4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pauž viedokli, ka veselība ir būtisks indivīda labklājības un cieņas priekšnoteikums. Valsts nevarot ikvienam garantēt labu veselības stāvokli, tomēr esot atbildīga par tādu apstākļu radīšanu, kuros personas veselība tiek aizsargāta un, iespējams, pat uzlabota. Tiesības uz veselību kā cilvēktiesības esot paredzētas gan ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Kā norāda Tiesībsargs, ar tiesībām uz veselību esot jāsaprot tiesības uz tādiem apstākļiem, pakalpojumiem un precēm, kas nepieciešami, lai sasniegtu augstāko veselības aizsardzības līmeni. No Satversmes 111. pantā lietotajiem vārdiem "valsts aizsargā cilvēka veselību" izrietot ne vien valsts pienākums noteiktos gadījumos un līmenī, kas cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību, bet arī valsts pienākums atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību. Tiesībsargs uzskata, ka konkrētajā gadījumā tiesības uz veselību ir jāskata kopsakarā ar necilvēcīgas izturēšanās aizliegumu, kas ietverts Satversmes 95. pantā, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantā, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 3. pantā. Tiesībsargs, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Poltoratsky v. Ukraine, norāda, ka 24 stundas ilga atrašanās kamerā, kurā nav pieejams svaigs gaiss un dienas gaisma, kā arī ir ierobežota platība uz vienu ieslodzīto un netiek nodrošinātas pastaigas svaigā gaisā, ir atzīstama par necilvēcīgu apiešanos un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta pārkāpumu. Arī Eiropas Padomes izveidotā Komiteja spīdzināšanas novēršanai jau pirmās vizītes laikā Latvijā esot norādījusi uz valsts pienākumu katru dienu nodrošināt vismaz vienu stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā personām, kuras ievietotas soda izo­latoros. Šī rekomendācija esot atkārtota arī turpmāko vizīšu laikā, tomēr Latvija to neesot ņēmusi vērā. Tiesībsarga biroja darbinieki esot konstatējuši, ka ieslodzījuma vietās joprojām nav novērsti minētajās rekomendācijās norādītie pārkāpumi. Tiesībsargs secina, ka Satversmes 111. pantā kopsakarā ar Satversmes 95. pantu garantētās tiesības tiek pārkāptas, ja ieslodzītajiem, kuri ievietoti soda izolatoros, netiek nodrošināta vienu stundu ilga pastaiga svaigā gaisā katru dienu. Valsts nevarot aizbildināties ar naudas līdzekļu vai citu resursu trūkumu, ja tā nenodrošina tādu tiesību īstenošanu, kuras ietver necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma elementus.