6. Article

Iepazīstoties ar lietas Nr.2006-06-01 materiāliem, Satversmes tiesa secina, ka lietā pēc būtības ir strīds nevis par piespiedu atsavināšanas nepieciešamību (īpašumtiesību ierobežojumu), bet gan par strīdu izšķiršanas procedūru gadījumā, kad tiek atsavināta tikai daļa īpašuma, bet atlikusī daļa kļūst nederīga vai mazvērtīga. 6.1. Nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu regulē ne vien Satversmes 105. panta ceturtais teikums, bet arī atsevišķs likums - likums "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām". 6.2. Likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" 15.pants paredz, ka tādā gadījumā, ja sabiedriskajām vai valsts vajadzībām ir nepieciešama tikai daļa no nekustamā īpašuma un atlikusī daļa kļūst īpašniekam nederīga vai mazvērtīga, viņš var prasīt nekustamā īpašuma atsavināšanu pilnā apmērā. Papildus tam likuma 16.pants noteic: "Lietas izskatīšanā tiesa pieaicina īpašnieku, tās institūcijas pārstāvi, kura ierosinājusi īpašuma atsavināšanu, un hipotekāros kreditorus. Atlīdzības apmēru tiesa nosaka, pamatojoties uz ekspertu atzinumu, vai nu pēc vietējām cenām, vai arī, ja to prasa īpašnieks un tiesa šādu prasību atzīst par dibinātu, pēc nekustamā īpašuma ienesīguma. Tiesas spriedums ir pārsūdzams likumā noteiktajā kārtībā". 6.3. Gadījumā, kad tiek atsavināta nekustamā īpašuma daļa, un īpašuma atlikusī daļa patiešām kļūs nederīga vai mazvērtīga, personai saskaņā ar minēto likumu ir tiesības prasīt atsavināt visu īpašumu. Šāds jautājums risināms pēc tam, kad ir stājies spēkā attiecīgais likums par piespiedu atsavināšanu, un to var izlemt tikai vispārējās jurisdikcijas tiesa civilprocesuālā kārtībā, izvērtējot visus faktiskos apstākļus un uzklausot ieinteresētās puses. To apliecina arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009.gada 12.jūnija atbildes vēstulē Nr.106/1-1448 Satversmes tiesai sniegtais viedoklis, kurā norādīts, ka šāda jautājuma risināšana notiek civilprocesa ietvaros. Tas esot saistīts ar to, ka nepieciešams izvērtēt abu pušu argumentus, kā arī iegūt pierādījumus tam, ka atlikusī nekustamā īpašuma daļa kļuvusi nederīga vai mazvērtīga. Turklāt šāds uzdevums nevarētu tikt uzdots Saeimai, pieņemot likumu par atsavināšanu, kuras rīcībā minētā jautājuma izlemšanai nav tādu procesuālo līdzekļu, kādi noteikti civilprocesā (sk. lietas 162. lpp.). Tādējādi minētās lietas ietvaros par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli ir uzskatāma vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesā, risinot strīdu civilprocesa kārtībā.