8. Article

Kodeksa 74. panta otrās daļas jaunā redakcija, kuras spēkā stāšanās datums ir 2011. gada 1. janvāris, noteic: "Notiesātajiem, kurus tur soda izolatoros, atļauj katru dienu vienu stundu ilgu pastaigu." Saeima lūdz izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt tiesvedību, jo apstrīdētā norma likumdošanas procesa ietvaros esot grozīta. Pieteikumā norādītais tiesību jautājums tādējādi esot atrisināts. 8.1. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētais nosacījums vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanas joma ir plašāka nekā tā burtiskais formulējums. Minētā norma ir piemērojama arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšanas brīdī tā formāli spēku nav zaudējusi, taču institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pati novērsusi strīdu, tas ir, noteikusi, ka norma zaudēs spēku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2005-01-01 7. punktu un 2008. gada 5. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-06-01 7.2. punktu). Saeima ir grozījusi apstrīdēto normu nolūkā atrisināt lietā pastāvošo strīdu. Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa šādos gadījumos paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt tiesvedību. 8.2. Konkrētajā lietā būtisks apstāklis ir tas, ka apstrīdētā norma savu spēku zaudēs 2011. gada 1. janvārī, kad saskaņā ar Kodeksa pārejas noteikumu 10. punktu spēkā stāsies Kodeksa 74. panta otrās daļas jaunā redakcija. Balstoties uz 1987. gada 26. novembra Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu (turpmāk - Konvencija par spīdzināšanas novēršanu), tika nodibināta Komiteja spīdzināšanas novēršanai. Saskaņā ar Konvencijas par spīdzināšanas novēršanu 1. pantu Komiteja spīdzināšanas novēršanai pārbauda izturēšanos pret personām, kurām ir atņemta brīvība, lai nepieciešamības gadījumā pastiprinātu šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. Latvijas Republikai Konvencija par spīdzināšanas novēršanu ir saistoša kopš 1998. gada 1. jūnija. Otrajā vispārējā ziņojumā par Komitejas spīdzināšanas novēršanai darbībām laikā no 1991. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim ir norādīts, ka visiem ieslodzītajiem bez izņēmuma katru dienu jāļauj vienu stundu dienā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm svaigā gaisā un tā tiek uzskatīta par minimālo garantiju (sk. lietas materiālu 27. un 29. lpp., http://www.cpt.coe.int/en/annual/rep-02.htm). No 2004. gada 5. maija līdz 12. maijam Komiteja spīdzināšanas novēršanai trešo reizi apmeklēja Latviju un 2008. gada 13. martā publicēja Latvijas valdībai adresētu ziņojumu par šo vizīti. Šajā ziņojumā paustas bažas par to, ka Latvijas valsts institūcijām nav izdevies īstenot daudzus norādījumus, kas izteikti pēc 1999. gada vizītes un atkārtoti pēc 2002. gada vizītes. Kā norāda Komiteja spīdzināšanas novēršanai, pieaugušajiem ieslodzītajiem, kas sodīti ar ievietošanu soda izolatorā, joprojām netiekot atļautas fiziskas aktivitātes svaigā gaisā. Ziņojumā ir minēts Latvijas valsts institūciju viedoklis, ka neesot iespējams nodrošināt pastaigas svaigā gaisā ieslodzītajiem, kas atrodas izolatoros, jo pastaigu laukumi atrodoties ārpus ieslodzījuma telpām, tātad esot nepieciešams izbūvēt vairāk pastaigu laukumu, taču tas esot atkarīgs no pieejamiem līdzekļiem. Komentējot šo situāciju, Komiteja spīdzināšanas novēršanai paudusi uzskatu, ka Latvijas valsts institūciju minētie rekomendāciju neizpildes iemesli nav pamatoti. Tā pieprasījusi, lai Latvija veic tūlītējus pasākumus rekomendāciju ieviešanai (sk. lietas materiālu 33.-36. lpp., http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2008-15-inf-eng.htm). 8.3. No iepriekš teiktā secināms, ka Latvijas valdībai un likumdevējam jau vairāk nekā desmit gadus ir bijis zināms, ka arī notiesātajiem, kas atrodas soda izo­latoros, vajag nodrošināt katru dienu vismaz stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā, lai novērstu iespējamu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantā ietvertā spīdzināšanas aizlieguma pārkāpumu. Kā izriet no minētā ziņojuma, uz šo problēmu Komiteja spīdzināšanas novēršanai ir norādījusi vairākkārt, taču Latvijas valsts institūcijas uz aizrādījumiem nav reaģējušas. Satversmes tiesa uzskata, ka Latvijas valdībai un likumdevējam bija dots pietiekami ilgs laiks, lai izpildītu valsts starptautiskās saistības un nodrošinātu notiesātajiem, kas atrodas soda izolatoros, katru dienu vismaz stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā. Ņemot vērā Latvijas Republikas starptautiskās saistības un Komitejas spīdzināšanas novēršanai izdarītos secinājumus, kā arī to, ka saskaņā ar Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Kodeksā apstrīdētā norma zaudēs spēku tikai 2011. gada 1. janvārī, Satversmes tiesa uzskata, ka tai ir jāizvērtē apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 111. pantam. Ja Satversmes tiesa secinātu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmei, nebūtu pieļaujama personu pamattiesību aizskārumu turpināšanās līdz Kodeksa 74. panta otrās daļas jaunās redakcijas spēkā stāšanās brīdim. Līdz ar to tiesvedību lietā ir nepieciešams turpināt.