82.1. Article — noteic, ka paternitātes atzīšanu var apstrīdēt

sešu mēnešu laikā no brīža, kad persona uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, bet ne vēlāk kā tad, kad bērns sasniedzis septiņu gadu vecumu. Slovākijā atbilstoši Ģimenes kodeksa 93. panta pirmajai daļai paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas termiņš ir trīs gadi. Igaunijas Ģimenes tiesību likuma 7. nodaļa un Spānijas Civilkodeksa 136. pants noteic, ka apstrīdēšanas termiņš ir viens gads. Arī ECT ir atzinusi, ka ECTK dalībvalstu tiesību aktos nav paternitātes apstrīdēšanai vispārēji piemērojama standarta (sk., piemēram, ECT spriedumu lietā Shofman v. Russia, no. 74826/01, para. 37, 38; 24 November 2005). Tādējādi secināms, ka valstu prakse ir atšķirīga un vispārējās starptautiskās tiesības nenosaka konkrētus termiņus, kas būtu jāievēro brīvprātīgas paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas gadījumos. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus, jo salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu). Tāpat arī pētījumā par CL Ģimenes tiesību daļas modernizāciju secināts, ka apstrīdēšanas tiesību nodrošināšana konkrētam personu lokam ir katras valsts nacionālo tiesību jautājums, ko ietekmē gan valsts vēsturiskā attīstība, gan arī konkrētā jautājuma risināšanas pieredze (sk. Pētījuma Ģimenes tiesībās Civillikuma Ģimenes tiesību daļas modernizācijai 58. secinājumu. http://www.tm.gov.lv/lv/ministrija/imateriali/petijumi.html). Tomēr jāņem vērā, ka starptautiskā līguma mērķis ir iespēju robežās harmonizēt nacionālās tiesības, nodrošinot indivīda tiesību aizsardzību noteiktā pakāpē Eiropas Padomes dalībvalstīs. Tādējādi Satversmes tiesai īpaši jāizvērtē Konvencijas dalībvalstu prakse paternitātes apstrīdēšanas termiņu noteikšanā pēc Konvencijas spēkā stāšanās. Arī izvērtējot Konvencijas dalībvalstu tiesisko regulējumu attiecībā uz brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu, nevar izdarīt viennozīmīgu vispārīgu secinājumu, kas liecinātu par nacionālo tiesību harmonizāciju šajā jautājumā. Valstis ir pieņēmušas vai turpina piemērot dažādus tiesiskos regulējumus attiecībā uz brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu. Daļā valstu ir noteikts termiņš brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanai: seši mēneši saskaņā ar Čehijas Ģimenes likuma 57. pantu; viens gads atbilstoši Lietuvas Civilkodeksa ceturtajai sadaļai, Polijas Ģimenes un aizbildniecības likuma 80.1. pantam un Šveices Civillikuma 260. "c" pantam; trīs gadi atbilstoši Luksemburgas Civilkodeksa 339. pantam. Tāpat atšķirīgi tiek regulēti apstākļi, kas kalpo par pamatu minētā termiņa sākuma noteikšanai. Iespējams arī konstatēt, ka atsevišķās valstīs, piemēram, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē, šāds apstrīdēšanas termiņš nav noteikts vai arī apstrīdēšanas termiņš papildus ir ierobežots ar bērna vecumu - ne tikai ar brīdi, kad persona uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Valstu prakses apkopošanas rezultātā vispārpieņemtu un vienotu standartu konstatēt nav iespējams. Ņemot vērā to, ka Konvencijas 4. panta saturs ir noskaidrots, izmantojot vispārējo starptautisko līgumu interpretācijas noteikumus, tiesai nav nepieciešams izmantot papildu interpretācijas līdzekļus. Līdz ar to apstrīdētā norma nav pretrunā ar Konvencijas 4. pantu un Satversmes 92. pantu. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu izveidojis tādu tiesisko regulējumu, kas nesamērīgi ierobežotu tās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kura brīvprātīgi ir atzinusi paternitāti, bet vēlāk vēlas šo paternitāti apstrīdēt. 11. Satversmes 96. pants citastarp noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka bērna tiesības uz privāto dzīvi neesot prioritāras salīdzinājumā ar tā vīrieša tiesībām uz privāto dzīvi, kurš apstrīd brīvprātīgi atzīto paternitāti. Interpretējot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir garantētas arī ECTK 8. pantā. ECT ir atzinusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Niemietz v. Germany, judgment of 16 December 1992, Series A no. 251-B, para 29; Perry v. the United Kingdom, judgment of 17 July 2003, Reports of Judgments and Decisions 2003-IX, para 36; Biriuk v. Lithuania, judgment of 25 November 2008, application nr. 23373/03, para 34). Savukārt tiesības uz ģimenes dzīvi nozīmē tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. ECT vairākkārt uzsvērusi, ka būtisks ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam otra sabiedrību (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Berrehab v. the Netherlands, judgment of 21 June 1988, Series A no. 138, para. 23; X v. Croatia, judgment of 17 July 2008, application no. 11223/04, para. 3). 11.1. Pieteikuma iesniedzēja arguments par to, ka apstrīdētā norma nepamatoti ierobežojot viņa tiesības uz privāto dzīvi, zināmā mērā skar šo tiesību negatīvo aspektu. Pamatojoties uz šādu privātās dzīves izpratni, personai būtu piešķiramas tiesības brīvi un bez termiņa ierobežojuma apstrīdēt pēc tās ieskata nepamatoti, kaut arī brīvprātīgi atzītu paternitāti. Proti, apstrīdētā norma liedzot pārtraukt nevēlamu ģimenes attiecību vai šādām sociālām saitēm līdzīgu attiecību uzturēšanu ar bērnu, kuram paternitāte tikusi brīvprātīgi atzīta. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma mērķis ir bērna tiesību ievērošana. Brīvprātīgas paternitātes atzīšanas veicināšana (attiecīgi - paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas iespēju samazināšana) ir saskaņā ar bērna tiesībām un brīvībām un sekmē bērna interešu aizstāvību, uzlabo to bērnu tiesisko stāvokli, kuri nav dzimuši laulībā, un izlīdzina to ar laulībā dzimušu bērnu tiesisko statusu. Aizliegums apstrīdēt paternitātes brīvprātīgu atzīšanu ir nepieciešams, lai aizstāvētu bērna tiesības (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 13.2. punktu). 11.2. Protams, nevar apšaubīt faktu, ka brīvprātīgi atzīta paternitāte ietekmē to atzinušā vīrieša privāto dzīvi. Tomēr vienlaikus ar šādu atzīšanu neapšaubāmi tiek ilgtermiņā ietekmēta arī bērna privātā dzīve. Abas šīs tiesības, ņemot vērā bērna tiesību īpašo regulējumu, valstij ir pienākums aizsargāt. Paternitāti brīvprātīgi atzinušās personas tiesības tiek aizsargātas tādējādi, ka tai saskaņā ar CL 156. panta otro daļu ir tiesības apstrīdēt paternitātes atzīšanu divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad tā uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Savukārt bērna tiesības tiek aizsargātas tādējādi, ka pēc minētā termiņa beigām viņa tiesiskajās attiecībās ar paternitāti atzinušo personu iestājas zināma tiesiskā stabilitāte un paredzamība. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka minēto tiesību līdzsvarošana, nosakot termiņu brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanai, būtu patvaļīga un nesamērīgi ierobežotu Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz privāto dzīvi. Turklāt arī ECT ir atzinusi, ka gadījumā, kad saskaņā ar ECTK 8. pantu tiek izvērtētas vecāku un bērna tiesības, būtiskākais apsvērums ir bērna tiesības. Ja nepieciešams izsvērt intereses, tad bērna intereses ir prioritāras (sk. ECT spriedumu lietā Yousef v. the Netherlands, no. 33711/96, para. 73, ECHR 2002-VIII). Pie tam jāņem vērā arī tas apstāklis, ka bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16. panta 5. punktu ir tiesīga iesniegt tiesā prasības pieteikumu bērna interesēs arī saistībā ar brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu. Šādas tiesības bāriņtiesa var izmantot, ja tā uzskata, ka paternitātes apstrīdēšana ir bērna interesēs. Šo tiesību īstenošana ir atkarīga no bāriņtiesai piešķirtās rīcības brīvības ietvaros izdarītajiem lietderības apsvērumiem. Tādā veidā tiek pildīts Bāriņtiesu likuma 17. panta 1. punktā noteiktais un aizstāvētas bērna tiesības. Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis papildu procesuālo mehānismu, ar kura palīdzību nepieciešamības gadījumā ir iespējams aizstāvēt bērna tiesības. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētā norma, nosakot brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanas termiņu, nesamērīgi ierobežo paternitāti atzinušās personas tiesības uz privāto dzīvi. 12. Laulībā dzimušo bērnu tiesisko stāvokli raksturo uz likuma pamata balstītā ģimenes tiesisko attiecību stabilitāte. Šāda stabilitāte rada priekšnoteikumus tam, lai bērns saņemtu pastāvīgu aprūpi, kā arī sociālās un cita veida garantijas, kas tam pienākas (sk. piemēram, CL 177. pantu). Savukārt paternitātes brīvprātīga atzīšana bērniem, kas nav dzimuši laulībā, nodrošina viņiem līdzīgu tiesisko stabilitāti kā laulībā dzimušajiem bērniem. Satversmes tiesa uzskata, ka CL 156. panta otrajā daļā noteiktais termiņš - divi gadi no brīža, kad persona uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, - ir pietiekams, lai persona varētu objektīvi izvērtēt visus apstākļus un pieņemt izsvērtu lēmumu par iespējamo paternitātes apstrīdēšanu. Savukārt brīdi, no kura minētais divu gadu termiņš ir skaitāms, konstatē vispārējās jurisdikcijas tiesa, balstoties uz konkrētajā lietā esošajiem pierādījumiem. Turklāt jāņem vērā arī CL 156. panta pirmajā daļā noteiktais, ka paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā. Kaut arī pieteikumā expressis verbis tas nav norādīts, tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs būtībā nepiekrīt vispārējās jurisdikcijas tiesas viedoklim par brīdi, no kura sācies paternitātes apstrīdēšanas termiņa tecējums. Proti, no spriedumiem izrietot, ka par minēto brīdi uzskatāms 2004. gada 4. oktobris, kad taisīts spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu. No šā sprieduma esot secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs nav atzinis paternitāti bērnam, par labu kuram celta prasība par uzturlīdzekļu piedziņu. Tā kā prasība par paternitātes apstrīdēšanu celta tikai 2007. gada februārī, saskaņā ar tiesu nolēmumiem esot notecējis apstrīdētajā normā noteiktais termiņš. Savukārt pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, termiņš būtu skaitāms no 2006. gada rudens, kad viņam kļuvuši zināmi apstākļi, kas neļaujot viņu uzskatīt par bērna tēvu. Satversmes tiesa norāda, ka tās kompetencē visupirms ietilpst lietā apstrīdētas konkrētas tiesību normas vai tiesību akta satversmības izvērtēšana. Tās kompetencē, kas ir noteikta Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantā, neietilpst tiesību normu piemērošanas vērtēšana. Tādējādi Satversmes tiesa nav tiesīga pārvērtēt civilprocesa ietvaros pieņemtos tiesas nolēmumus un nav tiesīga lemt par to, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot konkrētu lietu, pareizi piemērojusi materiālās un procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.1. punktu). Tāpat Satversmes tiesa nav kompetenta pārvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas veikto pierādījumu izvērtēšanas procesu un tā rezultātu. Vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē ir lemt par pierādījumu pieļaujamību un attiecināmību, kā arī atbilstoši procesuālajiem likumiem dot tiem savu novērtējumu. CL 156. panta otrajā daļā minētos apstākļus, kas izslēdz paternitāti, atbilstoši Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 5. punktam ir pienākums norādīt prasītājam, un šo apstākļu izvērtējums ietilpst pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas kompetencē (sk. Senāta sniegto informāciju lietas materiālu 92. lpp.). CL 156. panta otrajā daļā minētā termiņa tecējums sākas brīdī, kad persona, kas paternitāti atzinusi, šīs personas aizgādnis vai bērna māte "uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti". Līdz ar to rīcības brīvība, kas attiecas uz normā noteiktā termiņa tecējuma sākšanās priekšnoteikumiem, ir piešķirta vispārējās jurisdikcijas tiesai, kad tā izskata konkrētu lietu. Lai gan atsevišķos gadījumos ir iespējama tāda situācija, ka normā lietotais vispārīgais formulējums "uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti", raugoties no tiesiskās noteiktības principa viedokļa, tiktu piemērots nepietiekami vienveidīgi, Satversmes tiesa nav tiesīga pārskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesu sniegto vērtējumu par brīdi, no kura sākas apstrīdētajā normā noteiktā procesuālā termiņa tecējums. Konstatējot problēmas attiecīgās normas piemērošanā, atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 49. un 49.1 pantam var tikt izstrādātas rekomendācijas par aktuālu tiesību normu interpretāciju. Arī likumdevējs, secinot, ka normas piemērošanā ir konstatējamas problēmas, var izšķirties par nepieciešamību noteikt detalizētāku regulējumu attiecīgajās CL normās par termiņa tecējuma sākuma brīdi. Satversmes tiesai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas ne likumdošanas iniciatīvas tiesības, nedz arī tiesības izvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt, ka Civillikuma 156. panta otrās daļas vārdi "divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti" atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. un 96. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris