40. Article — neparedzot likuma subjekta - kredītiestādes

absolūtu bezierunu atbrīvošanu no atbildības tikai tāpēc, ka tā atturējusies no darījumu veikšanas vai debeta operācijām un sniegusi ziņojumu Kontroles dienestam. Esošais regulējums paredzot, ka minētās darbības jāveic, ja pastāv pamatotas aizdomas (pastāv saskaņā ar labu ticību). Pretējā gadījumā personas savas intereses un tiesības varot aizstāvēt kā civilprocesuālā kārtībā (piedzenot zaudējumus), tā arī kriminālprocesuālā kārtībā (ja konstatējamas noziedzīga nodarījuma pazīmes). 5.3. Latvijas Komercbanku asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam, raugoties gan no komercbanku kā likuma subjektu viedokļa, gan arī no to personu viedokļa, attiecībā uz kurām komercbankas pieņem lēmumu atturēties no darījumu veikšanas vai debeta operācijām. Tomēr asociācija norāda, ka pastāvot personas pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem tāpat varētu sasniegt Saeimas atbildes rakstā minēto leģitīmo mērķi, piemēram, nosakot likumā īsāku termiņu. Atsaucoties uz informāciju, ko Latvijas Komercbanku asociācija saņēmusi no atsevišķiem Eiropas Banku federācijas dalībniekiem, tā norāda, ka daudzās Eiropas valstīs pastāvot īsāki termiņi. Piemēram, maksimālais laiks, kurā attiecīgās valsts finanšu kontroles institūcijai jāpieņem lēmums, Francijā un Ungārijā (iekšzemes transakcijām) esot viena diena, Vācijā, Slovākijā un Bulgārijā - divas darba dienas, Lietuvā un Šveicē - piecas darba dienas. Taču dažās valstīs šie termiņi esot arī garāki, piemēram, Luksemburgā - trīs mēneši. Igaunijā un Kiprā maksimālais laiks neesot noteikts. 5.4. Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) norāda, ka Novēršanas likuma 32. pantā ir atrunāti ierobežojumi darījumu veikšanai. Interpretējot Satversmes 105. pantu kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu, kā arī ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas, Tiesībsargs secina, ka Satversmes 105. panta izpratnē Novēršanas likuma 32. pantā esot noteikti ierobežojumi tiesībām uz īpašumu. Taču šīs tiesības neesot absolūtas un varot tikt ierobežotas ar noteiktiem nosacījumiem, proti, ja ierobežojums paredzēts likumā, tam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs. Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir noteikts likumā, tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt citu personu tiesības un intereses, kā arī sabiedrību kopumā - un tas atbilst samērīguma principam. Izvērtējot apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, Tiesībsargs citastarp norāda, ka tiekot ierobežoti tikai tie līdzekļi, kas paredzēti specifiskam darījumam. Persona varot brīvi rīkoties ar pārējiem saviem līdzekļiem. Turklāt darījumu nevarot apturēt jebkurā gadījumā, bet gan tikai ar konkrētiem nosacījumiem, proti, likuma subjektu rīcībā ir jābūt kādai informācijai par darījuma nelikumīgo raksturu. Atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumu par to, vai laikā, kamēr likuma subjekts Novēršanas likuma 32. pantā noteiktajā kārtībā atturas no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, bet Kontroles dienests savu lēmumu vēl nav pieņēmis, attiecīgajai personai ir kādi līdzekļi savu tiesību aizsardzībai, Tiesībsargs norāda, ka likumdevējs esot nodrošinājis prokuratūras pārraudzību pār Kontroles dienestu. Turklāt jautājums par efektīva sūdzību mehānisma esamību neesot saistīts ar apstrīdēto normu. 5.5. Ģenerālprokuratūra piekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka personas pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, tas ir samērīgs un atbilst Satversmes 105. pantam. Ģenerālprokuratūra uzsver, ka, dodot Kontroles dienestam pietiekamu laiku vispusīgas informācijas iegūšanai un izvērtēšanai, varot tikt nodrošināta pamatota un taisnīga lēmuma pieņemšana un novērsta nepamatota iejaukšanās uzņēmējdarbībā un personu rīcībā ar savu īpašumu. Saņemot ziņojumu no likuma subjekta par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, Kontroles dienests izmantojot Novēršanas likuma 51. panta otrās daļas 4. punktā tam dotās tiesības un pieprasot no likuma subjekta ziņojuma izvērtēšanai nepieciešamo informāciju, kuru likuma subjekts savukārt pieprasot no klienta. Līdz ar to klients ar aktīvu rīcību varot sekmēt ātrāku patiesības noskaidrošanu, sniedzot likuma subjektam pamatotu informāciju par naudas vai citu līdzekļu izcelsmes likumību, bet likuma subjekts šo informāciju nekavējoties nododot Kontroles dienestam. Ja klients uzskata, ka likuma subjekts pieņēmis nepamatotu vai ļaunprātīgu lēmumu par atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām, tas savas tiesības varot aizsargāt likuma subjekta uzraudzības un kontroles institūcijā. Šo kontroles institūciju uzskaitījums esot dots Novēršanas likuma 45. pantā, bet pienākumi, tostarp pienākums piemērot sankcijas par pārkāpumiem, noteikti tā paša likuma 46. pantā. Ģenerālprokuratūra informē, ka pēc 2008. gada 13. augusta prokuratūrā saņemtas divu komersantu sūdzības par kredītiestāžu rīcību, kas saistīta ar atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām šo klientu kontos. Sūdzības nosūtītas FKTK, kura abos gadījumos atzinusi kredītiestāžu rīcību par atbilstošu likuma prasībām. Savukārt tad, ja klients uzskata, ka Kontroles dienests pēc likuma subjekta ziņojuma saņemšanas nepamatoti novilcina lēmuma pieņemšanu, tas savas tiesības varot aizsargāt prokuratūrā. 5.6. Kontroles dienests izsaka viedokli, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam. Atsaucoties uz vairākām starptautiskām konvencijām, kurām Latvija pievienojusies, kā arī uz Direktīvu 2005/60/EK, Kontroles dienests norāda, ka apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis. Kontroles dienests uzsver, ka ikvienam esot tiesības tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu, personai nevarot būt tiesību uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Par prioritārām kopējā tiesību masā esot uzskatāmas sabiedrības vai vismaz tās vairākuma tiesības uz būtisko interešu aizsardzību, tostarp drošību. Valstij esot tiesības ierobežot nelegāla īpašuma izmantošanu, likumā nosakot procedūru, kritērijus un termiņus, lai šīs procedūras veikšanai pilnvarotais subjekts spētu kvalitatīvi nošķirt īpašumus vai paredzēto to izmantošanu (piemēram, terorisma finansēšanas gadījumā) pēc šo īpašumu izcelsmes un legalitātes. Analizējot likumā "Par pievienotās vērtības nodokli" un Ministru kabineta 2008. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1092 "Kārtība, kādā valsts un pašvaldību institūcijas sniedz informāciju Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam" paredzētos termiņus, kā arī savas juridiskās un tehniskās iespējas veikt informācijas apmaiņu ar ārvalstīm, Kontroles dienests izsaka viedokli, ka leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Kontroles dienests norāda, ka liela nozīme līdzekļu iesaldēšanā (ar to saprotot likuma subjekta, piemēram, bankas, atturēšanos no darījumu veikšanas vai debeta operācijām un Kontroles dienesta rīkojumu par darījuma apturēšanu) esot paša klienta rīcībai, kas varot būtiski ietekmēt turpmākos procesus. Secinājumu daļa 6. Izskatāmā lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuru iesniegusi juridiskā persona tāda savu Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību aizskāruma novēršanai, kas radies, kredītiestādei atturoties veikt debeta darījumus Pieteikuma iesniedzējas kontos. Satversmes tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka jēdziens "aizskar" likumā ietverts ar mērķi norobežot konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Ja apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, Satversmes tiesai var būt nepieciešams precizēt, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu. Konkrētajā gadījumā jānorobežo, attiecībā uz kuriem likuma subjektiem apstrīdētā norma izvērtējama. Apstrīdētā norma expressis verbis attiecas uz ikvienu likuma subjektu. Saskaņā ar Novēršanas likuma 3. panta pirmo daļu šā likuma subjekti ir personas, kuras veic saimniecisko vai profesionālo darbību. Likuma subjektu loks ir ļoti plašs. Tajā ietilpst atšķirīgu jomu pārstāvji, tostarp personas, kuru profesionālo darbību regulē speciāli likumi, piemēram, kredītiestādes un finanšu iestādes, zvērināti revidenti un zvērinātu revidentu komercsabiedrības, zvērināti notāri, zvērināti advokāti, citi neatkarīgi juridisko pakalpojumu sniedzēji. Likumi minētajām personām ir noteikuši atšķirīgu institucionālo statusu, kā arī specifiskas prasības, lai attiecīgā persona varētu darboties konkrētajā jomā. Satversmes tiesa apstrīdēto normu izvērtēs tikai attiecībā uz kredītiestādēm un finanšu iestādēm. 7. Satversmes