieslodzījuma vietās esošajām apcietinātajām personām. No 1892 apcietinātajiem, kas 2009. gada 1. janvārī atradās ieslodzījuma vietās, attiecīgi pirmstiesas apcietinājumā bija 451 persona, 478 personas bija apcietinātie, kuru krimināllietu izmeklēšana bija pabeigta un lieta nodota pirmās instances tiesai, 548 personas gaidīja sprieduma izskatīšanu apelācijas kārtībā, 47 personas gaidīja sprieduma izskatīšanu kasācijas kārtībā, 246 personas gaidīja sprieduma stāšanos likumīgā spēkā un 122 personas bija citu kategoriju apcietinātie. Ieslodzījuma vietu pārvalde arī norāda, ka ilgstošās tikšanās telpas esot visās ieslodzījuma vietās, izņemot Olaines cietumu un Vecumnieku cietumu, kā arī informē par šādu telpu skaitu katrā ieslodzījuma vietā. Vidēji 50 procenti notiesāto izmantojot ilgstošās satikšanās telpas, un šīs telpas gandrīz nepārtraukti esot aizņemtas. Papildu ilgstošās tikšanās telpas praktiski neesot iespējams izveidot nepietiekamā finansējuma dēļ. Šobrīd neviens normatīvais akts nenosakot, kā iekārtojamas īslaicīgās tikšanās telpas. Līdz ar to tikšanās telpu iekārtojums dažādās ieslodzījuma vietās varot atšķirties. Tomēr visās ieslodzījuma vietās, izņemot Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem, īslaicīgās tikšanās telpa esot sadalīta divās daļās ar multipleksstikla sienu. Vienā telpas pusē atrodoties apcietinātie, bet otrā - apmeklētāji. Abās telpas pusēs esot izveidotas kabīnes, kas aprīkotas ar telefona aparātu, ar kura palīdzību apcietinātais sarunājas ar savu apmeklētāju. Katrā ieslodzījuma vietā esot četras līdz astoņas kabīnes. Ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvis, kas uzrauga tikšanās norisi, atrodoties speciālā telpā, kas no pārējās telpas ir atdalīta ar multipleksstikla sienu. No šīs telpas esot redzami gan apcietinātie, gan apmeklētāji. Turklāt ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvja telpa esot aprīkota ar ierīci, kura ļauj noklausīties to, kas tiek runāts jebkurā kabīnē, netraucējot sarunu. Secinājumu daļa 7. Satversmes tiesa secina, ka lēmumā par lietas ierosināšanu ir ieviesusies tehniska kļūda. Proti, lēmuma nosaukumā nav norādīta Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta daļa, kurā ietverta apstrīdētā norma, tas ir, 6. punkts, kā arī nav norādīts cietuma veids. Līdz ar to lietas nosaukums izsakāms šādā redakcijā:- "Par Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdu "stundu ilgu" un "izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam". 8. Satversmes