32. Article — , kas nosaka starptautisko līgumu papildu

interpretācijas līdzekļus. Abas šīs normas ir arī vispāratzītas paražu tiesību normas starptautisko līgumu interpretācijas jomā (sk.: Fragmentation of International Law: Difficulties Arising from the Diversification and Expansion of International Law. Report of the Study Group of the International Law Commission Finalized by Martti Koskenniemi, International Law Commission, Fifty-eighth session, A/CN./L.682, 13 April 2006, p.101). Vīnes konvencijas 31. pants ietver trīs atsevišķus principus, kas jāievēro, interpretējot starptautiskos līgumus. Pirmkārt, interpretācija jāveic labā ticībā, ievērojot principu pacta sunt servanda. Otrkārt, interpretācijā ir jāņem vērā tekstuālā pieeja, pieņemot, ka līgumslēdzējas puses vēlējušās piešķirt terminiem to parasto nozīmi. Treškārt, ir jāņem vērā līguma konteksts, paturot prātā līguma priekšmetu un mērķi (sk., piemēram: Advisory Opinion on the Competence of the General Assembly for the Admission of a State to the United Nations, I.C.J. Reports 1950, p.8). Tas nozīmē, ka līgums ir jāvērtē kopumā, nevis tikai atsevišķas tā normas vai frāzes [sk., piemēram: Competence of the ILO to Regulate Agricultural Labour, P.C.I.J. (1922), Series B Nos. 2 and 3, p.23; United States Nationals in Morocco case, I.C.J. Reports 1952, pp. 183, 184, 197, 198]. Tas palīdz nodrošināt līguma efektivitāti un sasniegt tajā nospraustos mērķus [sk.: Advisory Opinion on Minority Schools in Albania, P.C.I.J. (1935), Series A/B No. 64 p. 20]. 10.3. No Konvencijas 4. panta izriet secinājums, ka personai, kura ir atzinusi bērnam paternitāti, bet nav tā bioloģiskais tēvs, piešķiramas tiesības apstrīdēt paternitātes atzīšanu. No normas gramatiskā teksta expressis verbis nav secināms, ka Konvencijas dalībvalsts nebūtu tiesīga savos likumdošanas aktos noteikt ierobežojumu termiņam, kurā persona, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, varētu apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu. Kā noteikts Konvencijā, iebildumus pret brīvprātīgu paternitātes atzīšanu var celt, respektīvi, paternitātes atzīšanu var apstrīdēt vienīgi tad, ja persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu par savu, nav viņa bioloģiskais tēvs. Eiropas Padome skaidrojumā par Konvencijas 4. pantu norāda, ka tajā nav noteiktas personas vai varas iestādes, kas varētu pārsūdzēt vai apstrīdēt brīvprātīgu paternitātes atzīšanu (sk.: Convention on the Legal Status of Children Born out of Wedlock, Explanatory Report, para. 25, http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Reports/HTML/085.htm). Šis jautājums ir atstāts nacionālā likumdevēja izšķiršanai. Tādējādi likumdevējam ir tiesības gan paredzēt apstrīdēšanas iespēju, nosakot attiecīgo personu loku, gan arī noteiktos gadījumos bērna interešu aizstāvības un nodrošināšanas nolūkā neļaut noteiktam personu lokam apstrīdēt paternitāti. Likumdevējam jāizvērtē, kurām personām šādas tiesības ir jāpiešķir un kurām tās var tikt piešķirtas [sk.: "White Paper" On Principles Concerning the Establishment and Legal Consequences of Parentage, Committee of experts on Family Law (CJ-FA) of the Council of Europe, 15.01.2002., Part A: http://www.coe.int/family]. Tomēr jāņem vērā, ka pārliecināties par starptautiskā līguma normas gramatiskās interpretācijas pamatotību nevar citādi kā vien izvērtējot līguma kontekstu un mērķus. 10.4. Lai noskaidrotu līguma mērķi, citastarp ir jāapskata līguma preambula. Ir vispārzināms tas, ka preambula ir nozīmīga līguma daļa, kas izmantojama līguma interpretācijai (sk.: Draft Articles on the Law of Treaties with commentaries, 1996, United Nations, 2005, p. 221). Arī Satversmes tiesa jau atzinusi, ka starptautisku līgumu preambulām ir liela nozīme starptautisko līgumu interpretācijā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 76.1. punktu). Konvencijas preambula paredz: "[..] konstatēdamas, ka daudzās dalībvalstīs ir veikti vai tiek veikti pasākumi, lai uzlabotu bērnu tiesisko statusu, kas nav dzimuši laulībā, samazinot tās atšķirības starp šo bērnu un laulībā dzimušo bērnu tiesisko statusu, kas rada pirmajiem juridiska vai sociāla rakstura grūtības; [..] pārliecinātas, ka bērnu, kas nav dzimuši laulībā, stāvoklis ir uzlabojams un ka noteiktu kopīgu normu pieņemšana par viņu tiesisko statusu veicinātu šī mērķa sasniegšanu un vienlaicīgi sekmētu dalībvalstu likumu saskaņošanu šajā jomā [..]." No Konvencijas preambulas var izdarīt vairākus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, tiesiskās atšķirības starp bērniem, kas nav dzimuši laulībā, un laulībā dzimušajiem bērniem pirmos nostāda juridiski vai sociāli sliktākā stāvoklī nekā otros. Otrkārt, valstij ir pienākums šādas atšķirības iespēju robežās mazināt vai novērst. Vērtējot apstrīdēto normu šādā kontekstā, secināms, ka tā bērniem, kas nav dzimuši laulībā, nodrošina tiesisko noteiktību un zināmu sociālo stabilitāti. Ja pieņemtu, ka paternitāti brīvprātīgi atzinusī persona var neierobežotā termiņā apstrīdēt pašas atzīto paternitāti, tad bērna tiesiskā un sociālā drošība kļūtu relatīva un tiesisko seku ziņā neparedzama. Vēl jo vairāk - katra reize, kad paternitāti brīvprātīgi atzinusī persona vērstos pret šādu atzīšanu atkārtoti, radītu bērnam gan sociāla, gan juridiska rakstura problēmas. Savukārt tas nonāktu tiešā pretrunā ar Konvencijas preambulā norādīto. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētajā normā noteiktais divu gadu termiņš nebūtu savienojams ar Konvencijas mērķi, kas ietverts tās preambulā. 10.5. Lai noskaidrotu Konvencijas 4. panta saturu, ir jāņem vērā līguma darbības konteksts. Līguma darbības kontekstu ir iespējams izsecināt no Konvencijas kopumā, un tas ir šāds: to bērnu tiesisko stāvokli, kuri nav dzimuši laulībā, vajag iespēju robežās pielīdzināt to bērnu tiesiskajam stāvoklim, kuri dzimuši laulībā. Tas ir arī tieši noteikts Konvencijas skaidrojošā ziņojuma 8. punktā (sk.: Convention on the Legal Status of Children Born out of Wedlock. Explanatory Report. http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Reports/HTML/085.htm). Konvencijas kontekstam pretēja būtu tāda situācija, ka paternitāti brīvprātīgi atzinušajai personai būtu tiesības pēc tam, kad tā uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, neierobežoti ilgi lemt par to, vai tā apstrīdēs pašas brīvprātīgi atzīto paternitāti. Šādā gadījumā bērna, kurš nav dzimis laulībā, tiesiskais un sociālais stāvoklis ilgstoši būtu nestabils un līdz ar to arī nelabvēlīgāks kā laulībā dzimuša bērna tiesiskais stāvoklis. 10.6. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta trešo daļu starptautiska līguma konteksta noskaidrošanā nozīme var būt tam, kāda ir dalībvalstu prakse līguma piemērošanā, kā arī tām starptautisko tiesību normām, kas ir piemērojamas starp līgumslēdzējām pusēm [sk., piemēram: Competence of the ILO to Regulate Agricultural Labour, P.C.I.J. (1922), Series B, No. 2, p.39; Corfu Channel case, I.C.J. Reports 1949, p.25]. Aplūkojot praksi, kāda paternitātes brīvprātīgas atzīšanas apstrīdēšanā pastāv dažādās valstīs, kuras nav Konvencijas dalībvalstis, tiesa secina, ka valstu prakse ir atšķirīga. Piemēram, Horvātijas Ģimenes likuma