1. Article — paredz:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu." 7.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka šis pants ietver trīs atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības, otrkārt, panta otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un īpašuma atņemšanas nosacījumus, un, treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus lietās: AGOSI v. the United Kingdom, 24 October 1986, para 48, Series A no. 108; Air Canada v. the United Kingdom, 5 May 1995, para 29 and 30, Series A no. 316-A; Butler v. the United Kingdom (dec.), no. 41661/98, ECHR 2002-VI; Saccoccia v. Austria, 18 December 2008, no. 69917/01, para 85 and 86]. Izskatot lietu par bankas seifā esošu personas līdzekļu iesaldēšanu nolūkā nodrošināt konfiskācijas soda izpildi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē šāda iesaldēšana uzskatāma par tā saucamo trešo nosacījumu, kas saistīts ar valsts tiesībām īstenot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai īstenotu īpašuma izmantošanas kontroli saskaņā ar vispārējām interesēm (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Saccoccia v. Austria, 18 December 2008, no. 69917/01, para 86). Interpretējot Satversmes 105. pantu kopsakarā ar minēto Konvencijas normu, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu). 7.3. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka jēdzienam "īpašums" Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē ir patstāvīga nozīme. Analizējot Satversmes 105. pantā ietverto jēdzienu "īpašums", Satversmes tiesa ir secinājusi, ka īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus, tostarp ienākumus un augļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03, 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 10. punktu), kā arī īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu). Novēršanas likuma 32. panta pirmā daļa paredz, ka tajā noteiktajos gadījumos šā likuma subjekts pieņem lēmumu par atturēšanos no viena vai vairāku savstarpēji saistītu darījumu veikšanas vai no noteikta veida debeta operācijām klienta kontā. Lai gan minētā norma pati par sevi neparedz īpašuma atsavināšanu, tā liedz īpašniekam netraucēti izmantot savu īpašumu, tostarp veikt tādus darījumus vai debeta operācijas, ko attiecīgā persona uzskata par sev labvēlīgāko īpašuma izmantošanas veidu. Arī šajā lietā pastāv Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums, jo tā nevar rīkoties ar attiecīgajos bankas kontos esošajiem līdzekļiem tā, lai gūtu no tiem pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu atbilstoši savām interesēm un saistībām. Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt Saeimas, Ministru kabineta un Tiesībsarga viedoklim, ka Novēršanas likuma 32. pantā paredzētā likuma subjekta atturēšanās no attiecīgu darījumu veikšanas vai debeta operācijām uz apstrīdētajā normā noteikto laiku uzskatāma par Satversmes 105. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu un īpašuma kontroli sabiedrības interešu labad Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē. 8. Kontroles dienests ir izteicis viedokli, ka Satversmes 105. pants personai dodot tiesības tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu, taču nedodot tiesības uz līdzekļiem, kas iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā. Ja pamatots būtu viedoklis, ka Satversmes 105. pants vispār neattiecas uz tādu personas mantu, par kuru likuma subjektam vai Kontroles dienestam radušās šaubas vai aizdomas, ka tā ir noziedzīgi iegūta, Pieteikuma iesniedzējai nemaz nebūtu tiesību iesniegt konstitucionālo sūdzību un lieta būtu jāizbeidz. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai tie līdzekļi, uz kuriem attiecas Novēršanas likuma 32. panta trešā daļa, ir uzskatāmi par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē arī tad, ja likuma subjektam vai Kontroles dienestam ir radušās (pamatotas) šaubas vai aizdomas par šo līdzekļu izcelsmes vai paredzēto ar tiem veicamo darījumu legalitāti. Novēršanas likuma 4. panta pirmā daļa noteic: "Līdzekļi ir atzīstami par noziedzīgi iegūtiem: 1) ja personas īpašumā vai valdījumā tie tieši vai netieši iegūti, izdarot noziedzīgu nodarījumu; 2) citos Kriminālprocesa likumā noteiktajos gadījumos." Novēršanas likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka ar terminu "noziedzīgi iegūti līdzekļi" saprot Kriminālprocesa likumā lietoto terminu "noziedzīgi iegūta manta, arī finanšu līdzekļi". Savukārt šā panta trešā daļa noteic, ka "papildus Kriminālprocesa likumā noteiktajiem par noziedzīgi iegūtiem uzskatāmi arī līdzekļi, kuri pieder personai vai kurus tieši vai netieši kontrolē persona: 1) kura ir iekļauta kādā no Ministru kabineta atzītu valstu vai starptautisko organizāciju sastādītajiem to personu sarakstiem, kas tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos teroristiskās darbībās; 2) par kuru operatīvās darbības subjektiem, pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai vai tiesai ir informācija, kas dod pietiekamu pamatu šo personu turēt aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kurš saistīts ar terorismu, vai līdzdalību tajā." Līdz ar to par noziedzīgi iegūtiem var uzskatīt līdzekļus, kurus par tādiem atzīst saskaņā ar Kriminālprocesa likumu vai Novēršanas likuma 4. panta trešajā daļā minētajos speciālajos gadījumos. Novēršanas likuma 4. panta piektā daļa paredz, ka "līdzekļi par noziedzīgi iegūtiem atzīstami Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā". Novēršanas likums ir vērsts uz kriminālprocesa mērķiem līdzīgu mērķu sasniegšanu. Viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem ir nevainīguma prezumpcijas princips, kas nostiprināts Satversmes 92. panta otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu). Nevainīguma prezumpcija aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Tā citastarp noteic, ka nereabilitējoša nolēmuma pamatā jābūt likumā noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem, nevis pieņēmumiem. Nevainīguma prezumpcija liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Taču nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. un 5.1. punktu). Novēršanas likuma 32. pants (ciktāl tas tiek vērtēts šīs lietas ietvaros) dod tiesības šā likuma subjektam - privāto tiesību personai - atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, ja tam ir radušās šaubas, ka attiecīgie līdzekļi nav iegūti likumīgi, tas ir, kamēr šo līdzekļu noziedzīgā izcelsme nav pierādīta nedz tiesiskai valstij atbilstošā institūcijā - tiesā, nedz arī tiesiskas valsts prasībām atbilstošā procesā. Novēršanas likuma 50. pants paredz: "Kontroles dienests ir speciāli izveidota valsts institūcija, kas saskaņā ar šo likumu veic neparastu un aizdomīgu darījumu kontroli un iegūst, saņem, reģistrē, apstrādā, apkopo, uzglabā, analizē un sniedz pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesai informāciju, kuru var izmantot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma finansēšanas vai šo darbību mēģinājuma, vai cita ar to saistīta noziedzīga nodarījuma novēršanai, atklāšanai, pirmstiesas kriminālprocesam vai iztiesāšanai." Pieņēmums, ka līdzekļi, par kuru iegūšanas vai izmantošanas legalitāti likuma subjektam vai Kontroles dienestam radušās pamatotas šaubas vai aizdomas, jau sākotnēji nav uzskatāmi par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē, nonāktu pretrunā ar tiesiskas valsts pamatvērtībām. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecas uz tādu Pieteikuma iesniedzējas mantu, kas uzskatāma par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē. 9. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta atziņa, ka Latvijas valsts var izdot nepieciešamos likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tomēr jebkuram īpašuma tiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Tiesības uz īpašumu, kuras privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Īpašuma tiesības var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu daļu). Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīs, vai Novēršanas likuma 32. pantā paredzētā šā likuma subjekta atturēšanās uz laiku līdz 60 dienām no attiecīgu darījumu veikšanas vai debeta operācijām (turpmāk - apstrīdētais ierobežojums) atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem. 10. Apstrīdētais ierobežojums noteikts ar likumu, proti, tas ietverts Novēršanas likumā, ko pēc tā otrreizējas caurlūkošanas Saeima pieņēmusi 2008. gada 17. jūlijā un Valsts prezidents izsludinājis 2008. gada 30. jūlijā. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētā norma pieņemta pienācīgā kārtībā. 11. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu, 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu, 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 10.2. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 12. punktu). Gan Saeima, gan Pieteikuma iesniedzēja, gan arī pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - aizsargāt Satversmes 116. pantā minēto konstitucionālo vērtību - sabiedrības drošību. Šā mērķa labad valstij ir pienākums veikt pasākumus, lai kontrolētu finanšu līdzekļu plūsmu, novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu, kā arī izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Izvērtējot leģitīmo mērķi, jāņem vērā gan Latvijas kā ES dalībvalsts saistības, gan arī virkne starptautisku saistību, ko Latvija šajā jomā uzņēmusies, pievienojoties vairākiem starptautiskajiem aktiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) 1988. gada 20. decembra Konvencijai pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu, ANO 1999. gada 9. decembra Starptautiskajai konvencijai par cīņu pret terorisma finansēšanu un Eiropas Padomes 1990. gada 8. novembra Konvencijai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju. ANO Starptautiskās konvencijas par cīņu pret terorisma finansēšanu preambulā citastarp norādīts, ka dalībvalstis to pieņēmušas, "būdamas nopietni noraizējušās par terorisma aktu pieaugumu visā pasaulē visās tā formās un izpausmēs, apzinoties, ka terorisma finansēšana ir nopietna problēma, kas attiecas uz visu starptautisko sabiedrību, un norādot, ka starptautiskā terorisma aktu skaits un smagums ir atkarīgs no finansējuma, ko teroristi var iegūt". Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju mērķis ir novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, panākot lielāku vienotību starp dalībvalstīm, īstenojot kopīgu politiku, kas būtu vērsta uz sabiedrības aizsargāšanu, izmantojot mūsdienīgas un efektīvas metodes starptautiskā mērogā cīņā pret nopietniem noziegumiem, kas ir kļuvuši par progresējošu starptautisku problēmu, atņemot noziedzniekiem noziedzīgi iegūtos līdzekļus un veidojot labi funkcionējošu starptautiskās sadarbības sistēmu. ANO Konvencija pret narkotiku un psihotropo vielu nelegālu apgrozījumu pieņemta, "apzinoties, ka nelegālais apgrozījums nes lielu finansiālu peļņu un bagātību, kas ļauj starptautiskajām noziedznieku organizācijām iespiesties, demoralizēt un korumpēt valdības, likumīgās un finanšu biznesa struktūras, kā arī sabiedrību visos līmeņos, un apņēmībā atņemt nelegālajā apgrozījumā iesaistītajām personām peļņu, ko tās gūst no savas noziedzīgās darbības, tātad galveno viņu darbības stimulu". Eiropas Savienības Padomes 2001. gada 26. jūnija Pamatlēmuma 2001/500/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju preambulā norādīts, ka smagie noziegumi arvien biežāk ir saistīti ar nodokļiem un nodevām, un izteikts aicinājums dalībvalstīm sniegt pilnīgu savstarpēju juridisko palīdzību izmeklēšanā un saukšanā pie atbildības par šādiem noziegumiem, kā arī atzīts, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir organizētās noziedzības kodols un līdz ar to likvidējama neatkarīgi no tā, kur tā notiek. Direktīvas 2005/60/EK preambulā norādīts: "(1) Milzīga nelikumīgi iegūtās naudas plūsma var kaitēt finanšu sektora stabilitātei un reputācijai, kā arī apdraudēt vienoto tirgu; terorisms arī vājina mūsu sabiedrības pamatus. Papildinot krimināltiesisko pieeju, preventīvie līdzekļi, izmantojot finanšu sistēmu, var sniegt rezultātus. (2) Finanšu iestāžu un kredītiestāžu drošība, integritāte un stabilitāte, kā arī uzticēšanās finanšu sistēmai kopumā var tikt nopietni apdraudēta sakarā ar noziedznieku un to līdzdalībnieku pūlēm vai nu noslēpt noziedzīgi iegūto līdzekļu izcelsmi, vai iepludināt likumīgi vai nelikumīgi iegūtus līdzekļus teroristu mērķiem." Novēršanas likumā ietvertajā informatīvajā atsaucē uz Eiropas Savienības direktīvām norādīts, ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet gan no Direktīvas 2005/60/EK, gan no Eiropas Komisijas 2006. gada 1. augusta direktīvas 2006/70/EK, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai 2005/60/EK attiecībā uz "politiski ietekmējamas personas" definīciju un tehniskajiem kritērijiem vienkāršotām klienta uzticamības pārbaudes procedūrām un atbrīvojumam sakarā ar finanšu darbību, kuru veic reti vai ļoti ierobežotos apjomos (turpmāk - Direktīva 2006/70/EK). Līdz ar to apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība. 12. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu, 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 3. punktu un 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 13. punktu). 13. Apstrīdētajā ierobežojumā paredzētā atturēšanās no darījumu veikšanas vai debeta operācijām ir pagaidu pasākums, kas nodrošina, ka: pirmkārt, līdzekļi nenonāk tādu personu rīcībā, kuras ar tiem varētu finansēt terorismu; otrkārt, līdzekļi, par kuriem likuma subjektam ir radušās pamatotas šaubas, ka tie ir noziedzīgi iegūti, netiek legalizēti laikā, kamēr Kontroles dienests analizē saņemto informāciju. Apstrīdētais ierobežojums ir piemērots minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. 14. Turpinājumā Satversmes tiesa vispirms izvērtēs, kā izpaužas negatīvās sekas, kas rodas personai, un kādi līdzekļi ir personas rīcībā, lai varētu izvairīties no šīm negatīvajām sekām vai tās novērst. Apstrīdētā norma vienlaikus ietver vairākus atšķirīgus aspektus. Pirmkārt, apstrīdētajā normā ir noteikts termiņš Kontroles dienesta rīcībai. Proti, šajā termiņā Kontroles dienestam ir vai nu jāizdod pamatots rīkojums apturēt darījumu vai debeta operācijas, vai arī jāpaziņo, ka likuma subjekta atturēšanās no darījumu veikšanas vai debeta operācijām izbeidzama. Otrkārt, pamatojoties uz apstrīdēto normu, visu tajā noteikto laiku ir spēkā likuma subjekta noteiktā līdzekļu iesaldēšana. Proti, apstrīdētajā normā paredzēto laiku personas pamattiesību ierobežojums turpinās tikai uz likuma subjekta pieņemtā lēmuma pamata. Treškārt, no apstrīdētās normas netieši izriet, ka visu tajā noteikto laiku nedz Kontroles dienestam, nedz citai valsts institūcijai nav pienākuma pārbaudīt, vai konkrētais tiesību ierobežojums konkrētai personai ir noteikts pamatoti un vai tas konkrētajā gadījumā ir samērīgs. Pieteikums pēc būtības nemaz nav vērsts pret to apstrīdētās normas aspektu, ka Kontroles dienestam ir atvēlēts apstrīdētajā normā paredzētais termiņš tāda lēmuma pieņemšanai, kas balstīts uz visu informāciju, ko tam ir iespējams savākt. Pieteikuma iesniedzēja savu pamattiesību ierobežojumu galvenokārt saskata tajā apstrīdētās normas aspektā, ka visu tajā noteikto laiku nedz Kontroles dienestam, nedz citai valsts institūcijai nav pienākuma pārbaudīt, vai konkrētais tiesību ierobežojums konkrētai personai ir noteikts pamatoti un vai tas konkrētajā gadījumā ir samērīgs. Satversmes tiesa izvērtēs, vai šie Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumi ir pamatoti. 14.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka likuma subjektam esot piešķirtas tiesības nepamatoti ierobežot personas tiesības plašā apjomā, tostarp atturēties no visu veidu operāciju veikšanas klienta kontā tajos gadījumos, kad ir aizdomas tikai par atsevišķu darījumu nelikumību. Savukārt Tiesībsargs norāda, ka tiekot ierobežoti tikai tie līdzekļi, kas paredzēti specifiskam darījumam. Persona varot brīvi rīkoties ar pārējiem saviem līdzekļiem. Arī Saeima un Ministru kabinets uzsver, ka atbilstoši Novēršanas likuma 32. panta nosacījumiem likuma subjekts (arī kredītiestāde) pieņemot lēmumu par atturēšanos no viena vai vairāku savstarpēji saistītu darījumu veikšanas vai no noteikta veida debeta operācijām klienta kontā, bet nevis no visiem darījumiem šā klienta kontā. Saskaņā ar Ministru kabineta un Kontroles dienesta sniegto informāciju praksē likuma subjekti un Kontroles dienests finanšu līdzekļu iesaldēšanā ievērojot šādus principus: 1) debeta operāciju iesaldēšana tiek noteikta attiecībā uz to konkrēto naudas summu, ko likuma subjekts vai Kontroles dienests uzskata par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem; 2) Kontroles dienests neizdod rīkojumus attiecībā uz legālajiem līdzekļiem un, ja attiecīgajā brīdī kontā tādu nav, neaptur visas debeta operācijas, lai neierobežotu jebkura veida turpmāko legālo darbību šajā kontā. Turklāt klientam ir iespēja atvērt vēl citus kontus; 3) visas debeta operācijas klienta kontā tiek iesaldētas tikai izņēmuma gadījumos, ja ir pamatotas aizdomas, ka konta pastāvēšana nav legāla, piemēram, konts ir atvērts uz viltotas pases pamata, persona mirusi pirms konta atvēršanas utt. (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9. lpp. un 3. sēj. 14. lpp.). Tomēr konkrētais gadījums rada šaubas par to, vai minētie principi tiek konsekventi ievēroti likuma subjektu darbībā. Kā Satversmes tiesa šajā spriedumā jau ir konstatējusi (sk. 2. punktu), Pieteikuma iesniedzējas kontos akciju sabiedrība "Parex banka" ir atturējusies veikt visu veidu debeta operācijas, tostarp arī līdzekļu pārskaitīšanu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Parex līzings un faktorings", lai gan Kontroles dienests nav konstatējis nedz to, ka konts atvērts uz viltotas pases pamata, nedz to, ka persona mirusi pirms konta atvēršanas, un tam nav radušās nekādas pamatotas aizdomas par citādiem likuma pārkāpumiem. 14.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka personas pamattiesību ierobežojums esot nesamērīgs visupirms tādēļ, ka apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā neesot nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, ar kuriem tā varētu panākt likuma subjekta pieņemtā lēmuma atcelšanu, ja tas neatbilst likuma prasībām vai nesamērīgi ierobežo personas tiesības. Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) judikatūru likuma subjekta (konkrētajā gadījumā - bankas) un Kontroles dienesta lēmumi un rīcība nav pārsūdzami administratīvā procesa kārtībā. Senāts ir secinājis, ka arī tad, ja kredītiestāde izpilda kādu publiski tiesisku pienākumu, kas skar tās attiecības ar savu klientu, tā nepārvēršas par iestādi administratīvā procesa izpratnē. Publiski tiesiskas attiecības varētu rasties starp Kontroles dienestu kā valsts iestādi, no vienas puses, un privātpersonu, no otras puses, ja Kontroles dienests, izmantojot valsts varu, uzliktu personai kādu pienākumu. Tādā gadījumā būtu vērtējams, vai līdz ar to radušās attiecības ir kriminālprocesuālas vai administratīvi procesuālas (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 4. marta lēmumu lietā Nr. SKA-140/2008 lietas materiālu 1. sēj. 129. lpp.). Jāņem vērā, ka minētais Senāta spriedums pieņemts lietā, kurā akciju sabiedrība "Hansabanka" bija atturējusies no darījuma veikšanas, pamatojoties nevis uz Novēršanas likumu, bet pirms tam spēkā bijušo likumu "Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu". Šā likuma 17. panta trešā daļa paredzēja, ka pēc ziņojuma saņemšanas Kontroles dienests 14 dienu laikā izdod attiecīgu rīkojumu vai arī rakstveidā jāinformē ziņotāju, ka jāveic ziņojumā iekļautās informācijas papildu analīze. Atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumu par to, vai laikā, kamēr likuma subjekts Novēršanas likuma 32. pantā noteiktajā kārtībā atturas no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, bet Kontroles dienests savu lēmumu vēl nav pieņēmis, attiecīgajai personai ir kādi līdzekļi savu tiesību aizsardzībai, Tiesībsargs norāda, ka likumdevējs esot nodrošinājis prokuratūras pārraudzību pār Kontroles dienestu. Savukārt Ģenerālprokuratūra informē, ka pēc 2008. gada 13. augusta prokuratūra saņēmusi divu komersantu sūdzības par kredītiestāžu rīcību, proti, atturēšanos no darījumu veikšanas un debeta operācijām šo klientu kontos. Sūdzības nosūtītas FKTK, kura abos gadījumos atzinusi kredītiestāžu rīcību par atbilstošu likuma prasībām. Saskaņā ar Novēršanas likuma 45. pantu viena no šā likuma subjektu uzraudzības un kontroles institūcijām ir FKTK. Atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumu, FKTK norāda, ka "likumā nav speciālu normu likuma subjekta - kredītiestādes - nepamatota vai ļaunprātīga lēmuma pārsūdzēšanai, tomēr personai ir tiesības Iesniegumu likumā noteiktajā kārtībā vērsties Kontroles dienestā ar lūgumu, kurā ietverts iestādes kompetencē esošs lūgums, sūdzība vai priekšlikums" (lietas materiālu 2. sēj. 3. lpp.). FKTK arī norāda, ka personai kā labticīgam konkrēto tiesisko attiecību dalībniekam esot tiesības pierādīt savu labo gribu (iesniegt dokumentus un materiālus, sniegt paskaidrojumus u. c.) un tādā veidā sekmēt Kontroles dienesta procesuāli efektīvu, t. sk. termiņu ziņā, lēmuma pieņemšanu. Šādi FKTK norādītie risinājumi nav uzskatāmi par pilnvērtīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem visupirms jau tādēļ, ka likums neparedz personai tiesības būt informētai par to, kādas šaubas radušās likuma subjektam. Vēl jo vairāk - ja persona nenodarbojas ar terorisma finansēšanu vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, tad tā nemaz nevar paredzēt, par ko īsti radušās šaubas, un līdz ar to nevar arī prognozēt, kādi dokumenti un informācija tai būtu jāiesniedz, lai šīs šaubas novērstu. Turklāt klientiem nav iespēju pilnībā prognozēt, kādas situācijas likuma subjekts uzskatīs par riskantām, un izvairīties no tām. Pieaicinātās personas ir norādījušas, ka likuma subjekti, it īpaši kredītiestādes, rūpīgi izstrādājot Novēršanas likuma 32. panta izpildei nepieciešamos iekšējos normatīvos aktus. Taču šie iekšējie normatīvie akti nav pieejami personām, kurām tie var tikt piemēroti, un personas nevar pilnībā paredzēt, no kādām darbībām tām jāizvairās, lai likuma subjekts tās nekvalificētu kā riskantas. 14.3. Ģenerālprokuratūra norāda, ka Kontroles dienests pēc tam, kad saņēmis likuma subjekta ziņojumu par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, izmantojot Novēršanas likuma 51. panta otrās daļas 4. punktā dotās tiesības un pieprasot no likuma subjekta ziņojuma izvērtēšanai nepieciešamo informāciju, kuru likuma subjekts savukārt pieprasot no klienta. Līdz ar to klients ar aktīvu rīcību varot sekmēt ātrāku patiesības noskaidrošanu, sniedzot likuma subjektam pamatotu informāciju par naudas vai citu līdzekļu izcelsmes likumību, un likuma subjekts šo informāciju nekavējoties nododot Kontroles dienestam. Arī šāds risinājums tiesiskā valstī nav uzskatāms par pilnvērtīgu tiesību aizsardzības līdzekli pamattiesību ierobežojuma gadījumā. Turklāt tā efektivitāte ir apšaubāma. Ja likuma subjekts ir pieņēmis lēmumu atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām klienta kontā un paziņojis klientam, ka šāda atturēšanās notiek saskaņā ar Novēršanas likuma 32. pantu, no klienta vairs nav noslēpjams fakts, ka likuma subjekts par savu lēmumu ir paziņojis Kontroles dienestam. Līdz ar to nav saprotams, kāda mērķa labad tiek zaudēts laiks, katrā gadījumā padarot likuma subjektu par starpnieku informācijas pieprasīšanā un nodošanā starp klientu un Kontroles dienestu, it īpaši tādēļ, ka likuma subjekts savu lēmumu par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām apstrīdētajā normā paredzētajā laikā pats nav tiesīgs atcelt arī tad, ja klients sniedzis informāciju, kas iepriekš radušās šaubas novērš. Ministru kabinets apgalvo, ka Kontroles dienests cenšoties maksimāli saīsināt lēmuma pieņemšanas laikus, informācijas apmaiņā ar likuma subjektu izmantojot modernos sakaru līdzekļus vai kurjeru. Latvijas Pasta pakalpojumi netiekot izmantoti. Tomēr konkrētajā gadījumā rodas šaubas par to, vai informācijas apmaiņa starp likuma subjektu un Kontroles dienestu notiek pietiekami raiti. Kā konstatēts iepriekš (sk. 2. punktu), akciju sabiedrība "Parex banka" par savu lēmumu Pieteikuma iesniedzēju informēja jau 25. septembrī, bet Kontroles dienests šo informāciju saņēma tikai 29. septembrī, tas ir, četras dienas vēlāk. 14.4. Eiropas Kopienu Tiesa (Lielā palāta) 2008. gada 3. septembra spriedumā apvienotajās lietās Nr. C-402/05 P un Nr. C-415/05 citastarp izvērtēja un atzina par pamatotu personas sūdzību par tās īpašuma tiesību aizskārumu. Izvērtējot noteiktā īpašuma tiesību ierobežojuma samērīgumu, tiesa ņēma vērā to, vai personai bija pieejamas atbilstošas procedūras savu tiesību efektīvai aizsardzībai. Eiropas Kopienu Tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka efektīvas tiesību aizsardzības princips ir vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, kas balstās uz dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir nostiprināts Konvencijas 6. un 13. pantā un ir atzīts arī 2000. gada 7. decembrī Nicā pieņemtajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tiesa secināja, ka, tā kā Padome nav informējusi apelācijas sūdzību iesniedzējus par pierādījumiem, kas ir tās rīcībā, lai attaisnotu ierobežojošos pasākumus, nedz arī nodrošinājusi informāciju par šiem pierādījumiem saprātīgā laikā pēc šo pasākumu veikšanas, apelācijas sūdzību iesniedzējiem nebija iespēju darīt zināmu savu viedokli. Līdz ar to nav ievērotas apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības tikt uzklausītam (sk. Eiropas kopienu tiesas spriedumu: joined cases C-402/05 P and C-415/05 P Yassin Abdullah Kadi and Al Barakaat International Foundation v Council [2008] Judgment of 3 September 2008, paragraphs 368 and 369). Lai gan minētajā lietā īpašuma tiesību ierobežojums bija daudz smagāks un ilgstošāks nekā šajā lietā, jāņem vērā, ka arī aizdomas attiecībā uz minētajām personām bija ļoti smagas. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, izskatot lietu, kurā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja mantai bez šīs personas pienācīgas uzklausīšanas tiesa uzlika arestu, secināja, ka tiesiskas valsts ideja prasa, lai apsūdzētajai personai, kuru skar tiesības ierobežojošs krimināltiesisks līdzeklis, tiktu dota iespēja aizstāvēties, zinot šā tiesības aizskarošā līdzekļa pamatojumu. Aizstāvības iespēja nodrošināma atsevišķā procesā tieši attiecībā uz šā līdzekļa tiesiskumu, pat ja šis process notiek tikai pēc šā līdzekļa piemērošanas. Izmeklēšanas iestādēm šī tiesiskā valstī neaizstājamā procesuālā garantija ir jāizsver kopsakarā ar iespējamo interesi izmeklēšanu tās sākotnējā stadijā turēt noslēpumā. Tik ilgi, kamēr iestādes uzskata, ka apsūdzētais nedrīkst zināt par to, ka notiek izmeklēšana, tām ir jāatturas no tādiem līdzekļiem kā apcietinājums vai [mantas] arests, kas nav noslēpjami no apsūdzētās personas, smagi skar tās tiesības un līdz ar to ir pakļauti pārbaudei tiesas procesā (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1075/05, pieejams http://www.bverfg.de). Satversmes tiesa, atsaucoties uz citu valstu konstitucionālo tiesu izteiktajām atziņām, uzsvērusi, ka "cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības" (Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 11. punkts). Ja personai konkrētajā īpašuma tiesību ierobežojuma gadījumā netiek nodrošināta iespēja efektīvi aizsargāt savas tiesības, palielinās risks, ka likuma subjekts var uz ievērojamu laiku atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām tādu personu kontos, kuras nav vainojamas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā. 14.5. Turklāt likumdevējs nav paredzējis arī tādu regulējumu, kas mīkstinātu nelabvēlīgās sekas, kuras rodas personai gadījumā, kad attiecībā uz šo personu likuma subjekts pieņem lēmumu atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, bet vēlāk izrādās, ka šis lēmums bijis nepamatots. Piemēram, nav paredzēts pienākums izslēgt šādu personu no parādnieku reģistra, kurā tā ierakstīta sakarā ar debeta darījumu apturēšanas dēļ neizpildītajām saistībām. Novēršanas likuma 40. panta trešā daļa paredz: "Ja likuma subjekts labā ticībā ir atturējies no darījuma veikšanas atbilstoši šā likuma 32. pantam, izbeidzis darījuma attiecības vai pieprasījis saistību pirmstermiņa izpildi saskaņā ar šā likuma 28. panta otro daļu, šīs atturēšanās vai darījuma aizkavēšanas, darījuma attiecību izbeigšanas vai saistību pirmstermiņa izpildes pieprasījuma dēļ likuma subjektam neiestājas juridiskā, tajā skaitā civiltiesiskā atbildība." Tātad visi tie zaudējumi, kas radušies sakarā ar likuma subjekta lēmumu atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, gulstas uz attiecīgo personu un šo zaudējumu kompensācija nav paredzēta arī tādā gadījumā, ja Kontroles dienestam pēc tam, kad tas rūpīgi izanalizējis informāciju, nerodas aizdomas par to, ka attiecīgie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti vai attiecīgie darījumi ir saistīti ar terorisma finansēšanu. Tā kā personas pamattiesību ierobežojums, pamatojoties tikai uz likuma subjekta lēmumu, paliek spēkā ievērojamu laika posmu, personai nav pieejami efektīvi līdzekļi savu tiesību aizsardzībai un nav paredzēta procedūra personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai, apstrīdētā norma var radīt personai nelabvēlīgas un smagas sekas. 15. Satversmes tiesa ir secinājusi: "Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19. punkts). Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai pastāv iespēja ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem sasniegt leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē. 15.1. Saeima un Ministru kabinets īpaši akcentē, ka apstrīdētā norma nepieciešama Latvijas starptautisko saistību izpildei. Svarīga nozīme valstu cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorismu ir starpvaldību organizācijas "Finanšu darījumu darba grupa" (Financial Action Task Force, turpmāk - FATF) izstrādātajiem ieteikumiem, kas balstīti uz plašu dažādu valstu pieredzes apkopojumu. FATF dokumenta "Četrdesmit rekomendācijas" "A" sadaļā "Tiesību sistēmas" ietvertā 3. rekomendācija "Preventīvie līdzekļi un konfiskācija" paredz, ka valstīm jāveic pasākumi, "lai kompetentām iestādēm padarītu iespējamu konfiscēt "atmazgāto" īpašumu, ieņēmumus no naudas "atmazgāšanas" vai predikatīviem nodarījumiem, rīkus, kas izmantoti vai paredzēti šo nodarījumu veikšanai, vai atbilstošas vērtības īpašumu, neskarot trešo personu bona fide tiesības. Šādos pasākumos jāiekļauj pilnvaras: (a) identificēt, izsekot un novērtēt konfiskācijai pakļauto īpašumu; (b) veikt pagaidu pasākumus, piemēram, iesaldēšanu un arestu, lai novērstu jebkādas darbības ar šādu īpašumu, tā nodošanu vai izvietošanu; (c) veikt pasākumus, kas novērstu vai anulētu darbības, kas aizskar valsts spēju atgūt konfiscējamo īpašumu; (d) veikt jebkurus attiecīgus izmeklēšanas pasākumus." Savukārt "B" sadaļā "Pasākumi, kas jāveic finanšu institūcijām, kā arī citiem uzņēmējiem un profesijām, lai novērstu nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu" norādīts uz ziņošanu par aizdomīgiem darījumiem un atbilstību: "13. Ja finanšu institūcijai ir aizdomas vai ir saprātīgs pamats aizdomām par līdzekļu noziedzīgu izcelsmi vai saistību ar terorisma finansēšanu, ar likumu vai noteikumiem jābūt noteiktam finanšu institūcijas pienākumam nekavējoties ziņot par aizdomām finanšu izlūkošanas vienībai." Tomēr šīs rekomendācijas neparedz, ka tieši finanšu institūcijām vai citiem uzņēmējiem, nevis valsts institūcijām, kas saņēmušas attiecīgo ziņojumu, ir jāuzņemas atbildība par personas līdzekļu ilgstošu iesaldēšanu. 15.2. Atbilstoši jau minētajai Novēršanas likumā ietvertajai informatīvajai atsaucei, tajā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Direktīvas 2005/60/EK un Direktīvas 2006/70/EK. Direktīvas 2005/60EK 22. panta pirmā daļa paredz: "1. Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, un atbilstīgos gadījumos to direktori un darbinieki, pilnībā sadarbotos: a) nekavējoties informējot FIU [finansu izmeklēšanas iestāde] pēc pašu iniciatīvas, ja iestāde vai persona, uz kuru attiecas šī direktīva, zina, tai ir aizdomas vai pamatots iemesls uzskatīt, ka notiek vai ir notikusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana vai arī tiek izdarīti šādu darbību mēģinājumi; b) nekavējoties sniedzot visu nepieciešamo informāciju FIU pēc tās pieprasījuma saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas spēkā esošajos tiesību aktos." Savukārt minētās direktīvas