96. Article — noteic: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves,

mājokļa un korespondences neaizskaramību." No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu satversmību tiktāl, ciktāl tās skar Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Lietā netiek apstrīdēta normu atbilstība personas pamattiesībām uz mājokļa vai korespondences neaizskaramību, un līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata vērtēt apstrīdētās normas šādā aspektā. Interpretējot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē. Valstij indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir maksimāli jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības intereses (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. un 14.3. punktu). 9. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās ir ietverts Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums. Arī no Saeimas atbildes raksta izriet, ka tās paredz pamattiesību ierobežojumu. Satversmes tiesas praksē jau ir atzīts, ka arī pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums: gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāizpilda virkne pienākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu). Šajā gadījumā, ievērojot katru pamattiesību atšķirīgo saturu, izvērtējams tas, vai valsts ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no konkrētām pamattiesībām izrietošo individuālo vajadzību apmierināšanu. Līdz ar to, ņemot vērā valsts atšķirīgo pienākumu katru pamattiesību kontekstā, atšķiras arī valstij piešķiramā rīcības brīvība un attiecīgi - konstitucionālās tiesas kontroles tiesību apjoms. No tiesībām uz privāto dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt personai ieslodzījuma laikā uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem. Tā kā ieslodzījuma dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus ar citām personām samazinās un līdz ar to apcietinātais var atsvešināties no saviem ģimenes locekļiem, valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams, mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas. No Satversmes 96. panta izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās privātajā dzīvē, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu). 10. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas. Valsts pienākums ņemt vērā savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 11. punktu). 10.1. Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību citastarp ir garantētas Konvencijas 8. pantā. Šīs Latvijas Republikai saistošās starptautiskās normas mērķis visupirms ir aizsargāt indivīdu pret nepamatotu valsts iejaukšanos, tomēr šis pants uzliek valstij ne tikai pienākumu atturēties no iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Papildus šim negatīvajam pienākumam valstij ir arī pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības šo tiesību nodrošināšanai (sk. ECT spriedumu lietā: Biriuk v. Lithuania, judgment of 25 November 2008, application no. 23373/03, para 35). Tāpat arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. panta pirmā daļa noteic, ka nav pieļaujams patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties kāda cilvēka privātajā vai ģimenes dzīvē, apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību, viņa korespondences noslēpumu vai viņa godu un reputāciju. Arī šī Latvijas Republikai saistošā starptautisko tiesību norma ne vien paredz negatīvu valsts pienākumu, bet arī uzliek tai par pienākumu nodrošināt šo tiesību īstenošanu. Īpašs pienākums valstij attiecīgo tiesību nodrošināšanā ir pret personām, kuras atrodas ieslodzījumā. Kā klasisks piemērs minams valsts pozitīvais pienākums nodrošināt notiesātajām un ieslodzītajām personām tiesības uz korespondenci, kā arī tiesības sazināties ar ārpasauli (sk.: Nowak M. U.N. Covenant of Civil and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd revised edition: Norbert Paul Engel Verlag, e.K., 2005, p.380). Tomēr, lemjot par saviem pozitīvajiem pienākumiem, valstij ir piešķirama noteikta rīcības brīvība, proti, šie pozitīvie pienākumi ir vērtējami Konvencijas 8. panta otrajā daļā noteikto mērķu kontekstā, un ar to palīdzību ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un privātpersonas interesēm (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Lopez Ostra v. Spain, judgment of 9 December 1994, Series A no. 303-C, p. 54, para 51 un Giacomelli v. Itally, judgments of 2 November 2006, para 78). Tāpat ir jāņem vērā, ka būtībā izšķirošas nozīmes nav arī tam, vai normās noteiktais ir vērtējams kā ierobežojums vai tieši pretēji - kā valsts pozitīvais pienākums. Izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir tas, vai konkrētajā situācijā tiek sasniegts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas personas interesēm, no otras puses (sk. ECT spriedumu lietā Dickson v. the United Kingdom, judgment of 4 December 2007, application no. 44362, para 71). ECT sakarā ar ieslodzīto tiesībām uz telefonsarunām ir atzinusi, ka Konvencijas 8. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas garantētu ieslodzītajiem tiesības zvanīt pa telefonu, jo īpaši gadījumos, kad ir pieejamas un piemērotas citas saziņas iespējas, piemēram, izmantojot korespondenci. Savukārt tad, ja cietuma administrācija ir nodrošinājusi telefonsarunu iespējas, tā ir tiesīga, ņemot vērā saprātīgus cietuma dzīves nosacījumus, tās pakļaut likumīgiem ierobežojumiem, piemēram, gādājot par telefonsakaru iekārtu pieejamību visiem ieslodzītajiem vai arī novēršot nekārtības vai noziegumus (sk. ECT spriedumu lietā A.B. v. the Netherlands, application no. 37328/97, judgment of 29 January 2002, paras 92,93). 10.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cietumu noteikumi tika pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. Lai gan šo noteikumu statuss nav juridiski saistošs, tomēr tajos ietvertais regulējums atzīstams par avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā izvēlēties optimālo rīcības modeli (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punktu, 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 16. punktu un 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 22. punktu). Eiropas Cietumu noteikumu 24.1. punkts paredz, ka ieslodzītajām personām jāļauj satikties ar ģimenes locekļiem un citām personām, kā arī ar sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un sazināties ar šīm personām, cik bieži vien tas iespējams, - sarakstoties, izmantojot telefonsarunas vai arī citus saziņas veidus. Vienlaikus Eiropas Cietumu noteikumu 24.2. punkts paredz iespējamās šāda valsts pienākuma īstenošanas robežas, nosakot, ka sazināšanos un apmeklējumus var pakļaut zināmiem nosacījumiem un uzraudzībai, kas nepieciešama, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā, nodrošinātu ieslodzījuma vietā kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus. Savukārt noteiktajiem ierobežojumiem ir jāpieļauj vismaz pieņemams kontaktēšanās minimums. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē tas, vai valsts, paredzot Pieteikuma iesniedzējam apstrīdētajās normās noteiktās tiesības, ir izpildījusi no Satversmes 96. pantā izrietošo pozitīvo pienākumu un nav, piemēram, patvaļīgi noteikusi telefonsarunu skaitu. Proti, Satversmes tiesai nepieciešams izvērtēt, vai šādam apstrīdētajās normās noteiktajam telefonsarunu skaitam ir saprātīgs pamatojums un vai noteiktais telefonsarunu skaits kā tāds ir uzskatāms par adekvātu, lai valsts būtu izpildījusi savu pozitīvo pienākumu. 11. Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums jāvērtē kontekstā ar citām saziņas iespējām, kas notiesātajām personām tiek nodrošinātas ieslodzījuma vietās. Saskaņā ar Kodeksa 44., 47., 49., 50. un 50.4 pantu notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, esot tiesības saņemt 12 sūtījumus vai pienesumus gadā, nosūtīt un saņemt vēstules un telegrammas bez skaita ierobežojumiem, rakstīt iesniegumus valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un amatpersonām, lietot personisko televizoru un tranzistoru radiouztvērēju, izmantot gadā četras ilgstošas satikšanās. Līdzīgu viedokli pauž arī pieaicinātās personas: Tieslietu ministrija, Tiesībsargs un V. Zahars (sk. lietas materiālu 41., 42., 45. un 46. lpp.). Arī ECT attiecībā uz ieslodzīto tiesībām lietot telefona aparātus ir atzinusi, ka viņu tiesības uz telefonsarunām vērtējamas kopsakarā ar citām saziņas iespējām, ciktāl tās ir pieejamas un piemērotas (sk. ECT spriedumu lietā A.B. v. the Netherlands, application Nr. 37328/97, judgment of 29 January 2002, para 92). Tāpat no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantā noteiktā valsts pienākuma secināms, ka ieslodzītajām personām piešķirtās iespējas sazināties ar ārpasauli, piemēram, telefonsarunas, ir vērtējamas kopsakarā ar citām pieejamām saziņas iespējām un šī saziņa var tikt īstenota, ievērojot nepieciešamo pārraudzību (sk.: Nowak, p.401; Views of the Human Rights Committee, Angel Estrella v. Uruguay, Communication No. 74/1980, para 9.2). Satversmes tiesa kopumā piekrīt Saeimas argumentam, ka apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits jāvērtē kopsakarā ar citām saziņas iespējām, kas notiesātajām personām ieslodzījuma vietās ir pieejamas. Tomēr Satversmes tiesa nevar piekrist Saeimas sniegtajam saziņas iespēju uzskaitījumam, kura kontekstā būtu vērtējams apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits. Visas Kodeksa 44., 47., 49., 50. un 50.4 pantā noteiktās notiesātā tiesības kā tādas nevar pielīdzināt telefonsarunai. Lai arī tās zināmā mērā nodrošina notiesātās personas iespējas sazināties ar ārpasauli, līdzīgas funkcijas kā telefonsaruna pilda tikai Kodeksa 49. panta pirmajā daļā noteiktās notiesāto personu tiesības nosūtīt un saņemt vēstules bez skaita ierobežojumiem un Kodeksa 50.4 panta astotās daļas 1. punktā noteiktās tiesības izmantot gadā četras ilgstošas satikšanās - no astoņām līdz sešpadsmit stundām - un sešas īslaicīgas satikšanās - no vienas stundas līdz divām stundām. Attiecībā uz notiesāto iespējām iegūt sev nepieciešamo informāciju, kas ir valsts vai pašvaldību iestāžu rīcībā, atsevišķas tiesības paredzētas arī Kodeksa 50. pantā. Līdz ar to minētās tiesības vērtējamas atšķirīgi no pārējām Kodeksa 44., 47. un 50.4 pantā noteiktajām notiesātās personas tiesībām. Vienlaikus norādāms, ka Kodeksa 49. panta pirmajā daļā noteikto telegrammu nosūtīšanu tehnisku iemeslu dēļ vairs nav iespējams nodrošināt. Satversmes tiesa uzskata, ka, vērtējot Kodeksa 49. panta pirmajā daļā un Kodeksa 50.4 panta astotās daļas 1. punktā noteiktās tiesības kopsakarā ar apstrīdētajās normās noteikto, nav pamata izdarīt tādu secinājumu, ka valsts nebūtu izpildījusi savu pozitīvo pienākumu. Notiesātajām personām Kodekss papildus telefonsarunām piešķir arī citas iespējas sazināties ar brīvībā esošām personām. Ne no pieteikuma, ne no lietā esošajiem materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma iesniedzējs nebūtu varējis izmantot citas likumā noteiktās saziņas iespējas, izņemot tiesības nosūtīt telegrammas, vai arī tam, ka šīs citas saziņas iespējas būtu apgrūtinātas. Pie tam ieslodzītajām personām ir iespēja prasīt papildu telefonsarunas gadījumos, kad radušies īpaši apstākļi, kas saistīti, piemēram, ar radinieka nāvi, veselības problēmām, vai citos līdzīgos gadījumos (sk. Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Tieslietu ministrijas sniegto viedokli lietas materiālu 35., 42. un 43. lpp.). Vērā ņemama ir arī Saeimas, Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtā informācija, ka izņēmuma gadījumos notiesātajām personām tiek piešķirtas arī papildu telefonsarunas, kuru iniciators var būt gan pats ieslodzītais, gan arī - atsevišķos gadījumos - ieslodzījuma vietas vadība. Šāda prakse ļauj nodrošināt saziņas iespējas arī tad, kad notiesātā persona jau izmantojusi likumā noteikto telefonsarunu skaitu. Arī Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka viņam tika piešķirtas tiesības uz papildu telefonsarunu kā alternatīvu telegrammas nosūtīšanai (sk. lietas materiālu 75. lpp.). Tāpat nozīmīgs ir apstāklis, ka notiesātajai personai atbilstoši Kodeksa 68. panta pirmās daļas 2. punktam kā pamudinājumu var piešķirt tiesības izmantot papildus ne vairāk kā sešas telefonsarunas gadā. No Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata redzams, ka pagājušajā gadā kā pamudinājums piešķirta 501 telefonsaruna (sk. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata 17. lpp. http://www.ievp.gov.lv/?sadala=92). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai notiesātajai personai, kura pildījusi tai likumos noteiktos pienākumus, likumdevējs apstrīdētajās normās ir noteicis tiesības uz pietiekamu telefonsarunu skaitu. 12. Kodeksā atšķirīgi ir regulēts jautājums par notiesāto personu tiesībām izmantot telefonsarunas. Minētās tiesības atšķiras atkarībā no soda izpildes režīma un tā pakāpes. Tā, piemēram, atbilstoši Kodeksa 54.4 panta septītās daļas 4. punktam notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības izmantot trīs telefonsarunas mēnesī. Atbilstoši Kodeksa 54.4 panta astotās daļas 4. punktam notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, ir tiesības izmantot divas telefonsarunas mēnesī. Savukārt atbilstoši Kodeksa 54.4 panta devītās daļas 4. punktam notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, ir tiesības izmantot vienu telefonsarunu mēnesī. Līdz ar to atšķirīgās tiesības izmantot noteiktu telefonsarunu skaitu mēnesī atspoguļo soda progresīvo izpildi. Saskaņā ar Kodeksa 50.1 pantu soda progresīvā izpilde pamatojas uz notiesāto diferenciāciju atkarībā no katras brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma, kā arī notiesāto pārvietošanu no viena veida cietuma uz cita veida cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā uzvedību. Soda progresīvās izpildes mērķis ir panākt soda izciešanas režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, kā arī viņa optimālu iekļaušanos sabiedrībā pēc atbrīvošanas. Soda progresīvās izpildes sistēmai ir pakļauti visi notiesātie, kas atrodas slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos, neatkarīgi no piespriestā soda ilguma. Tādējādi Satversmes tiesai, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, jāņem vērā tiesiskā regulējuma sistēmiskums. 13. Saeima apstrīdētajās normās noteikto telefonsarunu skaitu pamato ar nepieciešamību kontrolēt telefonsarunu saturu, ierobežoto taksofonu skaitu, kā arī pienākumu gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un taksofonu saglabāšanu. 13.1. Nepieciešamību kontrolēt telefonsarunu saturu paredz Kodeksa 49. panta septītā daļa, kas noteic, ka telefonsarunas, izņemot telefonsarunas ar advokātu, tiek kontrolētas. Arī Eiropas Cietumu noteikumu 24.2. punkts expressis verbis pieļauj ieslodzīto personu saziņas tiesību ierobežojumus, ciktāl tie nepieciešami, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā, nodrošinātu ieslodzījuma vietas kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus. Arī Tiesībsargs savā atzinumā norāda, ka šāda kontrole ir nepieciešama, lai nodrošinātu kārtību un novērstu noziegumu plānošanu (sk. lietas materiālu 45. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka likumā noteiktais pienākums kontrolēt telefonsarunu saturu, ciktāl tā izpilde ir individuāli pamatota un nepieciešama, neapšaubāmi paredz arī nepieciešamību pēc noteiktiem resursiem, piemēram, atbilstošas infrastruktūras izveidošanai. Tomēr, ievērojot Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes norādīto, persona, kura notiesāto pavada līdz taksofonam, praksē nevis īsteno telefonsarunu kontroli, bet galvenokārt uzrauga to, lai tiktu ievērota kārtība ieslodzījuma vietā. 13.2. No Saeimas sniegtās informācijas, kā arī lietas materiāliem izriet, ka lēmumu par taksofonu uzstādīšanu pieņem telekomunikāciju operators, ņemot vērā savas iespējas gūt peļņu. Satversmes tiesa norāda, ka visupirms tas ir likumdevēja pienākums - izstrādāt, izvērtēt un pieņemt tiesisko regulējumu, kas skar personas pamattiesību īstenošanu. Privātpersonas apsvērumi nedrīkstētu ietekmēt Saeimas tiesības un pienākumu pašai lemt par tādu tiesisko regulējumu, kas skar citu privātpersonu pamattiesību aizsardzību, īstenošanu vai nodrošināšanu. No Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtās informācijas secināms, ka viens no galvenajiem apsvērumiem, kas licis izšķirties par apstrīdētajās normās noteikto telefonsarunu skaitu, ir tas, ka ieslodzījuma vietās nepieciešams nodrošināt notiesātās personas pavadīšanu līdz taksofonam. Turklāt ieslodzījuma vietas amatpersonai telefonsarunas laikā vajag uzraudzīt, vai netiek bojāts, piemēram, taksofons vai ieslodzījuma vietas inventārs. Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt pastāvošo kārtību attiecībā uz ieslodzījuma vietas amatpersonas pienākumu pavadīt ieslodzīto personu līdz taksofona aparātam. Šis pienākums var tikt pamatots ar kārtības un drošības apsvērumiem, kas jāņem vērā ieslodzījuma vietās. Arī Tiesībsargs atzīst šādas prasības pamatotību, norādot, ka noteiktās uzraudzības mērķis ir nodrošināt kārtības uzturēšanu ieslodzījuma vietās (sk. lietas materiālu 45. lpp.). Ieslodzījuma vietu pārvalde ir sniegusi informāciju, ka vienā no cietumiem izmēģinājuma kārtā pārnēsājamie taksofoni uz noteiktu laiku tika izvietoti kamerās, tomēr ieslodzītajiem bijuši iebildumi pret to, ka sarunas ar tuviniekiem notiek citu ieslodzīto klātbūtnē. Tāpēc no šāda alternatīva risinājuma nācies atteikties (sk. lietas materiālu 36. lpp.). Nosakot lielāku telefonsarunu skaitu, jārēķinās ar to, ka proporcionāli pieaugs arī minētās uzraudzības funkcijas īstenošanai nepieciešamie papildu resursi. Ieslodzījuma vietu pārvalde norādījusi, ka šāds telefonsarunu skaita palielinājums izraisītu arī nepieciešamību pēc papildu darbiniekiem. Apsvērumus par nepieciešamajiem papildu resursiem var atzīt par pamatotiem, ņemot vērā to apstākli, ka šajā gadījumā valsts izpilda pozitīvo pamattiesību īstenošanas pienākumu. Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas uz apcietināto personu īslaicīgo tikšanos ilgumu, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt tikšanos kontroli, var tikt pamatots ar ieslodzījuma vietas rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). 14. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka gadījumā, ja apstrīdētās normas netikšot atceltas, viņš arī turpmāk būšot spiests prettiesiski lietot mobilo telefonu un tādējādi netikšot sasniegts kriminālsoda izpildes mērķis - ievērot likuma prasības. Kodeksa 70. pantā noteikti disciplinārsoda veidi personām, kurām atņemta brīvība. Šā panta ceturtās daļas 9. punkts paredz, ka par rupju soda izciešanas režīma pārkāpumu slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos uzskatāma mobilā telefona, tā sastāvdaļu un SIM kartes lietošana un glabāšana. No ieslodzījuma vietu 2008. gada publiskā pārskata redzams, ka ieslodzījuma vietās turētajām personām tika atsavināti 2557 mobilie telefoni un 3007 mobilo telefonu sastāvdaļas (SIM kartes). Minēto saziņas līdzekļu prettiesiska izmantošana ir viens no izplatītākajiem ieslodzījuma režīma pārkāpumiem (sk. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata 15. lpp. http://www.ievp.gov.lv/?sadala=92). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka notiesātajam soda izpildes režīma ietvaros tiek noteikti zināmi ierobežojumi, kas paredzēti Kodeksā un citos normatīvajos aktos. Brīvības atņemšana - personas piespiedu turēšana ieslodzījumā - ir soda veids, kas saistīts ar personas pamattiesību, galvenokārt tiesību uz brīvību, ierobežošanu. Notiesātais tiek izolēts no ierastās vides un dzīvesveida, sociālajiem kontaktiem. Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar brīvības atņemšanas soda izpildīšanu, rada notiesātajam fizisku un psiholoģisku slodzi un grūtības. Ja soda izciešanas laikā notiesātie pārkāpj brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumus, viņiem var uzlikt disciplinārsodus, no kuriem bargākais ir notiesātā ievietošana soda izolatorā. Arī ar disciplinārsodu saistītie tiesību ierobežojumi ir attaisnojami, ja vien tie ir samērīgi. Šādu papildu ierobežojumu mērķis ir nepieciešamība nodrošināt disciplīnu un kārtību brīvības atņemšanas iestādē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 6. punktu). Notiesātās personas tiesības uz privāto dzīvi neapšaubāmi atšķiras no brīvībā esošo personu tiesībām uz privāto dzīvi. Piemēram, arī attiecībā uz apcietinātajām personām Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās nebauda tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā mērā kā personas, kas atrodas brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 11. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits, lai arī tas, pēc Pieteikuma iesniedzēja subjektīvā ieskata, nav pietiekams, nevar kalpot par attaisnojumu soda izciešanas režīma pārkāpšanai. Savukārt minētie pārkāpumi nevar būt par pamatu tam, lai Satversmes tiesa atceltu apstrīdētās normas. Ieslodzījuma vietās kārtības un drošības apsvērumiem piešķirama lielāka nozīme nekā ieslodzīto vēlmei runāt tik bieži pa telefonu, cik tie subjektīvi uzskata par nepieciešamu. Līdz ar to ieslodzījuma vietas administrācija ir tiesīga likumā noteiktajā kārtībā vērsties pret šādiem režīma pārkāpumiem. 15. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, citu valstu tiesiskais regulējums nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā funkcionālais konteksts. Tas izriet no būtiskajām dažādu valstu tiesību sistēmu juridiskajām, sociālajām, politiskajām un vēsturiskajām atšķirībām. Tomēr konkrētas tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais citu valstu likuma regulējums var tikt piemērots netieši, piemēram, kā vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma indikators, vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo kontekstu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu). Iepazīstoties ar citu Eiropas valstu tiesisko regulējumu attiecībā uz notiesāto personu tiesībām lietot telefonu, secināms, ka pamatā līdzīgs ir aizliegums notiesātajām personām lietot mobilos telefonus, kā arī tas, ka telefonsarunu izmaksas, ar nelieliem izņēmumiem, tiek segtas no pašu notiesāto personu līdzekļiem. Dažās valstīs, piemēram, Čehijā, Horvātijā, Igaunijā, Polijā un Slovēnijā likums ieslodzīto personu tiesības uz telefonsarunām regulē vispārīgi, tieši nenosakot pieļaujamo sarunu skaitu un ilgumu (sk., piemēram, Čehijas Ieslodzījuma sodu izpildes likuma 18. pantu, Horvātijas Brīvības atņemšanas sodu izpildes likuma 125. pantu, Igaunijas Ieslodzījuma likuma 28. un 29. pantu, Polijas Sodu izpildes kodeksa 90., 91., 105. un 247. pantu un Slovēnijas Kriminālsodu izpildes likuma 75. pantu). Citās valstīs telefonsarunu skaita vai ilguma ierobežojumi likumā ir noteikti tieši (sk., piemēram, Lietuvas Sodu izpildes kodeksa 73., 74., 75. un 102. pantu un Slovākijas Kriminālsodu izpildes nosacījumu likuma 27. pantu). Vienveidīgs regulējums šajā jautājumā nepastāv un tādējādi secināms, ka Eiropas valstīs netiek atzītas notiesāto personu tiesības uz neierobežotu telefonsarunu skaitu. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa uzskata, ka valsts, apstrīdētajās normās nosakot notiesātajām personām atļaujamo telefonsarunu skaitu, nav pārkāpusi pienākumu, kas tai izriet no Satversmes 96. panta. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta astotās daļas 4. punkta vārdus "divas" un "mēnesī" par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris