11. Article

Satversmes 105. panta ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz atsevišķa likuma pamata. Kā Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, mērķis, kam kalpo Satversmes 105. panta noteikums par īpašuma piespiedu atsavināšanu uz atsevišķa likuma pamata, ir aizsargāt personas pamattiesības no iespējamas valsts pārvaldes iestāžu patvaļas. Vārds "atsevišķs" šajā gadījumā interpretējams ne vien formāli gramatiski, bet visupirms tieši pēc būtības. Pieņemot šādu atsevišķu likumu, likumdevējam īpaša uzmanība ir jāpievērš visiem lietas apstākļiem, jānoskaidro, vai īpašuma atsavināšana patiešām notiek izņēmuma gadījumā un kalpo valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, kā arī jāpārliecinās, vai šī atsavināšana notiek pret taisnīgu atlīdzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2. punktu). 11.1. Atbilstoši likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" 3. pantam atsevišķs likums par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu tiek pieņemts tad, ja valsts vai pašvaldība attiecīgo nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar īpašnieku. Šādā gadījumā priekšlikumu par šā īpašuma atsavināšanu iesniedz valdība uz attiecīgās valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijas ierosinājuma pamata. Tā kā ar Pieteikuma iesniedzējiem nav panākta vienošanās par nekustamā īpašuma atsavināšanu, Ministru kabinets 2008. gada 18. aprīlī nosūtījis Saeimai izskatīšanai Finanšu ministrijas sagatavoto likumprojektu par zemes īpašuma "Robežnieki" 6,15 hektāru platībā atsavināšanu Terehovas robežkontroles punkta vajadzībām (sk. lietas materiālu 1. sējuma 47. lpp.). 11.2. Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka Saeimas Juridiskās komisijas 2008. gada 29. maija balsojums par aicinājumu likumprojektu izskatīt steidzamības kārtā neatbilstot Saeimas kārtības ruļļa prasībām, jo attiecīgais priekšlikums neesot pieņemts ar klātesošo Juridiskās komisijas locekļu absolūtu balsu vairākumu. Lietas materiāliem pievienots Juridiskās komisijas sēdes audioieraksts, kas pilnīgāk atspoguļo sēdes protokolā norādīto un apliecina, ka "par" likumprojekta steidzamību nobalsojuši pieci no sēdē klātesošajiem deputātiem, savukārt pārējie trīs deputāti atturējušies (sk. lietas materiālu 3. sējumu). Arī Saeima par likumprojekta steidzamību nobalsojusi atbilstoši Satversmei un Saeimas kārtības ruļļa prasībām. 11.3. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka personas īpašuma tiesību aizsardzību garantē arī nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par sevi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.3. punktu). Tāpat ECT atzinusi - kaut arī Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā nav tieši formulētas procesuālās prasības, tiesai jāpārbauda, vai personai ir bijusi iespēja panākt, lai atbildīgās iestādes pilnvērtīgi izvērtē tās tiesību ierobežojumu (sk.: Jokela v. Finland, judgment of 21 May 2002, no. 28856/95, para. 45; Bruncrona v. Finland, judgment of 16 November 2004, no. 41673/98, para. 69). Tieši īpašuma tiesību ierobežošanas procedūras pārkāpumi bieži vien ir bijuši par pamatu īpašuma tiesību aizskāruma konstatēšanai (sk., piemēram: Sporrong and Lönnroth v. Sweden, jugment of 23 September 1982, Series A, no. 52, para. 66-74; Pialopoulos and Others v. Greece, judgment of 15 February 2001, no. 37095/97, para. 59-62; Bruncrona v. Finland, judgment of 16 November 2004, no. 41673/98, para. 69, 82-87). Attiecībā uz īpašuma atņemšanu ECT atzinusi, ka īpašuma atsavināšanas noteikumiem jābūt pietiekami viegli pieejamiem, paredzamiem un precīziem. Turklāt valsts savu lēmumu nevar pieņemt, neuzklausot pretējās puses viedokli (sk.: Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994, Series A, no. 296-A, p.p. 19-20, para. 42). Arī Eiropas Kopienu tiesas atzinušas, ka personu tiesības tikt uzklausītām pirms tāda akta pieņemšanas, kas tās skar, ir Eiropas Kopienas tiesību pamatprincips. Šis princips jāievēro arī tad, ja uzklausīšanas procedūra jeb kārtība nav noteikta (sk., piemēram: Court of Justice judgment of 21 September 2000 in Case-C462/98 P Mediocurso, [2000] ECR I-7183, para. 36; Court of First Instance judgment of 9 July 2003 in Case T-102/00 Vlaams Fonds, [2003] ECR II-2433, para. 59). Tiesu praksē attīstītais princips tikt uzklausītam ir atspoguļots arī Eiropas Pamattiesību hartas 41. pantā kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa (sk. arī Eiropas Pamattiesību hartas skaidrojumus, Brisele, 2000, pieejami: http://www.europarl.europa.eu/charter/pdf/04473_en.pdf, pēdējo reizi aplūkots 16.10.2009.). Latvijas tiesību sistēmā ir atzīts procesuālā taisnīguma princips, kas ietver pienākumu lēmuma pieņemšanas procesā uzklausīt tā dalībniekus. Loģiskais pamatojums prasībai pēc uzklausīšanas ir tāds, ka uzklausīšanas stadijā, vēl pirms lēmuma pieņemšanas, ir iespējams noskaidrot visas domstarpības un atrast pareizāko risinājumu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 7. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-120 9. un 10. punktu; sk. arī Craig P.P., Procedures and administrative decisionmaking. Grām.: The procedure of administrative acts. European Review of Public Law. London: Esperia Publications Ltd., 1993, p. 56-57). Arī Satversmes tiesa atzīst, ka tiesībām tikt uzklausītam ir liela nozīme pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā. Ievērojot to, ka likums par īpašuma piespiedu atsavināšanu tieši skar individuāli noteiktu personu pamattiesības, Satversmes tiesa konstatē, ka no Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā ietvertās atsevišķa likuma prasības izriet likumdevēja pienākums pirms tiesību akta pieņemšanas uzklausīt personu, kuras īpašumu plānots atsavināt. Satversmes tiesa nevar piekrist Saeimas apgalvojumam, ka Pieteikuma iesniedzējiem ir bijusi iespēja paust savu viedokli. Lai Satversmē garantētās tiesības varētu tikt efektīvi aizsargātas, Satversmes tiesai jāizvērtē to patiesā īstenošana un jāraugās plašāk par prasību šķietamu izpildi (salīdzinājumam sk. ECT spriedumu lietā Broniowski v. Poland, judgment of 22 June 2004, no. 31443/96, para. 151). Attiecīgi tiesības tikt uzklausītam nozīmē ne tikai formālu iespēju izteikties. Tās saistāmas ar pienākumu izteiktos iebildumus izvērtēt un iespēju robežās ņemt vērā vai arī noraidīt ar pienācīgu pamatojumu. Līdzīgi Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments norādījis, ka arī pamatojuma princips ir viens no būtiskākajiem procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem (sk. 2004. gada 7. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-120 11. punktu). Apstāklis, ka lēmums par īpašuma piespiedu atsavināšanu tiek pieņemts ar likumu, neatbrīvo no pienākuma veikt tā izvērtējumu un sniegt pamatojumu. Satversmes tiesa atzīst, ka pamatojumam nav jābūt ietvertam likuma tekstā, tomēr no likumprojekta izstrādes materiāliem Satversmes tiesai jāgūst apstiprinājums tam, ka privātpersonas izteiktie iebildumi ir izvērtēti un to neievērošanai ir saprātīgs pamatojums. No lietas materiāliem nav iespējams izdarīt secinājumu, ka A.Līpača iesniegtie iebildumi Saeimas komisijām būtu izvērtēti (sk. lietas materiālu 1. sējuma 139.-141. lpp.). Saeima kā noteicošo kritēriju likumprojekta virzīšanai uz balsojumu norāda par likumprojekta sagatavošanu atbildīgās ministrijas viedokli. Finanšu ministrijas viedoklis esot bijis pietiekami skaidrs un pamatots, lai Saeima to atbalstītu tādā redakcijā, kādā tas iesniegts (sk. lietas materiālu 1. sējuma 119.-120. lpp.). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka citu valsts institūciju, piemēram, par nozari atbildīgās ministrijas, veiktais izvērtējums neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt attiecīgo jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 20. punktu). No lietas materiāliem secināms, ka Saeimai nebija iespējams iepazīties ar Terehovas robežkontroles punkta modernizācijas būvniecības projektu, jo tā izstrādi bija plānots pabeigt tikai 2008. gada 31. jūlijā. Savukārt likums tika pieņemts 2008. gada 5. jūnijā. Tāpat no lietas materiāliem nevar secināt, vai ir vērtēti A.Līpača iebildumi par atsavināmā nekustamā īpašuma platību, jo nepieciešamība atsavināt visu nekustamo īpašumu Juridiskās komisijas sēdē tika balstīta vienīgi uz Finanšu ministrijas pārstāvja mutisku apgalvojumu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 139.-141. lpp. ). Līdz ar to likums par nekustamā īpašuma "Robežnieki" piespiedu atsavināšanu ir pieņemts bez pienācīga informācijas izvērtējuma un neatbilst prasībām, kādas atsevišķam likumam izvirzītas Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā.