24. Article — noteic:

"1. Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, atturas no tādu darījumu veikšanas, par kuriem tām ir informācija vai pastāv aizdomas, ka tie ir saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, iekams tās nav veikušas nepieciešamo darbību saskaņā ar 22. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem var dot rīkojumu neveikt šo darījumu. 2. Ja pastāv aizdomas, ka darījuma nolūks ir nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana un ja nav iespējams šādā veidā atturēties no darījuma, vai ja līdz ar to varētu izjaukt centienus izsekot aizdomās turamo iespējamo nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas operācijas ieguvējus, attiecīgās iestādes un personas uzreiz pēc darījuma sniedz informāciju FIU." Pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar šīm normām atturēšanās no darījumu veikšanas varot būt pieļaujama tikai līdz brīdim, kad informācija tiek sniegta Kontroles dienestam. Pretējā gadījumā debeta operāciju neveikšana jau esot uzskatāma par darījuma apturēšanu, kas veicama tikai un vienīgi uz Kontroles dienesta rīkojuma pamata. Savukārt Saeima "nepiekrīt šādai gramatiskai un acīmredzami neloģiskai Direktīvas 2005/60EK 24. panta interpretācijai" (lietas materiālu 1. sēj. 181. lpp.). Pieteikuma iesniedzējas viedoklī, kas iesniegts pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, norādīts, ka Satversmes tiesa esot galīgā nacionālo tiesu instance, tāpēc tai saskaņā ar Kopienas līguma 234. panta trešo daļu neskaidrību gadījumā esot pienākums uzdot Eiropas Kopienu Tiesai jautājumu par Kopienas tiesību iztulkošanu prejudiciāla nolēmuma veidā. Kopienas līguma 234. pants noteic: "Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par: a) šā Līguma interpretāciju; b) Kopienas iestāžu un ECB [Eiropas Centrālās bankas] tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju; c) ar Padomes lēmumu dibinātu struktūru statūtu interpretāciju, ja minētie statūti to paredz. Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu. Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā." Eiropas Kopienu Tiesa savā praksē ir noteikusi, ka atsevišķos gadījumos arī dalībvalstu augstākās instances tiesas, kad tās saskaras ar Eiropas Savienības tiesību jautājumiem, var nevērsties Eiropas Kopienu Tiesā un patstāvīgi iztulkot Eiropas Savienības tiesību normu, ja: saistībā ar Eiropas Savienības tiesībām radies jautājums nav svarīgs lietas iznākumam; šo jautājumu Eiropas Kopienu Tiesa ir izskaidrojusi jau iepriekš; pareiza Eiropas Savienības tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas [sk. Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā 283/81 CILFIT and Lanificio di Gavardo SpA v Ministry of Health (CILFIT), [1982], ECR p. 3415]. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc Satversmes tiesa pārliecināsies, vai ir nepieciešama Eiropas Kopienu Tiesas sniegtā Direktīvas 2005/60EK interpretācija, proti, vai šajā direktīvā noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un vai lietas iznākums ir atkarīgs no minētās direktīvas iztulkošanas. Konkrētajā gadījumā aplūkojami vairāki aspekti: 1) vai direktīva prasa atturēšanos no darījumu veikšanas pēc tam, kad likuma subjekts par to paziņojis Kontroles dienestam; 2) vai direktīva prasa, lai tiktu noteikts 60 dienu termiņš; 3) vai direktīva liedz noteikt šādu termiņu; 4) vai direktīva prasa vai liedz konkrētu procedūru, tostarp tiesību aizsardzības līdzekļu, pastāvēšanu attiecībā uz likuma subjekta lēmumu. Ir acīmredzami skaidrs, ka Direktīva 2005/60/EK nenoteic konkrētu termiņu Kontroles dienesta lēmuma pieņemšanai, kā arī neliedz šādu termiņu noteikt. Tā arī neregulē, kāda procedūra un kādi tiesību aizsardzības līdzekļi paredzami likuma subjekta lēmuma apstrīdēšanai. Minētās direktīvas interpretēšana, iespējams, būtu nepieciešama jautājumā par to, vai šī direktīva prasa atturēšanos no darījumu veikšanas kādu laiku pēc tam, kad likuma subjekts ir paziņojis Kontroles dienestam par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām klienta kontā. Tikpat acīmredzami ir tas, ka Direktīva 2005/60/EK neliedz valstij noteikt stingrākus pasākumus nekā direktīvā paredzētie. Tās 5. pants nosaka: "Lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, dalībvalstis šīs direktīvas darbības jomā var pieņemt vai paturēt stingrākus noteikumus." Ja Eiropas Kopienu Tiesa prejudiciāla nolēmuma veidā secinātu, ka Direktīva 2005/60EK neprasa atturēšanos no darījumu veikšanas pēc tam, kad likuma subjekts par to paziņojis Kontroles dienestam, tas neietekmētu šīs lietas iznākumu, jo neliegtu Latvijas likumdevējam pieņemt šādus stingrākus noteikumus. Taču arī tad, ja Eiropas Kopienu Tiesa secinātu, ka Direktīva 2005/60/EK prasa atturēšanos no darījumu veikšanas kādu laiku pēc tam, kad likuma subjekts par to paziņojis Kontroles dienestam, tas neietekmētu lietas iznākumu, jo Satversmes tiesai būtu jāpārbauda izveidotās procedūras atbilstība Satversmei. Līdz ar to Satversmes tiesai nav jāprasa prejudiciāls nolēmums no Eiropas Kopienu Tiesas. 15.3. Gan Saeima, gan pieaicinātās personas uzsver, ka Novēršanas likuma 32. pants paredzot maksimālo termiņu, kurā Kontroles dienestam jāizdod rīkojums apturēt darījumu vai noteikta veida debeta operācijas klienta kontā vai jāpaziņo likuma subjektam, ka atturēšanās no darījuma ir izbeidzama. Praksē šīs darbības tiekot veiktas īsākā termiņā atkarībā no tā, cik daudz laika objektīvi prasa informācijas pārbaude un analīze. Kontroles dienests un Ministru kabinets informē (sk. lietas materiālu 2. sēj. 1.-2. lpp.un 3. sēj. 17. lpp.), ka laikposmā no 2008. gada 13.augusta līdz 2008. gada 18. decembrim Kontroles dienests pieņēmis 55 Novēršanas likuma 32. panta trešajā daļā paredzētos lēmumus. 37 gadījumos (67 procentos gadījumu) izdots rīkojums par darījumu vai debeta operāciju apturēšanu. 16 no minētajiem 55 gadījumiem izskatīti 14 dienu laikā. 37 gadījumos, kad Kontroles dienests izdevis rīkojumu par darījumu vai debeta operāciju apturēšanu, vidējais laiks līdz rīkojuma izdošanai bijis 22 dienas, astoņos gadījumos - līdz 10 dienām, 14 gadījumos - līdz 30 dienām, 11 gadījumos - virs 30 dienām, tostarp ilgākais laiks līdz Kontroles dienesta rīkojuma izdošanai vienā gadījumā bijis 48 dienas. 18 gadījumos, kad Kontroles dienests paziņojis, ka nav pamata izdot Novēršanas likuma 32. panta trešajā daļā paredzēto rīkojumu, vidējais laiks attiecīga lēmuma pieņemšanai bijis 24 dienas, bet 14 dienu laikā pieņemti pieci lēmumi. Līdz ar to secināms, ka Kontroles dienestam tikai atsevišķos gadījumos varētu būt nepieciešams viss apstrīdētajā normā noteiktais laiks, lai tas pieņemtu savu lēmumu. Tomēr likumprojektā sākotnēji paredzēto 14 dienu laikā tiek pieņemta mazāk nekā viena trešdaļa lēmumu. 15.4. Nav pamatots Saeimas apgalvojums, ka apstrīdētā norma paredzot arī maksimālo termiņu lēmuma pieņemšanai un tādējādi pasargājot personu no ilgstošas un laika ziņā neparedzamas procedūras. Apstrīdētā norma nenosaka maksimālo termiņu, uz kuru attiecīgie personas līdzekļi var tikt vispār iesaldēti aizdomu gadījumā. Personas līdzekļu iesaldēšana notiek gan tajā procedūras posmā, kad likuma subjekts atturas no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, gan arī tajā posmā, kad Kontroles dienests ir attiecīgos darījumus vai debeta operācijas apturējis. No personas viedokļa raugoties, faktiskās sekas ir vienas un tās pašas - persona nevar rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem ieskatiem. Pamatots ir Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka iesaldēšana, kas notiek, pamatojoties uz Kontroles dienesta rīkojumu, mazāk skar personas tiesības, jo Kontroles dienestam kā valsts institūcijai ir lielākas iespējas objektīvi izvērtēt patieso situāciju un nepieļaut tādu līdzekļu iesaldēšanu, attiecībā uz kuriem nav saskatāma saistība ar noziedzīgu nodarījumu. Kontroles dienesta rīcību, tostarp vilcināšanos lēmuma pieņemšanā vai nesamērīgu konkrētas personas tiesību aizskārumu, var pārsūdzēt Ģenerālprokuratūrā, līdz ar to ir lielāka iespēja izvairīties no subjektīviem vai nepamatotiem lēmumiem. Turklāt, ja pēc galīgās apstākļu noskaidrošanas objektīvi izrādās, ka rīkojums ir nepamatots, proti, netiek konstatēts pamats kriminālprocesa uzsākšanai un pagaidu pasākumi tiek atcelti, vai ja kriminālprocess noslēdzas ar reabilitējoša rakstura nolēmumu, persona var prasīt kaitējuma atlīdzinājumu tāpat kā par jebkuru nepamatotu vai prettiesisku aizskārumu no valsts puses, tai skaitā atbilstoši likumam "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu", vai - gadījumā, ja atbilstoša speciāla regulējuma nav, - vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par kaitējuma atlīdzinājumu, pamatojoties uz Satversmes 92. panta trešo teikumu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 4. marta lēmuma lietā Nr. SKA-140/2008 7. punktu lietas materiālu 1. sēj.129.-130. lpp.). 15.5. Saskaņā ar Novēršanas likuma 32. panta trešo daļu apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā Kontroles dienestam ir jāpieņem lēmums, taču tas nenozīmē, ka šis termiņš katrā gadījumā ir galīgais termiņš, kurā līdzekļu iesaldēšana notiek tikai uz aizdomu pamata. Proti, apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā Kontroles dienests var pieņemt divējādus lēmumus, saskaņā ar kuriem klienta līdzekļu iesaldēšana turpinās. Pirmkārt, Novēršanas likuma 32. panta trešās daļas 1. punktā minēto lēmumu par to, ka nauda vai citi līdzekļi ir atzīstami par noziedzīgi iegūtiem. Šādā gadījumā Kontroles dienestam ir tiesības apturēt noteikta veida debeta operācijas klienta kontā uz rīkojumā noteikto laiku, bet ne ilgāku par sešiem mēnešiem. Otrkārt, gadījumā, kad saskaņā ar Kontroles dienesta rīcībā esošo informāciju rodas aizdomas, ka notiek noziedzīgs nodarījums, tajā skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas mēģinājums, Kontroles dienests pieņem Novēršanas likuma 32. panta trešās daļas 1. punktā minēto lēmumu par to, ka darījums vai debeta operācijas apturamas uz rīkojumā noteikto laiku, bet ne ilgāku par 45 dienām. Apstrīdētā termiņa ilgums nav vērtējams atrauti no Novēršanas likuma 32. panta trešās daļas 1. punktā noteiktā termiņa. Abi šie termiņi veido laika posmu, kurā personas līdzekļi tiek iesaldēti tikai uz šaubu un aizdomu pamata, lai valsts institūcijas veiktu šaubu un aizdomu kliedēšanai vai apstiprināšanai nepieciešamās pārbaudes. Lai gan atsevišķos gadījumos, kas saistīti ar sevišķi smagu noziegumu - piemēram, terorisma finansēšanas - novēršanu, šāds termiņš varētu būt samērīgs, jāņem vērā, ka Novēršanas likums aptver ļoti plašu dažādu noziedzīgu nodarījumu spektru, tostarp jautājumus, kas saistīti ar krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Ne katrā gadījumā kopējais maksimālais termiņš - 105 dienas -, kurā iespējama līdzekļu iesaldēšana uz šaubu un aizdomu pamata (60 dienas, kurās likuma subjekts atturas veikt darījumus vai debeta operācijas, un 45 dienas, uz kurām Kontroles dienests aptur darījumus vai debeta operācijas), ir samērīgs. 15.6. Saeimas, Ministru kabineta un Kontroles dienesta norādītais, ka apstrīdētās normas prasības saistītas ar citu likumu prasībām, it īpaši nodokļu jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem, ir attiecināms tikai uz vienu apstrīdētās normas aspektu, proti, ciktāl apstrīdētajā normā ir noteikts termiņš, kurā Kontroles dienestam vai nu jāizdod pamatots rīkojums apturēt darījumu vai debeta operācijas, vai arī jāpaziņo, ka likuma subjekta atturēšanās no darījumu veikšanas vai debeta operācijām izbeidzama. Nedz Saeima, nedz pieaicinātās personas nav norādījušas, ka leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt tikpat efektīvi, ja Kontroles dienestam vai citai valsts institūcijai uzreiz pēc tam, kad likuma subjekts pieņēmis lēmumu par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, būtu pienākums pārbaudīt, vai konkrētais tiesību ierobežojums konkrētai personai ir noteikts pamatoti (ņemot vērā likuma subjekta rīcībā esošo informāciju) un vai tas konkrētajā gadījumā ir samērīgs. Turklāt nav pamatots Kontroles dienesta minētais arguments, ka tam jāveicot informācijas apmaiņa (tajā skaitā informācijas pieprasīšana) ar vairāk nekā 100 valstu analoģiskiem dienestiem un šādai sadarbībai starptautiskie normatīvie akti nenosakot nekādus izpildes termiņus (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8. lpp.). Apstrīdētā norma nenoteic maksimālo termiņu, kādā Kontroles dienestam jāpieņem lēmums tad, ja garāks termiņš nepieciešams pieprasītās informācijas saņemšanai no ārvalstīm. Šādā izņēmuma gadījumā ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots prokurors var noteikt papildu termiņu. 15.7. Pieaicinātās personas izsaka viedokli, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš esot pamatots tādā ziņā, ka atbilstot likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" nosacījumiem. Nodokļu taksācijas periods esot viens kalendāra mēnesis un norēķini tiekot veikti 15 dienu laikā pēc taksācijas perioda beigām. Pat kārtējā mēneša pēdējā datumā veiktos darījumus neesot iespējams izvērtēt īsākā termiņā, jo darījumu veicēja rīcībā vēl esot to deklarēšanai paredzētais laiks. Informācijas analīze un lēmuma pieņemšana varot būt īpaši sarežģīta tādos gadījumos, kad tiek analizētas ļoti daudzus darījumus un to dalībniekus aptverošas shēmas, kas esot viena no Kontroles dienesta galvenajām prioritātēm (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8. lpp. un 3. sēj. 23.-24. lpp.). Tomēr no šā skaidrojuma nav gūstama atbilde uz to, kādēļ Kontroles dienests pirms attiecīgās informācijas pieprasīšanas nevarētu pārliecināties, vai likuma subjekta veiktā līdzekļu iesaldēšana ir izdarīta atbilstoši likuma prasībām. Ministru kabinets pamatoti norāda, ka likuma subjekta šaubas vien neesot pietiekams pamats atturēties no darījuma veikšanas vai debeta operācijām klienta kontā, jo šīm šaubām vajagot būt pamatotām, proti, jāpastāvot noteiktiem faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz klienta saistību ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. 15.8. Saeima un vairākas pieaicinātās personas uzskata, ka attiecīgo leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar personas īpašuma tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, tostarp nosakot likumā īsāku termiņu Kontroles dienesta lēmuma pieņemšanai. FKTK norāda, ka, teorētiski varbūt ir iespējams saīsināt šo termiņu, tomēr FKTK neredzot iespēju nenoteikt vispār nekādu konkrētu termiņu. Ministru kabinets uzskata, ka Novēršanas likuma 32. pantā noteiktā atturēšanās no klienta darījumu veikšanas "kā līdzeklis, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, atbilst starptautiskajiem dokumentiem un rekomendācijām, un analoģiska sistēma pastāv visās Eiropas Savienības dalībvalstīs" (lietas materiālu 3. sēj. 14. lpp.). Ministru kabineta viedoklis ir pamatots tiktāl, ka Eiropas Savienības valstu kopējās sistēmas iezīme ir likuma subjektu pienākums nodot Kontroles dienestam to rīcībā esošo informāciju un Kontroles dienests, iepazinies ar šo informāciju, pieņem savu lēmumu par to. Taču nav gūstams apstiprinājums tam, ka visās Eiropas Savienības dalībvalstīs personu pamattiesības tiktu ilgstoši ierobežotas tikai uz likuma subjektu lēmuma pamata. Latvijas Komercbanku asociācija norāda, ka daudzās Eiropas valstīs pastāvot īsāki termiņi. Piemēram, maksimālais laiks, kurā attiecīgās valsts finanšu kontroles institūcijai jāpieņem lēmums, Francijā un Ungārijā (iekšzemes transakcijām) esot viena diena, Bulgārijā, Slovākijā un Vācijā - divas darba dienas, Lietuvā un Šveicē - piecas darba dienas. Arī Polijas Republikā un Slovēnijas Republikā likumi, kas regulē noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, paredz attiecīgo banku un finanšu iestāžu pienākumu ziņot kompetentām valsts iestādēm, bet šo iestāžu pienākums ir uzņemties atbildību par turpmāko rīcību (sk: http://www.mofnet.gov.pl, http://www.uppd.gov.si). Kontroles dienests vēstulē Saeimas Juridiskajam birojam norāda, ka pēc līdzekļu iesaldēšanas termiņiem valstis nosacīti varot iedalīt vairākās grupās. Tās valstis (Beļģija, Bulgārija, Čehija, Francija, Itālija, Polija, Rumānija, Slovākija), kurās noteikti 24-72 stundu gari termiņi, tiekot kritizētas starptautiskajās institūcijās, savukārt citās valstīs noteiktie termiņi (Austrijā - 6 mēneši, Luksemburgā - 3 mēneši, Igaunijā - kopā 90 dienas, Latvijā - 45 dienas) atbilstot pasaules valstu labākajai praksei šajā jomā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 11. lpp.). Taču šie Kontroles dienesta norādītie termiņi galvenokārt attiecas nevis uz periodu, kad iesaldēšana notiek uz likuma subjekta lēmuma pamata, bet gan uz to periodu, kad līdzekļu iesaldēšana notiek uz attiecīgās valsts finanšu kontroles institūcijas rīkojuma pamata. Piemēram, Kontroles dienesta minēto sešu mēnešu termiņu paredz Austrijas likuma par bankām (Bankwesengestz) 41. pants. Tā paša panta trešā daļa noteic arī to, ka par rīkojumu nekavējoties jāpaziņo klientam un prokuratūrai. Paziņojumā klientam norādāms, ka tam ir tiesības iesniegt sūdzību par savu tiesību aizskārumu administratīvajam senātam (Verwaltungssenat). Savukārt saskaņā ar minētā panta pirmās daļas 3. punktu kredītiestādes un finanšu institūcijas, kas apturējušas transakcijas un par to paziņojušas finanšu kontroles iestādei, ir tiesīgas prasīt, lai iestāde savu viedokli izteiktu līdz nākamās banku darba dienas beigām (sk. http://www.ris.bka.gv.at). 15.9. Apstrīdētā norma Novēršanas likumā tika ietverta tā otrreizējās caurlūkošanas gaitā. Ministru kabinets, iesniedzot attiecīgo likumprojektu, bija paredzējis Kontroles dienesta sākotnējā lēmuma pieņemšanai īsāku termiņu - 14 dienas. Kā jau minēts, arī citās valstīs kontroles dienesti savu sākotnējo lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu pieņem īsākā termiņā. Nav pamatots Ministru kabineta viedoklis, ka tikai, "dodot Kontroles dienestam pietiekamu termiņu vispusīgas informācijas iegūšanai un izvērtēšanai, var tikt nodrošināta pamatota un taisnīga lēmuma pieņemšana un novērsta nepamatota iejaukšanās komercdarbībā un personu rīcībā ar savu īpašumu" (lietas materiālu 3. sēj. 22. lpp.). Apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā - 60 dienās - personas pamattiesības tiek ierobežotas nevis uz valsts institūcijas, bet uz privātpersonas, piemēram, kredītiestādes, lēmuma pamata civiltiesisku attiecību ietvaros. Ja šī iestāde ir kļūdījusies, tās lēmuma sekas personu skar daudz smagāk, nekā to skartu valsts institūcijas pieņemta lēmuma sekas. Likuma subjekta, respektīvi, privātpersonas rīcībā ir mazāk informācijas nekā Kontroles dienesta, respektīvi, valsts institūcijas rīcībā pat tādā gadījumā, ja Kontroles dienests pieņemtu lēmumu, nepieprasot papildu informāciju. Turklāt likuma subjektam ir uzlikts par pienākumu izvērtēt riskus, kas saistīti ar iespēju, ka līdzekļiem ir noziedzīga izcelsme, taču tam nav uzlikts par pienākumu uzklausīt skarto personu jautājumā par pamattiesību ierobežojuma smagumu konkrētā gadījumā un nav uzlikts par pienākumu izvērtēt, vai labums, ko sabiedrība gūs katrā konkrētā gadījumā, ja likuma subjekta aizdomas apstiprināsies, ir samērīgs ar to kaitējumu, kas tiks nodarīts personas interesēm, ja izrādīsies, ka likuma subjekta šaubas nav bijušas pamatotas. Valsts prezidents, prasot Novēršanas likuma otrreizēju caurlūkošanu, kā vienu no likuma trūkumiem norādīja arī to, ka 32. pantā tobrīd paredzētais termiņš Kontroles dienesta lēmuma pieņemšanai (14 dienas, bez jebkādas iespējas šo termiņu pagarināt) var apgrūtināt informācijas apmaiņu ar ārvalstu pilnvarotajām iestādēm, turklāt tas nav saskaņots ar Latvijas Republikas nodokļu likumos paredzēto darījumu deklarēšanas un nodokļu taksācijas perioda termiņu. Tomēr Valsts prezidents uzsvēra, ka, apsverot iespējas Kontroles dienestam paredzēt garāku termiņu, kurā tas varētu izvērtēt saņemtos ziņojumus par atturēšanos no darījuma veikšanas, noteikti būtu jāņem vērā samērīguma princips, personas tiesību ierobežojumu samērojot ar likuma mērķi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 17. lpp.). Arī Direktīvas 2005/60/EK preambulā uzsvērts, ka "šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Nevienu no šīs direktīvas noteikumiem nevajadzētu interpretēt vai ieviest tādā veidā, kas nav savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju". Turklāt FKTK norāda, ka to, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka darījums saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, sākotnēji izvērtējot likuma subjekts - kredītiestāde, kam nav pieejami visi tie informācijas resursi, kas ir Kontroles dienesta rīcībā. Tāpēc arī objektīvi pastāvot risks, ka darījums, kurš kredītiestādei radījis pamatotas aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nebūtu aizdomīgs, ja kredītiestādei būtu zināma Kontroles dienestam pieejamā informācija (sk. lietas materiālu 3. sēj. 3. lpp.). Kā tas izriet no datiem, uz ko norādījušas vairākas pieaicinātās personas un Saeima, tikai 60-70 procentos gadījumu (sk., piemēram, lietas materiālu 1. sēj. 182. lpp., 3. sēj. 6. lpp., 3. sēj. 30. lpp.), kad likuma subjekti atbilstoši Novēršanas likuma 32. pantam atturējušies no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, arī Kontroles dienests ir saskatījis pamatu attiecīgo darījumu vai debeta operāciju apturēšanai. Līdz ar to vidēji gandrīz katrā trešajā gadījumā likuma subjekti ir atturējušies veikt darījumus vai debeta operācijas attiecībā uz tādu klienta mantu, kura ne tikvien nav noteiktā procedūrā atzīta par noziedzīgi iegūtu, bet par kuras legalitāti kompetentajai valsts institūcijai nav pat radušās pamatotas aizdomas. Arī Pieteikuma iesniedzējas gadījumā Kontroles dienests nav saskatījis pamatu ar savu rīkojumu apturēt debeta operāciju veikšanu tās kontos. Tātad likumdevējs ir izveidojis procedūru, kurā privātpersonai - likuma subjektam - civiltiesisku attiecību ietvaros ir jāuzņemas atbildība par pamattiesību ilgstošu aizskārumu, taču nav paredzējis personai efektīvus līdzekļus, kas tai ļautu apstrīdēt šīs privātpersonas pretlikumīgi pieņemtos lēmumus, kā arī nav paredzējis mehānismu, lai valsts saprātīgā procesā un apmērā atlīdzinātu zaudējumus, kas personai radušies sakarā ar to, ka likuma subjekts labā ticībā atturējies no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, taču Kontroles dienests secinājis, ka nepastāv aizdomas par to, ka attiecīgā persona būtu saistīta ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. Pamatots ir Kontroles dienesta viedoklis, ka valstij ir tiesības ierobežot nelegāla īpašuma izmantošanu, likumā nosakot procedūru, kritērijus un termiņus, lai attiecīgi pilnvarotais subjekts varētu pārliecināties par īpašuma izcelsmes vai paredzētās tā izmantošanas legalitāti, tomēr, nosakot šo procedūru, kritērijus un termiņus, valstij nav tiesību atkāpties no tiesiskas valsts principiem un pārkāpt cilvēka tiesības. Likumdevējam bija iespēja izraudzīties procedūru, kurā valsts institūcija, nevis privātpersona uzņemtos atbildību par pamattiesību ilgstošu ierobežojumu. Piemēram, likumdevējs varēja paredzēt, ka Kontroles dienestam par to, vai likuma subjekta atturēšanās no darījumu veikšanas vai debeta operācijām katrā konkrētajā gadījumā atbilst likuma nosacījumiem un samērīguma prasībām, ir jāpārliecinās ievērojami īsākā termiņā nekā apstrīdētajā normā noteiktais, pat ja, šādu sākotnēju lēmumu pieņemot, Kontroles dienests vēl nevar izšķirties, vai būtu jāizdod Novēršanas likuma 32. panta trešās daļas 1. punktā paredzētais rīkojums. Tātad apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un līdz ar to neatbilst arī Satversmes 105. pantam. 16. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka gadījumos, ja tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana būtu vēl vairāk neatbilstoša Satversmei nekā apstrīdētās normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu un 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu). Konkrētajā gadījumā ir nepieciešams laiks, lai likumdevējs izstrādātu jaunu, atbilstošu risinājumu. Satversmes tiesa vērš Kontroles dienesta uzmanību uz to, ka visām valsts institūcijām savā darbībā ir pienākums ievērot Satversmē noteiktās pamattiesības, tāpēc tam, saņemot no likuma subjekta informāciju par atturēšanos no darījumu veikšanas vai no debeta operācijām, visupirms ir jāpārliecinās, vai subjekta rīcība katrā konkrētajā gadījumā atbilst likuma prasībām un vai noteiktais konkrētās personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs. 17. Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu un tā rezultātā nodarītos zaudējumus nav iespējams novērst vai atlīdzināt, atzīstot apstrīdēto normu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošu no dienas, kad akciju sabiedrība "Parex banka" pieņēma lēmumu par atturēšanos no debeta operācijām Pieteikuma iesniedzējas kontos. Pat tad, ja Satversmes tiesa pieņemtu šādu lēmumu, joprojām paliktu spēkā Novēršanas likuma 40. panta trešā daļa, kas šajā lietā nav apstrīdēta. Satversmes 92. panta trešais teikums paredz: "Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu." Taču Satversmes tiesas procesa ietvaros nav iespējams izvērtēt, vai akciju sabiedrība "Parex banka" rīkojās labā ticībā, tāpat nav iespējams izvērtēt arī to, vai sekas, ko Pieteikuma iesniedzēja saista ar šo rīcību, respektīvi, līzinga līgumu laušana ir saistīta tikai ar ilgstošo Pieteikuma iesniedzējas līdzekļu iesaldēšanu. Līdz ar to Satversmes tiesas procesa ietvaros nav iespējams izvērtēt Pieteikuma iesniedzējai tās pamattiesību aizskāruma rezultātā nodarītos zaudējumus. Satversmes tiesa ņem vērā to, ka Senāts jau ir izvērtējis situāciju, kurā pieteicējs apstrīdēja bankas pieņemtu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu. Senāts izteica viedokli, ka šādā situācijā pieteicējam bijusi iespēja savas tiesības aizsargāt atbilstoši tam, kāda veida rīcību tas uzskatījis par prettiesisku. Gadījumā, ja kredītiestāde savu rīcību ar klienta naudas līdzekļiem pamato ar likumu "Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu", klients iebildumus pret to varot izteikt attiecīgajai valsts iestādei, kuras rīkojumi sakarā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu ir saistoši kredītiestādei, proti, Kontroles dienestam vai iestādei, kas to pārrauga, - prokuratūrai. Savukārt gadījumā, ja kredītiestādes rīcība nav pamatota ar likumu vai pārsniedz likumā vai Kontroles dienesta rīkojumā noteikto, neesot izslēgta kredītiestādes klienta iespēja vērsties pret kredītiestādi civilprocesuālā kārtībā savu aizskarto mantisko tiesību aizsardzībai (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 4. marta lēmuma lietā Nr. SKA-140/2008 7. punktu lietas materiālu 1. sēj.129.-130. lpp.). Līdz ar to gadījumā, ja Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka akciju sabiedrība "Parex banka" nerīkojās labā ticībā, minēto zaudējumu apmērs un bankas iespējamā vaina šo zaudējumu nodarīšanā jānosaka vispārējās jurisdikcijas tiesā. Savukārt tad, ja Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, ņemot vērā konkrētos apstākļus, Kontroles dienestam lēmums par to, ka atturēšanās no visām debeta operācijām vai to daļas Pieteikuma iesniedzējas kontā ir izbeidzama, bija jāpieņem nekavējoties, Pieteikuma iesniedzēja var vērsties tiesā, atsaucoties uz Satversmes 92. panta trešo teikumu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi: "Kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība ir saistāma ar Satversmes 92.panta trešā teikuma tiešas piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu" (Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punkts). Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma 32. panta trešās daļas vārdus "ne vēlāk kā 60 dienu laikā" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošiem no 2010. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris