64. Article — noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai,

kā arī tautai. Likumdošanas process ir sevišķa procesuālā kārtība, atbilstoši kurai Saeima vai pati tauta panāk to, ka iepriekš sagatavots likumprojekts kļūst par likumu, t. i., par normatīvu aktu, kas ieņem noteiktu vietu normatīvo aktu sistēmā. Likumdošanas procesu var iedalīt šādās stadijās: likumdošanas iniciatīva, likumprojekta apspriešana, likuma pieņemšana, likuma publicēšana (sk.: Dišlers K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 92. lpp.). Tikai izejot visas stadijas, likumprojekts kļūst par likumu. Ar likumdošanas iniciatīvu saprot priekšlikuma par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu iesniegšanu Saeimā. Iesniegt šādu priekšlikumu var tikai tie subjekti, kuriem šādas tiesības piešķir Satversme. Satversmes 65. pants noteic: "Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju." Pamatnoteikumi tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanai ir ietverti Satversmes 78. - 80. pantā. Taču, ņemot vērā Satversmes lakonisko stilu, tā nenoregulē šo jautājumu pilnīgi. To ir veicis likumdevējs atsevišķā likumā, proti, likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu". Satversmes 78. pantā paredzēto tiesību īstenošanai ir izstrādāta noteikta kārtība. Jau Satversmes sapulce drīz pēc Satversmes pieņemšanas - 1922. gada 30. jūnijā pieņēma likumu "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu". Proti, tā noteica kārtību, kādā tauta īsteno savas likumdošanas tiesības. Likuma 11. pantā tika noteikts, ka ne mazāk kā tūkstotim vēlētāju ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai Satversmes 78. pantā paredzēto izstrādāto likumprojektu. Šo vēlētāju paraksti jāapliecina pie notāra, valsts vai pašvaldības iestādēm. Tikai pēc šāda iesnieguma saņemšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai bija pienākums izsludināt ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu par attiecīgo likumprojektu. 1994. gadā, atjaunojot likumu "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", likumdevējs izšķīrās par lielāku likumprojekta iniciatoru skaitu - 10 000 vēlētāju, kas apliecinātu pietiekamas sabiedrības daļas ieinteresētību un nodrošinātu to, ka tautas likumdošanas ceļā risināms nevis jebkāds, bet tikai tāds jautājums, kurš ir svarīgs un kura nozīmīgumu atzīst pietiekami liels pilsoņu skaits. Tas saistīts ar likumprojekta iniciatīvai sekojošo valsts pienākumu nodrošināt vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu, kam nepieciešami ievērojami valsts finanšu līdzekļi (sk. Saeimas 1994. gada 31. marta sēdes stenogrammu, http://www.saeima.lv/steno/st_94/st3103.html). Tādējādi likumdošanas iniciatīva, kurā piedalās pilsoņu kopums, noris šādos divos posmos: 1) 10 000 vēlētāju iesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai parakstītu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu; 2) pēc tam, "konstatējusi, ka iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu parakstījuši ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgie Latvijas pilsoņi, Centrālā vēlēšanu komisija paziņo, ka tiek uzsākta parakstu vākšana šā likuma ierosināšanai" (likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu 23. pants). Otrā posma organizēšanu un nodrošināšanu uzņemas valsts. 10. Apstrīdētā norma noteic kārtību, kādā īstenojamas Satversmes 78. pantā paredzētās vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības ierosināt likumu. Saskaņā ar to tautas likumdošanas iniciatīvas uzsākšanas tiesības šajā procedūrā ir 10 000 balsstiesīgiem pilsoņiem. Apstrīdētā norma ietver vairākas prasības: 1) par pilnīgi izstrādātu likumprojektu jāparakstās vismaz 10 000 vēlētāju; 2) katra vēlētāja paraksts jāapliecina pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas funkcijas; 3) parakstam ir noteikts "derīguma" termiņš - tam jābūt izdarītam ne agrāk kā 12 mēnešus pirms likumprojekta iesniegšanas Centrālajai vēlēšanu komisijai. 10.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd pienākumu apliecināt parakstu pie notāra, turklāt to saistot ar nesamērīgo samaksu par šo pakalpojumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis precizēja prasījuma robežas, proti: Pieteikuma iesniedzējs apstrīd tikai to, ka paraksta apliecināšana izdarāma pie notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas funkcijas (sk. lietas materiālu 2.sēj. 15. lapu). Pieteikuma iesniedzējs nav apstrīdējis nedz valsts nodevas apmēru, nedz notāru atlīdzības taksi. Tāpēc Satversmes tiesa šīs lietas ietvaros nevērtēs paraksta apliecināšanas pakalpojuma samaksas apmēru. 10.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet pilsoņu tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā. Ja valsts ir paredzējusi pilsoņu tiešās līdzdalības iespējas, tad šīs tiesības nedrīkstot nepamatoti ierobežot. Savukārt prasība apliecināt parakstu pie notāra, lai varētu piedalīties likuma ierosināšanā, būtiski ierobežojot personas tiesības uz līdzdalību valsts pārvaldīšanā, jo ir saistīta ar noteiktu samaksu (ar konkrētiem izdevumiem). Papildus tam Pieteikuma iesniedzējs norāda uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo likuma ierosinātāju datu pārbaude notiek atkārtoti - vispirms pie notāra, pēc tam - Centrālajā vēlēšanu komisijā. 11. Satversmes 1. pants noteic: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Tas norāda, ka Latvijā ir tiesiska demokrātiska iekārta, kas atzīst demokrātiskas un tiesiskas valsts principus. Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir norādījusi, ka "demokrātiskas republikas" jēdziens ietver virkni citu tiesiskas valsts principu: varas dalīšanas un savstarpējas uzraudzības, likuma virsvadības (publiskās varas pakļautība likumam), likumības, samērīguma un tiesiskās paļāvības principus. Vienlaikus uzsvērts, ka minēto principu uzskaitījums nav izsmeļošs [sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 07-07(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Arī tiesību zinātnē norādīts, ka Satversmes 1. pantā ietvertais jēdziens "demokrātija" ir t.s. funkcionālais juridiskais jēdziens. Galvenie principi, kas ir attīstīti no juridiskā jēdziena "demokrātija", attiecas uz sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā, publiskās varas dalīšanu un savstarpēju uzraudzību, publiskās varas pakļautību tiesībām, cilvēka cieņu un cilvēku vienlīdzību, indivīda subjektīvajām tiesībām pret publisko varu, tiesiskas valsts principiem, sociālo solidaritāti (sk.: Levits E. Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1. panta "demokrātijas" jēdziens // Cilvēktiesību žurnāls, 1997, Nr. 4, 64.lpp.). Savukārt demokrātijas jēdziena kodols ir sabiedrības vairākuma gribas īstenošana. Tas cieši saistīts ar tautas suverenitātes principu. Arī Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Suverēnās valsts varas nesējai - tautai - ir jāspēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, jābūt valsts varas avotam. Demokrātiskā iekārtā tautas suverenitāte visupirms īstenojama regulārās un brīvās vēlēšanās (pārstāvnieciskā demokrātija), taču atsevišķas demokrātiskas iekārtas ir saglabājušas arī tiešās demokrātijas elementus: tautas nobalsošanu un pilsoņu iniciatīvu (tautas likumdošanas tiesības). Latvijas tautas suverēnā griba ir izteikta Satversmē, tās ievadā noteikts: "Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi." Līdz ar to Satversme noteic veidus, kādos tiek īstenota demokrātiska valsts iekārta Latvijā. Satversme paredz četrus veidus, kādos pilsoņi var īstenot savu gribu, proti: 1) tieši vēlot savus priekšstāvjus valsts likumdošanas orgānā - Saeimā (Satversmes 6. - 9., 14. pants); 2) pašiem tieši darbojoties kā likumdevējam, pieņemot likumus vai Satversmes grozījumus (Satversmes 64., 65., 78. - 80. pants); 3) lemjot par Saeimas pieņemtajiem likumiem vai Satversmes grozījumiem (Satversmes 72. -75., 77.,79., 80. pants); 4) lemjot par citiem Satversmē noteiktiem jautājumiem, kas nodoti tautas nobalsošanai (Satversmes 48. pants, 68.panta trešā un ceturtā daļa). Pilsoņu gribas īstenošanas veidiem Satversmē ir noteiktas divas procedūras: Saeimas vēlēšanas notiek vēlēšanu procedūras ietvaros, bet pārējie trīs tautas gribas īstenošanas veidi - tautas nobalsošanas procedūras ietvaros. Abām šīm procedūrām gan Satversme, gan attiecīgie likumi izvirza virkni nosacījumu. 12. Satversme tautai piešķir tiesības piedalīties dažu valsts varas funkciju īstenošanā. Viena no šādām funkcijām ir leģislatīvā jeb likumdošanas funkcija. Tautas dabiskais priekšstāvības orgāns, caur kuru darbojas tieši pati tauta (valsts varas orgāns), ir pilsoņu kopums. Atsevišķi pilsoņi, kuri veido pilsoņu kopuma sastāvu, katrs par sevi ņemti, nav tautas orgāni, bet tikai tautas dabiskā orgāna sastāvdaļa (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 98. lpp.). Pilsoņu kopuma tiesībām piemīt atšķirīga funkcija no tās, kāda ir indivīda pamattiesībām. Pirmo tiesību mērķis ir nodrošināt tiešu tautas demokrātisku dalību likumdošanas procesā, bet otro mērķis - aizsargāt individuālās brīvības no valsts iejaukšanās, kā arī garantēt noteiktus materiālus vai nemateriālus labumus. Proti, likumdošanas (likumu ierosināšanas) tiesības ir instruments, kas dots indivīdu kopumam, lai tam ļautu ietekmēt valsts dzīvi, savukārt cilvēktiesības ir tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas garantē indivīda brīvības (salīdz. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša Egila Levita atsevišķo domu Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 17.jūnija spriedumā lietā "Tatjana Ždanoka pret Latviju" 13. un 14. punktu // Latvijas Vēstnesis, 15.07.2004., Nr. 111). Tādējādi pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās iekārtas institucionālās jomas (Satversmes 78. -