8. Article — paredzot, ka dalībvalstis apņemas respektēt bērna

tiesības saglabāt savu individualitāti, ieskaitot pilsonību, vārdu un ģimenes saites, kā tas paredzēts likumā. Tādējādi bērna interesēs ir zināt savu izcelšanos. Pārmērīga vilcināšanās varot kaitēt bērna tiesībām noskaidrot savu identitāti. ECT esot norādījusi, ka bērnam ir tiesības uz to, lai bez nevajadzīgas kavēšanās tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība attiecībā uz viņa personas identitāti. Turklāt ECT norādījusi arī to, ka nav tāda vispārēji piemērojama paternitātes nodibināšanas standarta, kas dalībvalstīm būtu obligāti jāiekļauj savos tiesību aktos. Likumdevējs izvēlējies saudzējošu paternitātes apstrīdēšanas termiņa ierobežojumu. Konkrētajā gadījumā apstrīdētā norma neatņemot Pieteikuma iesniedzējam tiesības vērsties tiesā, taču nosakot saprātīgu šo tiesību izmantošanas termiņa ierobežojumu. Katrā konkrētā gadījumā tiesa izvērtējot, kurā brīdī apstrīdētajā normā noteiktais termiņš sācies. Tātad ierobežojums esot noteikts ar likumu, tam esot leģitīms mērķis - bērna tiesību un interešu aizsardzība -, un tas esot samērīgs ar leģitīmo mērķi. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Turklāt Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka apstrīdētā norma pārkāpjot viņa tiesības uz privāto dzīvi un ka šajā gadījumā bērna tiesiskās intereses neesot prioritāras salīdzinājumā ar paternitāti apstrīdējušā juridiskā tēva privāto dzīvi. Atsaucoties uz ECT un Satversmes tiesas nolēmumiem, Saeima secina, ka pēc paternitātes apstrīdēšanas termiņa beigām prioritāras ir bērna intereses, nevis par viņa tēvu uzskatītās personas ieinteresētība atzīto paternitāti apstrīdēt. Līdz ar to neesot konstatējams Satversmes 96. pantā noteikto tiesību aizskārums. Kā izriet no tiesu konstatētajiem lietas faktiskajiem apstākļiem, Pieteikuma iesniedzējam jau 2004. gadā radušās šaubas par bērna izcelšanos, taču viņš neesot rīkojies, lai apstrīdētu paternitāti. Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz pieteikumu noraidīt, bet apstrīdēto normu atzīt par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. un 96. pantam, kā arī Konvencijas 4. pantam, jo neskarot Pieteikuma iesniedzējam minētajās normās garantētās tiesības. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 4. pantam, Tieslietu ministrija atsaucas uz Eiropas Padomes skaidrojumu par paternitātes apstrīdēšanu un norāda, ka nacionālā likumdevēja kompetencē ietilpstot tiesības noteikt divu gadu termiņu, kurā iespējams apstrīdēt paternitāti, un šis termiņš neatņemot tiesības apstrīdēt paternitāti pēc būtības. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Tieslietu ministrija atsaucas uz Satversmes tiesas spriedumiem un secina, ka tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt ierobežotas. Viens no tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumiem esot procesuālo termiņu noteikšana, un konkrētā termiņa mērķis esot nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika posmā. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot bērna tiesību aizsardzība. Tieslietu ministrija uzskata, ka likumdevēja izraudzītais divu gadu termiņš ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atsaucoties uz ECT nolēmumiem, tiek secināts, ka bērnam ir tiesības uz to, lai bez nevajadzīgas kavēšanās tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība attiecībā uz viņa personas identitāti. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, divu gadu termiņš ir saudzējošākais paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas termiņš. Konvencijas dalībvalstu tiesību aktos neesot vispārēji piemērojama standarta attiecībā uz paternitātes nodibināšanu. Turklāt atšķiroties arī brīdis, no kura sāk skaitīt paternitātes apstrīdēšanas termiņu. Pie tam apstrīdētā norma neatņemot Pieteikuma iesniedzējam tiesības vērsties tiesā, bet tikai nosakot šo tiesību izmantošanas termiņa ierobežojumu. Līdz ar to tā atbilstot Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam, Tieslietu ministrija atzīst, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz privāto dzīvi netiek aizskartas, jo tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, prioritāras esot bērna tiesības un likumiskās intereses. Atsaucoties uz ECT nolēmumiem, tiek secināts, ka, tiklīdz paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir beidzies, prioritāte piešķirama bērna interesēm, nevis Pieteikuma iesniedzēja ieinteresētībai nepiekrist paša atzītajai paternitātei. Šis secinājums esot piemērojams lietās, kurās persona zinājusi vai tai bijis pamats uzskatīt, ka tā nav bērna tēvs, taču nav rīkojusies, lai paternitāti apstrīdētu paredzētajā termiņā, un šīs bezdarbības iemesli nav saistīti ar tiesību aktos noteikto. Kā izrietot no lietas faktiskajiem apstākļiem, Pieteikuma iesniedzējam jau 2004. gadā esot radušās šaubas par bērna izcelšanos no viņa, taču viņš neesot rīkojies, lai apstrīdētu paternitāti. Līdz ar to neesot konstatējams Satversmes 96. pantā noteikto tiesību aizskārums. Vienlaikus Tieslietu ministrija norāda, ka pat tad, ja paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir nokavēts, bāriņtiesai saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16. panta 5. punktā noteikto ir tiesības iesniegt tiesā prasības pieteikumus bērna interesēs. Šāds prasības pieteikums iesniedzams, lai tiktu nodrošinātas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8. panta otrajā daļā noteiktās bērna tiesības uz savas identitātes saglabāšanu. 5. Pieaicinātā persona - Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija - informē tiesu, ka Konvencijas 4. pants attiecas uz tādiem gadījumiem, kad paternitāti vēlas apstrīdēt persona, kura iepriekš to brīvprātīgi atzinusi. Tomēr vajagot ņemt vērā arī to, ka Konvencija nenosaka personas vai institūcijas, kas būtu tiesīgas apstrīdēt paternitāti. Šo jautājumu esot tiesīga izlemt pati konvencijas dalībvalsts saskaņā ar savām tiesībām, un Latvijas Republikā šo jautājumu regulējot CL 156. pants. Konvencijas 4. pants nenosakot paternitātes apstrīdēšanas termiņus. Tomēr tie nedrīkstot būt pārlieku gari un tiem vajagot nodrošināt bērnam stabilu tiesisko situāciju. Atsaucoties uz ANO Konvencijas par bērna tiesībām 8. pantu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8. pantu, tiek secināts, ka bērna interesēs ir zināt savu izcelšanos. Ievērojot minēto, Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais divu gadu termiņš ir pietiekams, lai persona varētu iesniegt tiesā prasības pieteikumu par paternitātes apstrīdēšanu un spētu aizstāvēt savas tiesiskās intereses. 6. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka CL 154. pantā kā viens no paternitātes noteikšanas veidiem paredzēta brīvprātīga paternitātes atzīšana. Tas esot beznosacījuma ģimenes tiesību darījums, ar kuru tiek noteikts radniecības statuss starp bērnu un viņa tēvu, kā arī tēva radiniekiem. Tāpēc šāda atzīšana nevarot būt attiecināma uz kādu noteiktu laiku. Tā esot neatsaucama, neatceļama un obligāta visiem. Turpretim kā darījums tā esot pakļauta arī vispārējiem darījumu noteikumiem, un CL 156. pants paredzot iespēju šo darījumu atzīt par neesošu. Apstrīdētajā normā esot paredzēts konkrēts termiņš, kurā persona var izmantot tiesības apstrīdēt paternitātes atzīšanu. Vērtējot to, vai apstrīdētā norma pārkāpj Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz savu tiesību un likumisko interešu aizstāvēšanu tiesā un Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Tiesībsargs norāda, ka minētās tiesības var ierobežot. Apstrīdētajā normā noteiktais termiņa ierobežojums galvenokārt esot vērsts uz to, lai aizsargātu bērna tiesības uz identitāti, kā arī garantētu bērna tiesiskā statusa stabilitāti. Bērna tiesiskā situācija nedrīkstot būt atkarīga no personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, un šo personu iespējām "mainīt domas" attiecībā uz paternitātes apstrīdēšanu. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta pirmo daļu tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, viņa tiesības un intereses esot prioritāras. Bērna tiesību un tiesisko interešu prioritātes princips esot piemērojams, arī risinot paternitātes jautājumus. Tiesībsargs uzskata, ka ikviena bērna interesēs esot paternitātes nodibināšana un tēva ieraksta dzimšanas reģistrā stabilitāte, tāpēc esot atbalstāma likumdevēja rīcība, proti, konkrēta termiņa noteikšana paternitātes atzīšanas apstrīdēšanai. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 4. pantam, esot secināms, ka šis pants attiecas arī uz tādiem gadījumiem, kad paternitāti vēlas apstrīdēt persona, kura to iepriekš brīvprātīgi atzinusi, ja šī persona, kura vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu par savu, nav viņa bioloģiskais tēvs. Arī Konvencijas skaidrojošajā ziņojumā neesot noteiktas personas vai varas iestādes, kas būtu tiesīgas pārsūdzēt vai apstrīdēt brīvprātīgu paternitātes atzīšanu. Tāpat ziņojumā neesot noteikti apstrīdēšanas termiņi. Šajā ziņā izvēle esot atstāta nacionālajam likumdevējam, un tam esot tiesības gan paredzēt apstrīdēšanas iespēju, nosakot attiecīgo personu loku, gan arī zināmos gadījumos bērna interešu aizstāvības un nodrošināšanas nolūkā aizliegt personai apstrīdēt paternitāti. Valsts tiesības noteikt termiņus paternitātes apstrīdēšanai izrietot no Konvencijas mērķa, ECT prakses, kā arī Eiropas Padomes publicētajiem dokumentiem, kas sniedz skaidrojumu par Konvencijas piemērošanu. No Eiropas Padomes dokumentiem izrietot, ka saistībā ar paternitātes jautājumu risināšanu bērna vislabāko interešu ievērošana ir pats svarīgākais, kas jāņem vērā. Bērna interesēm visatbilstošākais esot, pirmkārt, tas, ka viņš zina savus vecākus jau kopš dzimšanas brīža, un, otrkārt, tas, ka ir nodrošināta noteiktā statusa stabilitāte. Tiesībsargs vērš tiesas uzmanību uz to, ka no lietas faktiskajiem apstākļiem neesot secināms, vai Pieteikuma iesniedzējs pilnībā izmantojis valstī izveidoto tiesību aizsardzības mehānismu. Proti, nevarot gūt apstiprinājumu tam, vai viņš lūdzis bāriņtiesu izmantot Bāriņtiesu likuma 16. panta 5. punktā ietvertās tiesības iesniegt tiesā prasības pieteikumu. Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma atbilst gan Satversmes 92. un 96. pantam, gan arī Konvencijas 4. pantam. 7. Pieaicinātā persona - tiesību zinātņu doktore Inese Lībiņa-Egner - norāda, ka paternitāte esot radniecības attiecības starp tēvu un bērnu. Paternitātes pamatā esot bērna bioloģiskā izcelšanās no tēva. Taču ģimenes tiesību jomā esot iespējama arī tāda situācija, ka bioloģiski bērns nav izcēlies ne no savas mātes vīra (paternitātes pieņēmums jeb prezumpcija), ne no personas, kas brīvprātīgi atzinusi bērnam paternitāti. Tādēļ likumdevējs esot paredzējis iespēju bioloģiskās izcelšanās faktam neatbilstošu paternitāti apstrīdēt tiesas ceļā. Paternitātes atzīšana esot veids, kādā vīrietis ar personisku un konstitutīvu tiesisku darījumu var nodibināt radniecības attiecības starp viņu pašu kā tēvu un savu bērnu. Paternitātes atzīšanu likums neierobežojot ne ar kādiem termiņiem vai nosacījumiem. Turklāt no tiesiskās noteiktības viedokļa paternitātes atzīšana tikai uz laiku neesot iespējama. Likums neparedzot vīrieša pienākumu pirms paternitātes atzīšanas faktiski pierādīt, ka bērns bioloģiski ir izcēlies no viņa. Faktiskais pieņēmums balstoties uz to, ka vīrietis, kurš atzīst bērnam paternitāti, ir bērna bioloģiskais tēvs. Tomēr līdz ar šāda pierādīšanas pienākuma neesamību varot veidoties tāda situācija, ka vīrietis atzīst paternitāti bērnam, kas nav cēlies no viņa. Paternitātes atzīšanu neesot iespējams atsaukt, ar paternitātes atzīšanu tiekot nodibinātas tēva un bērna attiecības. Taču vīrietis varot paternitāti atzīt arī maldības, viltus vai spaidu ietekmē, un tāpēc paternitātes atzīšanu esot iespējams apstrīdēt CL 156. pantā noteiktajā kārtībā tiesas ceļā. Apstrīdētajā normā noteiktais divus gadus ilgais brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanas termiņš, kura tecējums sākas no dienas, kad persona uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, samērīgi līdzsvarojot bērna tiesības un tās personas tiesības, kura apstrīd iepriekš atzīto paternitāti. Iepriekš atzītas paternitātes noturīgums attiecībā uz bērna interešu nozīmību esot īpaši svarīgs. Šāds divu gadu termiņš esot materiāltiesisks, prekluzīvs termiņš, kuru nav iespējams atjaunot saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par nokavētā termiņa atjaunošanu. Tāpēc gadījumā, kad personas tiesības apstrīdēt paternitāti netiek izlietotas likumā noteiktajā termiņā, tās izbeidzoties līdz ar šo termiņu. Bērna interešu aizsardzības nolūkā no CL 156. panta pirmās un otrās daļas secināms, ka bioloģiskās radniecības neesamība pati par sevi nav pietiekams pamats tam, lai tiesa paternitātes atzīšanu atzītu par spēkā neesošu. Nepieciešams, lai vīrietis, kurš savu paternitātes atzīšanu apstrīd, pierāda arī faktu, ka paternitāti atzinis maldības, viltus vai spaidu rezultātā. Konvencijas 4. pantā valstij piešķirtā rīcības brīvība noteikt personas un institūcijas, kas var apstrīdēt brīvprātīgi atzītu paternitāti, esot interpretējama pēc iespējas plašāk. Šajā gadījumā Konvencijas 4. pants ļaujot CL noteikt divu gadu termiņu, kurā persona, kura atzinusi paternitāti, ir tiesīga šo paternitātes atzīšanu apstrīdēt. Pretējā gadījumā personas tiesības apstrīdēt pašas iepriekš atzīto paternitāti varot kļūt neierobežotas, bet tas savukārt apdraudētu bērna tiesisko drošību. Balstoties uz minēto, I. Lībiņa-Egner uzskata, ka divu gadu termiņš ir samērīgs, lai persona, kura atzinusi paternitāti, bet uzzinājusi par apstākļiem, kas to izslēdz, varētu izmantot savas likumā noteiktās tiesības. Secinājumu daļa 8. Lieta ir ierosināta par CL 156. panta otrās daļas vārdu "divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti" atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tomēr minētie CL 156. panta otrās daļas vārdi noteic procesuālo termiņu, kurā brīvprātīgi atzītā paternitāte apstrīdama, gan attiecībā uz bērna māti, gan attiecībā uz personu, kura paternitāti atzinusi, gan arī attiecībā uz minētās personas aizgādni. Līdz ar to Satversmes tiesa, ņemot vērā prasījuma robežas, var izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām tiktāl, ciktāl tā attiecas uz paternitāti brīvprātīgi atzinušās personas procesuālajām tiesībām apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā apstrīdēt šo paternitātes atzīšanu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais divu gadu termiņš paternitātes apstrīdēšanai atņemot viņam tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Lai gan konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 92. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības izriet, ka konkrētajā lietā tiek apstrīdēta normas atbilstība tikai Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." 9. Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Tāpat ir jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem", jo likumdevēja mērķis ir bijis panākt starptautisko un nacionālo tiesību normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās interpretējamas pēc iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu). ECT, analizējot Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECTK) 6. pantu, ir norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Šo tiesību ierobežojumi tomēr nevar būt tādi, kas pēc būtības liedz īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Edificaciones March Gallego S.A. v. Spain, judgment of 19 February 1998, Reports 1998-I, para. 34; García Manibardo v. Spain, no. 38695/97, para. 36, ECHR 2000-II; Staroszczyk v. Poland, no. 59519/00, para. 125, 22 March 2007). Arī no ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta neizriet secinājums, ka tajā ietvertās tiesības būtu atzīstamas par absolūtām un noteiktos gadījumos tās nevarētu ierobežot [sk.: Equality before the courts and the right to a fair and public hearing by an independent court established by law (Art. 14): 13/04/84 CCPR General comment 13]. Tādējādi gan no Satversmes tiesas, gan no ECT nolēmumiem, gan arī no ANO Cilvēktiesību komitejas skaidrojuma par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantu izriet, ka tiesības vērsties tiesā nav absolūtas un var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl minētās tiesības netiek atņemtas pēc būtības. Par vienu no gadījumiem, kad tiesības uz taisnīgu tiesu tiek ierobežotas, atzīstams likuma regulējums, kas noteic konkrētu tiesību izmantošanas procesuālo termiņu. Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu ir saistītas ar tiesiskas valsts principu, kura sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi, kuru mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika posmā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas pamattiesībām un tāpēc ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu). Personas pamattiesības, arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Apstrīdētajā normā ir paredzēts tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums - proti, likumdevējs tajā ietvēris procesuālu termiņu, kādā persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, ir tiesīga šo atzīšanu apstrīdēt. Tādējādi jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais tiesību ierobežojums, kas liedz personai vērsties tiesā pēc divu gadu termiņa beigām, pirmkārt, ir noteikts ar likumu, otrkārt, vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis un, treškārt, vai šis ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. 9.1. Lai ierobežojums būtu pieļaujams, tam jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Apstrīdētā norma ir ietverta CL. Satversmes tiesai nav šaubu un lietā nav materiālu, kas liecinātu par to, ka apstrīdētā norma nav atzīstama par pienācīgā kārtā ar likumu pieņemta. Arī Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un pieaicinātās personas atzīst, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu. Līdz ar to lietā nepastāv strīds par to, ka apstrīdētā norma ir noteikta ar atbilstošā kārtā pieņemtu un izsludinātu likumu. 9.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu). No pieteikuma secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs kā apstrīdētās normas leģitīmo mērķi min bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Šādu pašu leģitīmo mērķi norāda arī Saeima un pieaicinātās personas (sk. lietas materiālu 4., 84., 89., 97., 99. un 103. lpp.). Satversmes tiesa piekrīt lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām, ka bērna tiesisko interešu aizsardzība ir paternitātes atzīšanas regulējuma leģitīmais mērķis. Cilvēktiesību aizsardzība ikvienā sabiedrībā sākas ar to, ka sabiedrība garantē bērnu tiesības, nodrošinot viņiem tādus apstākļus, kuros viņi pēc iespējas labāk var attīstīt savu potenciālu, lai vēlāk būtu gatavi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi (sk.: Human Rights Fact Sheet No.10 Human Rights of the Child, Raoul Wallenberg Institute of Human Rights and Humanitarian Law, UN Human Rights Fact Sheets, No. 1-25, 4th ed., Lund, 1996, p.160). Tas īpaši attiecas uz bērna identitātes tiesisko noteiktību un kalpo par pamatu turpmākām tiesiskajām attiecībām, kas skar bērnu. ANO Bērnu tiesību komiteja īpaši uzsvērusi nepieciešamību nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību agrīnā bērnībā. Bērnu tiesību aizsardzība sākas uzreiz pēc bērna dzimšanas, kad bērns tiek reģistrēts un iegūst identitāti, tiesības uz veselību, izglītību un sociālo labklājību [sk.: General Comment No. 7 (2005): Implementing child rights in early childhood, Committee on the Rights of the Child, CRC/C/GC/7/Rev.1, 20 September 2006, paragraph 25]. Arī no ECT prakses izriet secinājums, ka bērnam ir tiesības uz to, lai bez nevajadzīgas kavēšanās tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība tiesiskajās attiecībās, kas skar bērna personas identitāti (sk., piemēram, ECT spriedumu lietās: Rasmussen v. Denmark, judgment of 21 November 1984, Series A no. 87, p. 15, para. 41; Mikulić v. Croatia, no. 53176/99, para. 65, ECHR 2002-I; Mizzi v. Malta, no. 26111/02, para. 83, ECHR 2006). Apstrīdētajā normā ietvertais termiņš nodrošina tiesisko attiecību stabilitāti un bērna, kas nav dzimis laulībā, tiesisko stāvokli iespēju robežās tuvina laulībā dzimuša bērna tiesiskajam stāvoklim. Brīvprātīgi atzītās paternitātes apstrīdēšanas termiņa mērķis ir nodrošināt to, lai bērna tiesiskā situācija nebūtu atkarīga no personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, un šo personu iespējām "mainīt savas domas" attiecībā uz paternitātes apstrīdēšanu [sk.: "White Paper" On Principles Concerning the Establishment and Legal Consequences of Parentage, Committee of experts on Family Law (CJ-FA) of the Council of Europe, 15.01.2002., principle 13: http://www.coe.int/family]. Arī Senāts ir atzinis, ka divu gadu termiņš sekmē tāda bērna tiesisko interešu aizsardzību, kurš nav dzimis laulībā, un izlīdzina viņa tiesisko statusu ar laulībā dzimuša bērna tiesisko statusu (sk. lietas materiālu 94. un 95. lpp.). No minētā secināms, ka, lai nodrošinātu bērna tiesības uz personas identitāti, ir nepieciešams nodrošināt tiesisko noteiktību un šā mērķa sasniegšanas labad var paredzēt noteiktu paternitātes apstrīdēšanas termiņu. Tādējādi pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība - un tas atbilst Satversmes 116. pantā noteiktajam gadījumam, kad citu cilvēku tiesību aizsardzības labad pieļaujams atsevišķas personas pamattiesību ierobežojums. 9.3. Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumīgās intereses. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp personas tiesībām apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu divu gadu laikā, skaitot no brīža, kad tā uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, no vienas puses, un valstij uzliktā pienākuma nodrošināt bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, no otras puses. Lai konstatētu, vai, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs nav pārkāpis samērīguma principu, jānoskaidro, vai ar tās palīdzību radītais bērna tiesību aizsardzības mehānisms nav atzīstams par tādu, kas nesamērīgi ierobežo tās personas tiesības, kura brīvprātīgi atzinusi paternitāti, bet vēlāk vēlas šo atzīšanu apstrīdēt. Proti, nepieciešams izvērtēt to, vai likumdevējs, nosakot divu gadu termiņu, ir samērīgi līdzsvarojis minētās tiesības. Satversmes 110. pantā paredzētais valsts pienākums aizsargāt bērna tiesības ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kura 6. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, viņa tiesības un intereses ir prioritāras. Šā paša panta otrā daļa papildina, ka "visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses". Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no iepriekš minētā izriet šāds princips: tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jārūpējas par to, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Tāpat no ANO Konvencijas par bērna tiesībām preambulas un 3. panta pirmās daļas izriet secinājums, ka bērna tiesībām piešķirama pienācīga tiesiskā aizsardzība un valsts darbībai arī likumdošanas jomā jābūt vērstai uz to, lai vislabāk nodrošinātu bērna interešu aizsardzību. Jau ANO Deklarācijā par bērna tiesībām, kas pieņemta 1959. gadā, secināts, ka atsevišķām cilvēktiesībām ir īpaša loma attiecībā uz bērniem, jo tās atspoguļo nepieciešamību pēc īpašām rūpēm par viņiem un uzmanību pret viņiem, bērnu ievainojamību un atšķirības starp viņu pasauli un pieaugušo cilvēku pasauli (sk.: Human Rights Fact Sheet No.10 Human Rights of the Child, Raoul Wallenberg Institute of Human Rights and Humanitarian Law, UN Human Rights Fact Sheets, No. 1-25, 4th ed., Lund, 1996, p.160). Arī no Senāta sniegtās informācijas secināms, ka apstrīdētā norma piemērojama un interpretējama, citastarp, kopsakarā ar Satversmes 110. pantu un ANO Konvenciju par bērna tiesībām (sk. lietas materiālu 94. lpp.). 2002. gadā izstrādātajā Eiropas Padomes Ģimenes tiesību ekspertu komitejas "Baltajā grāmatā" par principiem attiecībā uz paternitātes nodibināšanu un tās tiesiskajām sekām ir uzsvērts, ka bērna interesēs nepārprotami ir, pirmkārt, tas, ka paternitāte tiek noteikta ar dzimšanas brīdi, un, otrkārt, tas, ka paternitātei tiek piešķirta stabilitāte uz turpmāko laiku [sk.: "White Paper" On Principles Concerning the Establishment and Legal Consequences of Parentage, Committee of experts on Family Law (CJ-FA) of the Council of Europe, 15.01.2002., Part A: http://www.coe.int/family]. Līdz brīdim, kad tiek noteikta paternitāte, bērnam tiek liegtas dažādas tiesības vai to pilnvērtīga izmantošana, un tas ir pretrunā ar viņa interesēm. Piemēram, paternitātei var būt nozīme, nosakot bērna pilsonību, viņa mantiskās tiesības, tostarp sociālās tiesības, kā arī citās tiesiskajās attiecībās. 10. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums neatbilstot arī Konvencijas 4. pantam, kas, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, neparedzot termiņu brīvprātīgi atzītas paternitātes vēlākai apstrīdēšanai. Minētais Konvencijas pants noteic, ka brīvprātīga paternitātes atzīšana nevar tikt nedz apstrīdēta, nedz arī pārsūdzēta, izņemot gadījumus, kad apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu pieļauj valsts likums. Tāpat apstrīdēšana vai pārsūdzēšana var būt pieļaujama tad, ja persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu par savu, nav viņa bioloģiskais tēvs. Satversmes tiesa atzīst, ka Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas. Šādai interpretācijai var būt būtiska nozīme, ja attiecīgais dokuments skar kādu konkrētu cilvēktiesību jomu. Ar tās palīdzību iespējams konkretizēt attiecīgo pamattiesību tvērumu un precīzāk noskaidrot to saturu. Tātad, lai šajā lietā pēc iespējas vispusīgāk atklātu Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību saturu, tas interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 4. pantu. Latvija pievienojās Konvencijai 2003. gada 15. maijā, Saeimai pieņemot likumu "Par Eiropas Konvenciju par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā". Latvija nepievienoja Konvencijai nekādas atrunas. Līdz ar to secināms, ka Latvija ir apņēmusies pilnībā īstenot visas Konvencijā iekļautās normas. 10.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Konvencijas 4. pantā neesot ietverts termiņš, kurā persona, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, varētu apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu. Savukārt Saeima šādu interpretāciju atzīst par nepamatotu. Arī Tieslietu ministrija, Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, Tiesībsargs un I. Lībiņa-Egner nepiekrīt šādai Pieteikuma iesniedzēja piedāvātajai Konvencijas 4. panta interpretācijai un norāda uz apstrīdētajā normā ietvertā divu gadu termiņa pieļaujamību, kā arī savienojamību ar Konvenciju (sk. lietas materiālu 82., 83., 87., 88., 96., 97., 101. un 104. - 106. lpp.). 10.2. Noskaidrojot Konvencijas 4. panta jēgu, vērā ņemams Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija)