8. Article — noteic notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām

personām saziņas tiesības, kuras varot nodrošināt dažādos veidos. Apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu vajagot vērtēt kontekstā gan ar citām saziņas iespējām, kas nodrošinātas notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām personām, gan ar ieslodzījuma vietu iespējām nodrošināt telefonsarunas. Tieslietu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka ārkārtas gadījumos notiesātajiem tiek piešķirta nepieciešamā telefonsaruna ārpus noteiktā grafika vai arī papildus likumā noteiktajam. Lielākajā daļā ieslodzījuma vietu ir izvietoti sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Lattelecom" taksofoni. Lēmumu par uzstādāmo taksofonu daudzumu pieņem minētā sabiedrība, rēķinoties ar savu iespēju gūt peļņu. Līdz ar to Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs un tās atbilst Satversmes 96. pantam. 5. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 96. pantu. Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis, ir līdzīgi Saeimas argumentiem. Tiesībsargs papildus norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais sarunu skaits uzskatāms par tiesību uz privāto dzīvi samērīgu ierobežojumu. Nepieciešamība gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un nepieciešamība kontrolēt ieslodzīto personu telefonsarunas var būt par pamatojumu tam, lai noteiktu apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu. Tiesībsargs uzsver, ka ieslodzītajiem tiek nodrošinātas arī citādas iespējas sazināties ar personām, kuras neatrodas ieslodzījuma vietā, piemēram, tiesības uz satikšanos vai tiesības sūtīt vēstules un telegrammas. Nosakot attiecīgā periodā pieļaujamo telefonsarunu skaitu, tiekot ņemtas vērā visu ieslodzīto tiesības izmantot telefoniskas saziņas līdzekļus, kā arī tas, lai kopējais šim nolūkam atvēlētais laiks atbilstoši soda izciešanas režīma pakāpei tiktu samērīgi sadalīts starp ieslodzītajiem. 6. Pieaicinātā persona - tiesību zinātņu doktors, Latvijas Policijas akadēmijas asociētais profesors Vitolds Zahars - norāda, ka apstrīdētajās normās noteikts tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums. Šis ierobežojums esot saistīts gan ar ieslodzījuma vietu materiālajām un cilvēkresursu iespējām, gan ar sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzības aspektiem. Apstrīdētajās normās noteiktais saziņas veids esot tikai viens no visiem iespējamajiem veidiem, kādos ieslodzītie var sazināties ar personām, kuras neatrodas brīvības atņemšanas vietā. Runājot par citiem saziņas veidiem, varot minēt, piemēram, notiesātās personas tiesības saņemt 12 sūtījumus un pienesumus gadā, nosūtīt un saņemt vēstules un telegrammas bez skaita ierobežojuma, rakstīt iesniegumus valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un amatpersonām, lietot personisko televizoru un radiouztvērēju, izmantot četras ilgstošas satikšanās gadā un apmeklēt cietuma kapelāna vadītos dievkalpojumus. Ieslodzījuma vietu prakse attiecībā uz pamudinājumu, tajā skaitā papildu telefonsarunu piešķiršanu, liecinot, ka brīvības atņemšanas iestāžu personāls rūpējas par to, lai mazinātu ieslodzījuma nelabvēlīgo ietekmi uz notiesātajām personām. V. Zahars secina, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam. 7. Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu pārvalde - informē tiesu, ka cietumos atkāpes no Kodeksā noteiktā telefonsarunu skaita mēnesī tiekot pieļautas, ja notiesātais saņēmis informāciju par tuva radinieka nāvi, nelaimes gadījumu vai slimību. Arī ieslodzījuma vietas vadība varot būt iniciatore papildu telefonsarunu piešķiršanai notiesātās personas radinieku informēšanas nolūkos, ja ieslodzījuma vietā izsludināta karantīna un tiek atceltas ilgstošās tikšanās vai ja uzsākta tiesvedība par notiesātās personas pirmstermiņa atbrīvošanu. Papildu telefonsarunas varot tikt piešķirtas arī kā pamudinājums. Papildu telefonsarunu piešķiršanas gadījumu skaits cietumos esot apmēram šāds: Centrālcietumā - četras līdz piecas reizes, Iļģuciema cietumā - deviņdesmit sešas līdz simt divdesmit reizes, Liepājas cietumā - divpadsmit līdz divdesmit četras reizes un Jēkabpils cietumā - divas līdz četras reizes gadā. Telefona aparāti esot izvietoti telpās, kurās notiesātie patstāvīgi nevarot iekļūt, un līdz ar to sarunas notiekot ieslodzījuma vietas amatpersonas klātbūtnē. Minētā klātbūtne esot saistīta nevis ar telefonsarunas satura kontroli, bet gan ar uzraudzības funkcijas veikšanu, piemēram, lai netiktu bojāts taksofons. Taksofonu izvietojums un skaits esot pakārtots ieslodzījuma vietu infrastruktūras īpatnībām, turklāt brīvības atņemšanas iestādēm esot jānodrošina, ka tiek izpildīti sakaru operatoru nosacījumi taksofonu izvietošanai un uzturēšanai. Šo nosacījumu ievērošana saistīta ar nepieciešamību amatpersonai pavadīt ieslodzīto līdz taksofonam. Lai nodrošinātu ieslodzītajām personām iespēju biežāk tikt pie telefonsarunām, būtu nepieciešams palielināt ieslodzījuma vietu amatpersonu skaitu - vidēji par trim cilvēkiem katrā ieslodzījuma vietā. Ieslodzījuma vietu pārvalde arī norāda, ka pirms sakaru tīkla ierīkošanas operators izvērtē visus ar peļņas gūšanu saistītos riskus. Līdz ar to neesot izslēgts, ka no operatora viedokļa peļņas apjoms, kuru var nodrošināt ieslodzījuma vietas, ir nepietiekams. Secinājumu daļa 8. Satversmes