11. Article

Ievietošana soda izolatorā ir viens no disciplinārsoda veidiem. Persona tiek ievietota soda izolatorā tikai tādā gadījumā, ja tā izdarījusi rupjus vai sistemātiskus soda izciešanas režīma pārkāpumus. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka notiesātā tiesību ierobežojumi, tostarp tiesību ierobežojumi, kas noteikti personai, kura atrodas soda izolatorā, var būt vienīgi tādi, kas vērsti uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 7. punktu). Personas ievietošanai soda izolatorā ir leģitīms mērķis, proti, nodrošināt, lai persona atkārtoti nepārkāptu soda izciešanas režīmu. Taču arī tiesību ierobežojumiem, kas noteikti soda izolatorā ievietotai personai, ir jābūt vērstiem uz leģitīma mērķa sasniegšanu. Kodeksa 74. pants noteic režīmu soda un disciplinārajos izolatoros un paredz dažādus aizliegumus notiesātajiem, kuri ievietoti šādos izolatoros. Tā kā pastaigu aizliegums ir viens no šiem aizliegumiem, arī tam jābūt vērstam uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu. Pēc Satversmes tiesas ieskata, absolūts pastaigu aizliegums, kas nozīmē ilgstošu uzturēšanos slēgtā telpā un tādējādi apdraud personas veselību, nav uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu vērsts tiesību ierobežojums. Arī Saeima nav norādījusi apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam tiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa un tā neatbilst Satversmes 111. pantam.