80. Article — ).

13. Saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 22. pantu noteiktam vēlētāju skaitam (10 000) ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu. Vienlaikus valsts ir uzlikusi katram pilsonim pienākumu apliecināt pie notāra (bāriņtiesā) savu parakstu par šāda likuma ierosināšanu. Apstrīdētā norma izvirza priekšnoteikumu Satversmē noteiktajām pilsoņu kopuma tiesībām piedalīties likumdošanas iniciatīvas pirmajā posmā. Šis priekšnoteikums ir katra pilsoņa pienākums, parakstoties par konkrēto likumprojektu, apliecināt savu parakstu pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības. Savukārt, lai izpildītu šo priekšnoteikumu, personai par paraksta apliecināšanu pie notāra jāmaksā arī valsts nodeva un amata atlīdzība. Līdz ar to apstrīdētā norma noteic tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam, ir jāizvērtē pilsoņu kopuma likumdošanas tiesību īstenošanai noteiktā procedūra, kas uzliek noteiktu pienākumu atsevišķai pilsoņu kopumā ietilpstošai personai, proti, jānoskaidro, vai tas, ka likuma ierosinātāju paraksti apliecināmi pie notāra vai pašvaldības institūcijā, kas veic notariālas darbības, atbilst demokrātiskas valsts iekārtas prasībām. Ievērojot prasījuma robežas, minētās lietas ietvaros noskaidrojams: vai apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir nepieciešama un attaisnojama demokrātiskā valstī. 14. Likumdevēja noteiktā tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība demokrātiskā un tiesiskā valstī ir nepieciešama, ja tā noteikta sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai. Tādējādi noskaidrojams šīs kārtības leģitīmais mērķis. Var piekrist gan Saeimas, gan Tieslietu ministrijas viedoklim, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai likumu ierosināšanas stadijas pirmajā posmā nodrošinātu personas gribas izteikuma īstumu un derīgumu. Proti, tā ir vērsta uz to, lai samazinātu iespēju ar viltotiem parakstiem vai citādā prettiesiskā veidā ietekmēt tautas likumdošanas procesu un tādējādi aizsargātu demokrātisku valsts iekārtu. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktā kārtība, kas ietver vēlētāju tiesību ierobežojumus, ir nepieciešama demokrātiskā valstī. 15. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir attaisnojama demokrātiskā valstī, jānoskaidro, vai tā ir samērīga, proti, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nepastāv citi saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai ievērots pietiekams līdzsvars starp sabiedrības interesēm un likuma ierosinātāju tiesībām. 15.1. Apstrīdētā norma paredz, ka: 1) ikviena vēlētāja parakstam jābūt apliecinātam; 2) apliecināšana jāveic noteiktā kārtībā - pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības. Tātad valsts leģitīmā mērķa sasniegšanai ir izvēlējusies šādus līdzekļus. Tāpēc jāpārbauda, vai šie līdzekļi patiešām ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, un vai tie nodrošina vēlētājiem viņu tiesību vienlīdzīgu īstenošanu. Latvijā likumdevējs ir noteicis, ka paraksta īstuma publiskas apliecināšanas funkciju veic zvērināti notāri vai bāriņtiesas (Notariāta likuma 65. panta 2. punkts, Bāriņtiesu likuma 2. panta otrā daļa). Saskaņā ar Notariāta likuma 2. un 3. pantu "zvērināti notāri ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuras pastāv pie apgabaltiesām un pilda viņiem likumā noteiktos pienākumus. [..] Amata darbībā zvērināti notāri pielīdzināti valsts amatpersonām". Zvērināts notārs kā tiesu sistēmai piederīga persona apliecina privātu gribu publiski, proti, veic tās publisku apliecināšanu. Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 2. panta otro daļu pagastos un tajās pilsētās, kurās nav zvērināta notāra, kā arī novados, izņemot administratīvā centra pilsētu, ja tajā ir zvērināts notārs, bāriņtiesa izdara apliecinājumus, tostarp arī apliecina paraksta īstumu. Bāriņtiesu likuma 61. panta otrā daļa noteic, ka bāriņtiesas apliecinājums juridiskā spēka ziņā pielīdzināms notariālajam apliecinājumam. Tātad paraksta apliecināšanu likumdevējs ir nodevis speciālām amatpersonām vai iestādēm, kas izveidotas šīs funkcijas veikšanai. Likumdevējs ir arī noteicis, ka par šīs funkcijas veikšanu jāmaksā gan valsts nodeva, gan amata atlīdzība. Valsts nodevas apmēru un samaksu par notāra darbu, pamatojoties uz Notariāta likumā ietverto deleģējumu, nosaka Ministru kabinets. Savukārt bāriņtiesas likumā noteikts par bāriņtiesas veiktajām darbībām (parakstu apliecinājumiem) maksājamās valsts nodevas apmērs. Tomēr Notariāta likuma 75. panta ceturtā daļa noteic: "Veicot personas datu pārbaudi Iedzīvotāju reģistrā un Nederīgo dokumentu reģistrā likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" paredzētajā paraksta apliecināšanas gadījumā, notārs ir atbrīvots no samaksas par informācijas saņemšanu un šajā gadījumā neprasa no personas atlīdzību par datu pārbaudi." Papildus tam Notariāta likuma 165. panta otrā daļa paredz: "Nosakot taksi likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" paredzētajā paraksta apliecināšanas gadījumā, tās apmērs nedrīkst ierobežot parakstīšanās tiesības pēc būtības." Tādējādi likumdevējs ir norādījis Ministru kabinetam, kādā veidā nosakāma zvērinātu notāru atlīdzības takse likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" paredzētajā paraksta apliecināšanas gadījumā. Šobrīd atlīdzība par šādu pakalpojumu ir vidēji 2 lati. Turklāt Notariāta likuma 67. un 166. pants noteic, ka personu var atbrīvot gan no valsts nodevas, gan no amata atlīdzības maksāšanas. Ņemot vērā to, ka paraksta apliecināšanu veic speciālas šīs funkcijas veikšanai izveidotas iestādes (amatpersonas) un valsts ir noteikusi, ka samaksa par šīs funkciju veikšanu nedrīkst ierobežot vēlētāju parakstīšanās tiesības pēc būtības, likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un nodrošina tiesību vienlīdzīgu īstenošanu. 15.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv vairāki saudzējošāki līdzekļi, kas pilsoņiem atvieglotu likumu ierosināšanas tiesību īstenošanu, proti, parakstu apliecināšanu varētu uzticēt citām iestādēm vai amatpersonām, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei vai arī pašvaldību iestādēm vai amatpersonām. Šādu iestāžu (amatpersonu) skaits būtu lielāks, un līdz ar to tās būtu vieglāk pieejamas nekā notāri. Turklāt par paraksta apliecināšanu iestādēs, kas neveic notariālas darbības, nevajadzētu maksāt nedz valsts nodevu, nedz amata atlīdzību. Pieteikuma iesniedzējs citastarp pieļauj, ka paraksta apliecināšanu varētu vispār neveikt, bet, ja parakstu apliecināšana tomēr paliktu zvērinātu notāru ziņā, tad vēlētāji būtu atbrīvojami no maksāšanas par apliecināšanas pakalpojumu. Tā kā saudzējošāki līdzekļi ir iespējami, jāizvērtē, vai ar tiem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi. Proti, vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa savā praksē ir uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 19. punktu). Paraksta apliecināšana neatkarīgi no tā, kas to veic, nodrošina to, ka persona patiešām pati ir parakstījusies un tādā veidā izteikusi savu gribu, un līdz ar to ievērojami paaugstina šā paraksta ticamību. Atceļot apliecināšanas pienākumu, tiktu samazināta savākto parakstu ticamība un varētu pieaugt parakstu viltošanas iespējas. Turklāt pirmajā parakstu vākšanas posmā savākto parakstu ticamības nozīmīgumu apliecina arī likumā pieļautā iespēja, ka tādā gadījumā, ja šajā posmā ir savākti vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti, otrais posms Centrālajai vēlēšanu komisijai nemaz nav jārīko. Bez tam Centrālā vēlēšanu komisija, veicot pārbaudi saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 23. panta pirmo daļu, nevar konstatēt, vai sarakstā norādītā persona patiešām pati pašrocīgi ir parakstījusies. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka apstrīdētās normas atcelšana aizskartu to personu tiesības, kuras parakstījušās par likuma ierosināšanu, bet iespējamo parakstu viltojumu dēļ turpmāk nevar īstenot savas tiesības, jo iesniegtais ierosinājums atzīts par nederīgu. Arī Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē precizēja, ka neapstrīd paraksta apliecināšanas nepieciešamību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 15. lapu). Tādējādi šīs lietas ietvaros nepastāv strīds par parakstu apliecināšanas nepieciešamību, bet gan par to, kas šo funkciju veic un vai par tās veikšanu ir jāmaksā. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka parakstus apliecināt varētu citas valsts vai pašvaldību iestādes. Tāpēc jānoskaidro, vai tās ir piemērotas šīs funkcijas veikšanai, vai tās veikšanai nav nepieciešami papildu līdzekļi, vai šādu pakalpojumu var nodrošināt bez maksas un vai attiecīgās amatpersonas būs pietiekami kompetentas šīs funkcijas veikšanai. Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas viedoklim, ka valsts vai pašvaldības iestādes funkcijas parasti nav saistītas ar privātas gribas publisku apliecināšanu. Tāpēc šādas funkcijas uzdošana citām valsts vai pašvaldību institūcijām, kuru ikdienas pienākumos neietilpst parakstu īstuma publiska apliecināšana, nenodrošinātu sniegtā pakalpojuma kvalitāti un neatbilstu valsts pārvaldes efektivitātes principam. Arī Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāve tiesas sēdē norādīja ka vēlēšanu komisiju locekļi, kuri vāc parakstus likuma ierosināšanas otrajā posmā, tiek speciāli apmācīti šīs funkcijas izpildei. Paraksta apliecināšana citās valsts vai pašvaldību iestādēs atbilstoši "Likuma par budžetu un finanšu vadību" 5. panta devītajai daļai netiktu uzskatīta par iestādes pamatfunkciju un, iespējams, tiktu noteikta par maksas pakalpojumu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paraksta apliecināšanas izmaksas varētu segt no valsts budžeta. Satversmes tiesa atzīst, ka tautas ierosinātie likumprojekti (īpaši Satversmes grozījumu projekti) var būt vispārsvarīgi un var tikt gatavoti visas sabiedrības interesēs, taču nav izslēdzama arī šauru interešu grupu iniciatīva. Ja šāda iniciatīva nerastu atbalstu plašākā sabiedrībā un netiktu savāktas vienas desmitās daļas vēlētāju balsis, tiktu nodarīti zaudējumi arī valsts budžetam, jo parakstu vākšanas otro posmu organizē un finansē valsts. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka no sabiedrības interešu viedokļa nav lietderīgi jau sākotnēji no valsts budžeta līdzekļiem finansēt jebkura likumprojekta ierosināšanu. Lai tautas likumdošanas iniciatīvu padarītu pieejamāku, apsverams būtu jautājums par paraksta apliecināšanas izdevumu atlīdzināšanu no valsts budžeta tajos gadījumos, kad attiecīgais likumprojekts tiktu pieņemts. Tomēr arī šāds risinājums neizslēgtu prasību pēc paraksta apliecināšanas attiecīgajā iestādē un atlīdzības par to. Taču attiecīgas kārtības noteikšana ir tikai likumdevēja kompetencē. Ja likumā ir paredzēta pilsoņu parakstu apliecināšana, kvalitatīvi to var nodrošināt tās iestādes, kas ir izveidotas un sagatavotas tieši šādas funkcijas veikšanai valsts vārdā. Šobrīd to veic notāri un bāriņtiesas. Tādējādi valsts izraudzītie līdzekļi šobrīd ir efektīvākie līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ar citiem līdzekļiem leģitīmo mērķi nevar sasniegt tādā pašā kvalitātē. 15.3. Lai nodrošinātu vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanas procesu, parasti nepieciešami ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Tieši šā iemesla dēļ likumdevējs ir noteicis likuma ierosinātāju - balsstiesīgu Latvijas pilsoņu parakstu minimālo skaitu - 10 000. Tikai pēc tā sasniegšanas iesaistās valsts, atvēlot parakstu vākšanai valsts resursus (darbiniekus un finanses). Lai šāda parakstu vākšana būtu attaisnota, valsts tai izvirza striktus nosacījumus. Tātad šī procedūra, no vienas puses, nodrošina to, ka tautas likumdošanas iniciatīvas veidā tiek virzīti nozīmīgi, būtiskas iedzīvotāju daļas interesēs izstrādāti likumprojekti vai Satversmes grozījumu projekti. No otras puses, tā apliecina, ka likumprojektam ir pietiekams atbalsts sabiedrībā (vismaz 10 000 vēlētāju) un tas skar noteiktas vēlētāju daļas intereses, tāpēc valsts organizē turpmāko parakstu vākšanu, lai nodrošinātu tautas tiesības piedalīties likumdošanas procesā. Tā kā pie notāra apliecinātam parakstam ir augsta ticamības pakāpe, pirms otrā parakstu vākšanas posma uzsākšanas valstij atliek tikai pārbaudīt, vai ir nepieciešamais kvorums. Tādā veidā ir ievērots pietiekams līdzsvars starp sabiedrības interesēm un likuma ierosinātāju tiesībām. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir attaisnojama demokrātiskā valstī. 16. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst arī labas pārvaldības principam, jo Satversmes 78. pantā paredzēto tiesību īstenošanai noteiktā kārtība neuzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Valsts uzdevums esot vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonu labā, bet tā divreiz veicot personas datu pārbaudi - pirmo reizi to darot notārs (bāriņtiesa), bet otro - Centrālā vēlēšanu komisija. Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir atsaukusies uz labas pārvaldības principu, citastarp norādot, ka šis princips izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 6.punktu) un valstij ir pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību, organizēt to pēc iespējas efektīvi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 6.punktu), garantēt taisnīgas procedūras īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu cilvēktiesības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 6.punktu). Taču visos minētajos spriedumos labas pārvaldības princips ir saistīts ar valsts pārvaldi - gan valsts pārvaldes attiecībām ar privātpersonām, gan arī valsts pārvaldes iekšējām attiecībām un organizāciju. Tas, ka labas pārvaldības princips ir saistīts ar valsts pārvaldi, atspoguļots arī Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā Nr.(2007)7 par labu pārvaldību [Recommendation CM/Rec(2007)7 of the Committee of Ministers to Member states on good administration], kuras pielikumā iekļauts Labas pārvaldības kodekss. Labas pārvaldības kodeksa 1. pantā skaidrots, ka tas attiecas uz attiecībām starp valsts pārvaldi un privātpersonu. Tādējādi no Satversmes 1. panta izrietošais labas pārvaldības princips attiecas galvenokārt uz valsts pārvaldes jomu. 17. Labas pārvaldības princips visupirms nozīmē cilvēka tiesību ievērošanu izpildvaras - valsts pārvaldes - darbībā, tomēr arī likumdevējam - Saeimai - savā darbībā ir pienākums ievērot šo principu. Likumdevēja pienākumi saistībā ar šo principu ir nodrošināt to, lai likumos ietvertais valsts pārvaldes regulējums atbilstu labas pārvaldības principam. Parakstu apliecināšana un pārbaude ir darbības, kas tiek veiktas, organizējot tautas nobalsošanu. Tās notiek valsts pārvaldes jomā, un tāpēc to regulējumam jāatbilst labas pārvaldības principam, kas nozīmē arī to, ka valstij ir pienākums vienkāršot un uzlabot procedūras, kā arī padarīt tās pēc iespējas efektīvākas. Procedūru vienkāršošana un efektivizēšana citastarp ietver arī nepamatotas funkciju dublēšanās novēršanu. Ņemot vērā šā sprieduma 15. punktā secināto, proti, to, ka apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ir attaisnojama demokrātiskā valstī, ievērojot prasījuma robežas, ir jānoskaidro, vai parakstu vākšanas procedūras ietvaros nenotiek funkciju dublēšanās. Kā jau tika norādīts, likuma ierosināšanas stadijā ir divi posmi (sk. šā sprieduma 9.punktu). Likumu ierosināšanas pirmajā posmā notārs (bāriņtiesa) nodrošina to, ka par likuma ierosināšanu patiešām pašrocīgi parakstās konkrētā persona notāra vai bāriņtiesas amatpersonas klātbūtnē. Notārs kā tiesu sistēmai piederīga persona veic šīs privātās gribas publisku apliecināšanu. Paraksta apliecināšana pie notāra arī ietver divus posmus: personas identifikāciju (proti, valsts amatpersona, t.i., notārs identificē personu pēc uzrādītā dokumenta, kā arī ieskatoties publiskajos reģistros) un paraksta apliecināšanu (proti, notārs apliecina, ka persona viņa klātbūtnē pati ir parakstījusies). Savukārt Centrālā vēlēšanu komisija pēc visu parakstu lapu saņemšanas noskaidro (arī ieskatoties Iedzīvotāju reģistrā) vienīgi to, vai konkrētā persona vispār ir tiesīga parakstīties (atbilst vēlētāja statusam), kā arī to, vai persona nav parakstījusies pie vairākiem notāriem un vairākās bāriņtiesās. Centrālā vēlēšanu komisija nevar pārliecināties par to, vai norādītā persona patiešām pati pašrocīgi ir parakstījusies. Līdz ar to notārs šajā procesā veic paraksta apliecināšanas funkciju, bet Centrālā vēlēšanu komisija - pavisam citu funkciju - tā pārbauda, vai ir savākts nepieciešamais parakstu skaits (10 000) un vai šie paraksti ir derīgi (vai daži vēlētāji nav parakstījušies vairākkārt). Tāpēc nav pamatots viedoklis, ka parakstu vākšanas procedūras ietvaros notiek vienas un tās pašas, tikai dažādu valsts iestāžu vai amatpersonas veiktas funkcijas dublēšanās. Tādējādi apstrīdētā norma nav pretrunā arī ar labas pārvaldības principu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 22. panta otro teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums ir pasludināts Rīgā 2009. gada 19. maijā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris