6. Article

Pieaicinātā persona - Mg.iur. Jānis Zālītis - norāda, ka konfesijas kanoniskie noteikumi plašākā nozīmē ir pašas konfesijas atzītie vai pieņemtie priekšraksti, saskaņā ar kuriem tā darbojas pasaulīgajā jomā. Vadoties no baznīcu pašu uzskatiem par ticības vienotību, par konfesijas kanoniskajiem noteikumiem Reliģisko organizāciju likuma 10. panta izpratnē varot uzskatīt tikai Romas katoļu baznīcas un pareizticīgās baznīcas kanoniskos noteikumus jeb kanoniskās tiesības. Tomēr no 2002. gada 25. oktobra, kad stājās spēkā Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums, par konfesijas kanoniskajiem noteikumiem apstrīdētās normas izpratnē esot atzīstami vienīgi pareizticīgās baznīcas kanoniskie noteikumi. Analizējot Latvijas Pareizticīgās Baznīcas kanoniskos noteikumus, J. Zālītis norāda, ka pareizticīgās baznīcas noteikumi par autonomu draudžu darbības nepieļaušanu bija piemēroti laikam, kad valsts un baznīca nebija šķirtas un ticības brīvība nepastāvēja. Ar šiem noteikumiem tika novērsta un apkarota šķelšanās. Analizējot, vai apstrīdētā norma pārkāpj personas pamattiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību, J. Zālītis norāda uz tādām Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītām lietām kā Sidiropoulos v. Greece, Metropolitan Church of Bessarabia v. Moldova un Holy Synod of the Bulgarian Orthodox Church (Metropolitan Inokentiy) and others v. Bulgaria. No šajās lietās pieņemtajiem spriedumiem varot secināt, ka apstrīdētā norma pārkāpj personas tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību.