156. Article — sākotnēji noteica prasījumus, ko ārlaulībā

dzimuša bērna māte ir tiesīga izvirzīt ārlaulībā dzimuša bērna tēvam, un šo prasījumu celšanas procesuālos termiņus. Ar Augstākās padomes 1993. gada 25. maija likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma Ģimenes tiesību daļā" CL 156. panta otrā daļa tika izteikta redakcijā, kas noteica: "Apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, tās vecāki, ja šī persona mirusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa vecāki ir miruši." Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 2002. gada 12. decembrī, pieņemot likumu "Grozījumi Civillikumā", no CL 156. panta otrās daļas izslēdza vārdus "tās vecāki, ja šī persona mirusi". Līdz ar to kopš 2003. gada 1. janvāra, kad minētie grozījumi stājās spēkā, CL 156. panta otrā daļa noteic: "Apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa vecāki ir miruši." 2. Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā Satversmes tiesai apstrīd CL 156. panta otrās daļas vārdu "divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti" (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. un 96. pantam, kā arī 1975. gada 15. oktobra Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, (turpmāk - Konvencija) 4. pantam. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka 2007. gada 14. februārī Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā iesniedzis prasības pieteikumu par paternitātes apstrīdēšanu. Pieteikumam ticis pievienots lūgums par DNS ekspertīzes nozīmēšanu bērna bioloģiskās izcelšanās fakta noteikšanai. Tiesa minēto prasību noraidījusi, spriedumu pamatojot ar to, ka ir notecējis apstrīdētajā normā šādas prasības celšanai noteiktais divu gadu termiņš. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2007. gada 4. oktobra spriedumā noraidīja Pieteikuma iesniedzēja apelācijas sūdzību. Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (turpmāk - Senāts) ar 2008. gada 11. jūnija spriedumu noraidīja Pieteikuma iesniedzēja kasācijas sūdzību. Arī šie spiedumi pamatoti ar to, ka ir notecējis apstrīdētajā normā šādas prasības celšanai noteiktais termiņš. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma tikusi radīta, lai piešķirtu personai, kura atzinusi paternitāti, tiesības šo atzīšanu apstrīdēt likumā noteiktajos gadījumos. Proti, tā piešķirot iespēju atbrīvoties no vecāku tiesībām un pienākumiem, kā arī noteikt bērna tiesību un pienākumu izbeigšanos attiecībā uz personu, kura paternitāti apstrīd. Apstrīdētajā normā noteiktais divu gadu termiņš esot saistīts ne tikai ar bērna tiesisko statusu, bet arī ar personas - paternitātes apstrīdētājas - tiesībām vērsties tiesā. Tāpat minētais termiņš skarot personas privāto dzīvi. Atsaucoties uz Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) spriedumiem, Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un tās var ierobežot. Tomēr ierobežojums esot pieļaujams vienīgi tiktāl, ciktāl minētās tiesības netiek atņemtas pēc būtības. Normatīvajos aktos neesot paredzēta institūcija, kas būtu tiesīga pirms tiesas iegūt pierādījumus paternitātes apstrīdēšanai vai atzīšanai, ja pret šādu pierādījumu iegūšanu iebilst bērna māte. Savukārt apstrīdētā norma pretēji pušu līdzvērtīgu iespēju principam liedzot Pieteikuma iesniedzējam tiesas procesā iegūt pierādījumus savas prasības pamatošanai. Satversmē ietvertās pamattiesību normas vajagot vērtēt kopsakarā ar Konvencijas 4. pantu. Minētajā normā vispār neesot noteikts termiņš, kādā persona, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, varētu apstrīdēt paternitāti. Līdz ar to apstrīdētā norma esot pretrunā ar šo Latvijas Republikai saistošo cilvēktiesību normu. Kaut arī apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt ģimenes stabilitāti un bērna intereses, tomēr vienlaikus esot svarīgi arī tas, lai vīrietim, kurš nav bērna bioloģiskais tēvs, būtu tiesības apstrīdēt paternitāti. Tās esot saistītas ar vīrieša privāto dzīvi, un bērna tiesiskās intereses neesot prioritāras salīdzinājumā ar paternitāti apstrīdošā vīrieša tiesībām uz privāto dzīvi. Iesniegtajos paskaidrojumos Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Saeimas piedāvātais Konvencijas 4. panta skaidrojums esot pretrunā ar šā panta gramatisko tekstu un varētu tikt attiecināts tikai uz minētās normas pirmā teikuma sākumu. Tāpat nepamatota esot Saeimas norāde uz ANO Konvencijas par bērna tiesībām 8. pantu. Būtisks esot arī tas apstāklis, ka DNS ekspertīze paternitātes noteikšanai Latvijā esot pieejama salīdzinoši neilgu laiku un 2004. gadā tās izmaksas - aptuveni 500 latu - salīdzinājumā ar tobrīd noteikto minimālo mēnešalgu vērtējamas kā ievērojamas. Ņemot vērā minēto, Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92. un 96. pantam, kā arī Konvencijas 4. pantam. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt. Bērna izcelšanās no tēva gadījumos, kad bērns nav dzimis laulībā, vai 306 dienu laikā pēc laulības izbeigšanās pamatojoties uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai noteikšanu tiesas ceļā. Paternitātes brīvprātīgas atzīšanas gadījumā persona, kura sevi uzskata par bērna tēvu, brīvprātīgi dodoties uz dzimtsarakstu nodaļu kopā ar bērna māti un abi iesniedzot kopīgu iesniegumu. Likumā noteiktajos gadījumos iesniegumu paternitātes atzīšanai bērna tēvs varot iesniegt arī viens pats. Savukārt tad, ja bērns ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu, paternitātes atzīšanai esot nepieciešama bērna piekrišana. Bāriņtiesu likuma 20. pantā noteikti gadījumi, kad paternitātes atzīšanai nepieciešama bāriņtiesas piekrišana. Tā kā paternitātes brīvprātīgu atzīšanu likums neierobežo ne ar kādiem termiņiem, tad saskaņā ar CL 155. panta otro daļu bērna tēvs varot atzīt paternitāti jebkurā laikā pēc bērna piedzimšanas vai pat pirms bērna dzimšanas. Likums neparedzot, ka paternitāti brīvprātīgi var atzīt tikai tāda persona, kas var pierādīt bioloģiskās izcelšanās faktu. Paternitātes apstrīdēšanas procedūras mērķis esot novērst paternitātes pieņēmumu attiecībā uz vīrieti, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, bet uzskatāms par tā juridisko tēvu. Tiesā varot apstrīdēt gan paternitātes pieņēmumu, gan paternitātes atzīšanu. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Saeima uzsver, ka starp nosacījumiem, kas saprātīgi ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, esot procesuālo termiņu noteikšana, lai nodrošinātu vienu no tiesiskas valsts principiem - tiesisko stabilitāti, kas šajā lietā izpaužoties kā bērna tiesību prioritātes nodrošināšana. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja sniegtajai Konvencijas 4. panta interpretācijai. Proti, Eiropas Padomes skaidrojošajā ziņojumā par paternitātes apstrīdēšanu norādīts, ka nacionālie likumi personu tiesībām apstrīdēt paternitāti var paredzēt termiņa ierobežojumus. Valsts varot noteikt, ka uz atsevišķām personām termiņa ierobežojums attiecas, savukārt uz citām personām, piemēram, bērniem, neattiecas. Valsts varot noteikt arī dažādām personām atšķirīgus laika atskaites punktus, proti, brīžus, no kuriem skaitāms paternitātes apstrīdēšanas termiņš. Šo nosacījumu mērķis esot nodrošināt bērnam stabilu tiesisko situāciju, un tādēļ šie termiņi nedrīkstot būt pārāk gari. Proti, šo termiņu mērķis esot nodrošināt, lai bērna tiesiskā situācija nebūtu atkarīga no personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, un šo personu iespējām "mainīt domas" attiecībā uz paternitātes apstrīdēšanu. Turklāt atbilstoši Eiropas Padomes sniegtajam skaidrojumam nacionālā likumdevēja ziņā esot arī to personu vai institūciju noteikšana, kuras var apstrīdēt paternitāti. Personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, esot nepieciešams zināms laiks lēmuma pieņemšanai. Šajā periodā tām vajagot izšķirties par turpmāko rīcību un vēlāk pie šā lēmuma turēties. Tādējādi likumdevējs vēloties novērst to, ka šādu lietu izskatīšana tiktu ierosināta atkārtoti. Tāpat likumdevējs nevēloties pieļaut neskaidrību attiecībā uz bērna statusu. Saeima uzskata, ka divu gadu termiņš ir piemērots, lai persona, kura atzinusi paternitāti, bet uzzinājusi par apstākļiem, kas paternitāti izslēdz, izmantotu savas tiesības un iesniegtu tiesā prasību par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu. Izskatot tiesā konkrētu lietu, esot iespējams konstatēt brīdi, kad sācies apstrīdētajā normā paternitātes apstrīdēšanai noteiktais termiņš. Visus iespējamos gadījumus un situācijas likumā nevarot aprakstīt. Taču Saeimas un Satversmes tiesas kompetencē neesot konkrētajās civillietās pieņemto nolēmumu pārvērtēšana. ANO Konvencijas par bērna tiesībām