2. Article

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās tiesvedībā atrodas lieta, kas ierosināta pēc Viktora Kontuzorova pieteikuma par Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājas 2007.gada 8. oktobra lēmuma Nr. 3.3-32 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Kā norāda Pieteikuma iesniedzēja, apstrīdētā norma ir viens no iemesliem, kāpēc V. Kontuzorovam tika atteikts kā autonomu draudzi reģistrēt Svētītāja Joanna jaunmocekļa Rīgas arhibīskapa Latvijas pareizticīgo autonomo draudzi. Proti, apstrīdētā norma liedz reģistrēt autonomu draudzi kā reliģisku organizāciju, ja attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi nepieļauj autonomu draudžu darbību. Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka no apstrīdētās normas izrietošā izvēles iespēja - iekļauties jau esošā baznīcā vai turpināt darboties kā nereģistrētai draudzei - esot pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 99. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 9. pantā noteiktajām tiesībām uz reliģiskās pārliecības brīvību. Apstrīdētā norma ierobežojot personas tiesības nodoties savai reliģijai, kā arī esot pretrunā ar valsts pienākumu saglabāt neitralitāti attiecībās ar reliģiskajām organizācijām. Savu viedokli Pieteikuma iesniedzēja pamato ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Metropolitan Church of Bessarabia and Others v. Moldova. Tajā esot norādīts, ka valsts nav tiesīga novērtēt reliģiskās pārliecības leģitimitāti. Līdz ar to likumā noteiktais valsts iestāžu pienākums izvērtēt, vai draudzes vēlme darboties autonomi atbilst konfesijas kanoniskajiem noteikumiem, esot pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertajam tiesību uz reliģijas brīvību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot izrādījis sevišķu labvēlību pret jau reģistrētām reliģiskajām savienībām (baznīcām), vēloties tās pasargāt no šķelšanās. Minētais ierobežojums neesot nepieciešams, lai apmierinātu neatliekamu sociālu vajadzību, kas ir viens no kritērijiem, pēc kuriem var noteikt, vai iejaukšanās reliģijas brīvībā ir attaisnojama.