1. Article — un 7. panta sestās daļas 2. punkts.

Ja teritorijas plānošanas procesā Rīgas dome būtu pieļāvusi būtiskus pārkāpumus, varētu secināt, ka Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojumi nav noteikti saskaņā ar likumu. Proti, būtisks teritorijas plānošanas pārkāpums ir tāds pārkāpums, kura rezultātā pieņemts citāds, nevis tāds lēmums, kāds būtu bijis, ja procedūra tiktu ievērota, piemēram, ir būtiski pārkāptas sabiedrības tiesības izteikt savu viedokli par iespējamo teritorijas plānojumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14. punktu). Pieteikuma iesniedzēji par būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem uzskata to, ka Rīgas dome: 1) neinformēja viņus par Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanu, pieņemot Rīgas teritorijas plānojumu 2006. - 2018. gadam; 2) neņēma vērā viņu viedokli sabiedriskajā apspriešanā par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grozījumiem; 3) nesniedza atbildi pēc būtības uz viņu iesniegto viedokli par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grozījumiem. 13.1. Vērtējot to, vai Rīgas domei bija pienākums informēt Pieteikuma iesniedzējus par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšanu, jāņem vērā, ka teritorijas plānošanas process ir atklāts. Proti, privātpersonām ir tiesības līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, kā arī sekot līdzi visai informācijai par to, kādi lēmumi šajā procesā tiek pieņemti. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 7. panta sestās daļas 5. punktu vietējās pašvaldības funkcija ir nodrošināt sabiedrības līdzdalību vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas procesā. Arī atklātības princips, kas noteikts Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 7. punktā, paredz, ka teritorijas plānojums tiek izstrādāts, iesaistot sabiedrību un nodrošinot informācijas un lēmumu pieņemšanas atklātumu. Savukārt Noteikumi Nr. 883 noteica obligātās minimālās prasības attiecībā uz sabiedriskās apspriešanas organizēšanas procedūru. Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšana skāra diezgan plašu personu loku. Informācija par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšanu tika publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2006. gada 3. janvārī. Savukārt pats plānojums bija pieejams gan Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā, gan arī Rīgas domes mājaslapā. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka no labas pārvaldības principa varētu izrietēt pienākums atsevišķos gadījumos par pieņemtajiem teritorijas plānojuma vai detālplānojuma grozījumiem privātpersonas informēt tieši. Tomēr šajā gadījumā skarto personu loks bija pārāk plašs, lai tieši informētu katru skarto personu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst: tas, ka Pieteikuma iesniedzēji netika tieši informēti par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšanu, nav procesuāls pārkāpums. 13.2. Izvērtējot to, vai Rīgas domei bija sabiedriskajā apspriešanā jāņem vērā Pieteikuma iesniedzēju iesniegtie priekšlikumi, norādāms, ka plānošanas lēmuma pieņēmējam ne vienmēr ir jāvadās no personu izteiktajiem priekšlikumiem vai iesniegtajiem iebildumiem. Tomēr tie ir rūpīgi jāizvērtē. Pašvaldība ir tiesīga noraidīt viedokli, paredzot citu, lietderīgāku rezultātu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu). No Rīgas domes atbildes raksta izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju iesniegtais viedoklis par vēlamo Zemesgabala atļauto izmantošanu tika vērtēts. Pēc Rīgas domes ieskata, šajā gadījumā noteicošais bija aizsargjoslu un trokšņa tiesiskais regulējums, kas bez attiecīgiem sagatavošanas darbiem nepieļauj būvniecību Zemesgabalā, tādēļ šis viedoklis netika ņemts vērā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 116. lpp. un 2. sēj. 3. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju sniegto priekšlikumu neiestrādāšana Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grozījumos nav procesuāls pārkāpums. 13.3. Lietā nav strīda par to, vai Rīgas dome ir sniegusi atbildi Pieteikuma iesniedzējiem, bet strīds ir par to, vai atbilde sniegta pēc būtības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 74. lpp.). Proti, Rīgas domes atbildē nav individualizēti visi lietas faktiskie apstākļi un nav norādīts uz tiem būtiskajiem tiesiskajiem apstākļiem, kas šajā gadījumā, pēc Rīgas domes ieskata, kalpoja par pamatu priekšlikuma pilnīgai noraidīšanai. Satversmes tiesa atzīst, ka formālu, vienveidīgu vai tipveida atbilžu sniegšanu uz dažāda satura vai rakstura priekšlikumiem varētu atzīt par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Tomēr šādas, lai arī formāla satura atbildes sniegšana pati par sevi nevar tikt atzīta par būtisku procesuālu pārkāpumu teritorijas plānojuma izstrādē. Satversmes tiesa piekrīt tam, ka sabiedrības iesaistīšana ir veikta atbilstoši normatīvo aktu prasībām un Pieteikuma iesniedzējiem bija nodrošinātas tiesības piedalīties teritorijas plānojuma izstrādē. Līdz ar to nav konstatējams būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi novestu pie plānojumā noteiktās Zemesgabala atļautās izmantošanas prettiesiskuma. Pie tam pozitīvi vērtējama un teritorijas plānošanas principiem atbilstoša ir Rīgas domes prakse attiecībā uz tiem privātpersonu priekšlikumiem teritorijas plānojuma izstrādāšanai vai grozīšanai, kuri netiek iesniegti tieši sabiedriskās apspriešanas laikā. Proti, atbilstoši Rīgas domes sniegtajai informācijai arī šādi priekšlaicīgi iesniegti priekšlikumi tiek vērtēti, lemjot par attiecīgo teritorijas plānojuma redakciju. Sabiedrības aktivitāte pat tad, ja tā izrādīta pirms sabiedriskās apspriešanas termiņa, neapšaubāmi vērtējama pozitīvi un vietējai pašvaldībai ir jāņem vērā. Ja vietējai pašvaldībai kļuvis zināms šāds iepriekš izteikts viedoklis, tad tā var, piemēram, sabiedriskajā apspriešanā ieplānot diskusijas par attiecīgajiem priekšlikumiem. Satversmes tiesa atzīst, ka, nosakot Zemesgabala atļauto (plānoto) izmantošanu, ne Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam, ne tā grozījumu izstrādāšanas procesā nav pieļauti tādi procesuāli pārkāpumi, kas novestu pie plānojumu prettiesiskuma. Līdz ar to īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu. 14. Lai pamattiesību ierobežojums būtu attaisnojams, tam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim. Pamatojums Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai ir nosakāms likumā atbilstoši šā panta trešajam teikumam. Proti, šo tiesību ierobežojumi var tikt paredzēti likumā noteiktos gadījumos un kārtībā. Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Rīgas domei. Kaut arī Rīgas domes atbildes rakstā nav norādīts tas teritorijas plānojuma leģitīmais mērķis, atbilstoši kuram Zemesgabals noteikts par apstādījumu un dabas teritoriju, Satversmes tiesai ex officio ir pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esamību vai - tieši pretēji - neesamību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu). Leģitīmais pamattiesību ierobežošanas mērķis šajā gadījumā izriet no likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām pašvaldības autonomajām funkcijām un Teritorijas plānošanas likuma. Par šādu leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās pašvaldības pienākums savai administratīvajai teritorijai izstrādāt teritorijas plānojumu, kas teritorijas ilgtspējības interesēs citastarp noteic arī konkrēta īpašuma atļauto izmantošanu. Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējiem noteiktais pamattiesību ierobežojums izrietot no augstāka juridiskā spēka tiesību normām - Būvnormatīvā LBN 100 ietvertajiem būvniecības ierobežojumiem, Noteikumos Nr. 597 noteiktā trokšņa pārvaldības tiesiskā regulējuma, kā arī Aizsargjoslu likumā ietvertā applūstošo teritoriju aizsargjoslu tiesiskā regulējuma. Savukārt Rīgas teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam un tā grozījumi pamatā tikai atspoguļojot minēto normatīvo aktu prasības. Plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas un labāk organizētas sabiedrības nosacījumus [sk.: European Conference of Ministers Responsible for Spatial/Regional Planning (CEMAT), 14 CEMAT (2006) 6 -, Strasbourg, 18 July 2007, pp. 21-23]. Tādējādi ilgtspējīgu attīstību raksturo ne tikai kompakta apdzīvoto vietu struktūra, bet arī pilsētu ekosistēmu saglabāšana. Tas nozīmē, ka ilgtspējīga attīstība inter alia prasa plānotāju izšķiršanos par jaunu būvju pieļaujamību vai esošo būvju un teritoriju labiekārtošanu, nodrošinot indivīdiem labākus dzīves apstākļus pilsētvidē un uzlabojot dzīves kvalitāti. Ievērojot Teritorijas plānošanas likumā nostiprināto ilgtspējības principu, teritorijas plānojuma izstrādāšanas procedūra ir reglamentēta ar mērķi nodrošināt to, ka plānošanas rezultātā tiek pieņemts izsvērts lēmums ar pienācīgu pamatojumu. Viens no priekšnoteikumiem šāda lēmuma pieņemšanai ir domes rīcībā esoša precīza, pilnīga un aktuāla informācija. Līdz ar to pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu. Satversmes tiesa norāda, ka vietējās pašvaldības argumenti, kas kalpojuši par pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai, pauž vienkāršotu izpratni par vietējās pašvaldības tiesībām un pienākumiem teritorijas plānošanas jomā. Neapšaubāmi, vietējai pašvaldībai ir pienākums ievērot imperatīvās likuma prasības, proti, nepārkāpt likumā ietvertās obligātās normas. Tomēr pašvaldības rīcība, izstrādājot teritorijas plānojumu vai tā grozījumus, neaprobežojas vienīgi ar mehānisku likuma normu vai privātpersonu iesniegumos pausto vēlmju pārņemšanu teritorijas plānojumā. Pašvaldība kā pamatojumu atļautās (plānotās) izmantošanas grozīšanai var norādīt arī citus argumentus, ciktāl tie atbilst teritorijas plānošanas pamatprincipiem un ir pienācīgi izvērtēti un pamatoti teritorijas plānojuma izstrādāšanas procesā. Kaut arī Rīgas dome to nav norādījusi, Satversmes tiesa secina, ka atbilstoši likumam "Par pašvaldībām" un Teritorijas plānošanas likumam Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums varētu būt noteikts vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas ilgtspējīgas attīstības interesēs. Līdz ar to Rīgas teritorijas plānojumam 2006. - 2018. gadam, kā arī šā plānojuma grozījumiem, ciktāl tie attiecas uz Zemesgabalu, ir leģitīms mērķis. 15. Vietējai pašvaldībai ir pienākums pēc teritorijas plānojumā akceptētās attīstības vīzijas īstenošanai noteiktā laika posma beigām, ievērojot nepārtrauktības un pēctecības principu, izstrādāt jaunu attīstības vīziju un nostiprināt to jaunajā teritorijas plānojumā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 23.1. punktu). Tas nozīmē, ka spēkā esošo teritorijas plānojumu var grozīt tad, ja mainījies tā pamatojums (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 7. punktu). Tātad, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi un ir ievēroti arī nepārtrauktības un pēctecības principi, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesībām un Rīgas pilsētas tiesībām lemt par savas administratīvās teritorijas attīstību. Proti, šajā gadījumā ir izvērtējams tas, vai Rīgas dome Zemesgabala atļauto izmantošanu mainīja pamatoti. 16. No Rīgas domes atbildes raksta izriet, ka Zemesgabala atļautās izmantošanas maiņas pamatojums izriet no augstāka juridiskā spēka tiesību normām: 1) Būvnormatīvā LBN 100 ietvertā dzelzceļa sanitārās aizsargzonas regulējuma; 2) Noteikumos Nr. 597 un Būvnormatīvā LBN 016-03 noteiktajā trokšņa pārvaldības tiesiskajā regulējumā ietvertajiem būvniecības ierobežojumiem; 3) Aizsargjoslu likumā ietvertā applūstošo teritoriju aizsargjoslu tiesiskā regulējuma. 16.1. Izvērtējot, vai Būvnormatīvs LBN 100 varēja kalpot par pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai, jāņem vērā tas, ka minētais būvnormatīvs tika apstiprināts ar Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrijas 1992. gada 28. decembra pavēli Nr. 118. Tā 1.1. punkts noteica, ka "šis pagaidu būvnormatīvs nosaka galvenās prasības Latvijas Republikas likumā "Par teritoriālplānojumiem" minētajiem teritoriālplānojumu projektiem un detalizē, kā arī konkretizē projektēšanas mērķus un uzdevumus, papildinot to ar normām, kas nav ietvertas likumā". Vides ministrija atzīst, ka Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam pieņemšanas laikā Būvnormatīvs LBN 100 nevarētu attiekties uz Zemesgabalu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 129. lpp.). Tāpat RAPLM ir norādījusi, ka nav pamatots Rīgas domes viedoklis par tādiem būvniecības ierobežojumiem Zemesgabalā, kuri balstītos uz Būvnormatīvu LBN 100 (sk. lietas materiālu 1. sēj. 81. un 82. lpp.). Būvnormatīva LBN 100 tiesiskumu un spēkā esamību ir vērtējusi Tieslietu ministrija. No Tieslietu ministrijas 2004. gada 14. oktobra "Atzinuma par normatīvo aktu spēkā esību" izriet, ka tas neatbilst ārējā normatīvā akta spēkā esamības pazīmēm. Proti, Būvnormatīvs LBN 100: 1) ir pretējs Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrijas 1992. gada 28. decembra pavēlei Nr. 118, kura noteic, ka pavēlē minētie būvnormatīvi ir spēkā līdz likuma "Par teritoriālplānojumiem" pieņemšanai; 2) pretēji Noteikumu Nr. 194 pārejas noteikumu 6. punktam nav atbilstošā kārtībā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apstiprināts; 3) pretēji Būvniecības likuma 22. pantam nav Ministru kabineta apstiprināts; 4) nekad nav publicēts oficiālajā laikrakstā; 5) uzskatāms par iekšējo normatīvo aktu, kas ir saistošs tikai tam publisko tiesību subjektam, kas to izdevis. Privātpersonai tas nav saistošs (sk. lietas materiālu 1. sēj. 76. - 78. lpp.). Satversmes tiesa pievienojas minētajiem secinājumiem un atzīst, ka Būvnormatīvā LBN 100 ietvertais regulējums pats par sevi nevarēja būt pamatojums Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai. Vienlaikus ir jāņem vērā tas, ka 1995. gada Rīgas apbūves noteikumu 6.1.10. punkts, uz kuru Rīgas dome atsaucas kā uz pamatu būvniecības ierobežojumiem Zemesgabalā, bija tieši pārņemts no Būvnormatīva LBN 100 7.8. punkta. Vietējām pašvaldībām tiesības noteikt aizsargjoslas gar dzelzceļiem piešķīra Aizsargjoslu likuma sākotnējās redakcijas 13. panta trešās daļas 1. punkts, kas paredzēja, ka pilsētās, ciemos un citās blīvi apdzīvotās vietās platumu aizsargjoslām gar dzelzceļiem nosaka teritoriālplānojumos likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt 2005. gada 22. jūnijā Saeimā pieņemtais likums "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" Aizsargjoslu likuma 13. panta trešo daļu izteica jaunā redakcijā, nosakot, ka pilsētās un ciemos dzelzceļa ekspluatācijas aizsargjosla nevar pārsniegt 50 metru platumu katrā pusē no malējās sliedes. Aizsargjoslu likuma 13. panta trešās daļas jaunā redakcija stājās spēkā 2005. gada 15. jūlijā. Minētais Aizsargjoslu likuma 13. panta trešās daļas regulējums daļēji bija pārņemts arī Noteikumu Nr. 34 4.9.1. punktā, kas paredzēja, ka minimālais attālums no dzelzceļa malējā sliežu ceļa ass līdz dzīvokļiem ir 50 metru, bet, ja netiek pārsniegts normatīvais trokšņa līmenis dzīvojamās apbūves teritorijā, - 30 metru. Arī Noteikumu Nr. 5 61.1.2. punkts paredz, ka teritorijās gar stratēģiskas un reģionālas nozīmes dzelzceļiem dzelzceļa ekspluatācijas aizsargjoslas platums ir 50 metru no malējās sliedes, bet ne mazāks kā dzelzceļa zemes nodalījuma joslas platums. Līdz ar to kopš 2005. gada 15. jūlija Rīgas domei bija pienākums ņemt vērā Aizsargjoslu likuma 13. pantā noteikto dzelzceļa ekspluatācijas aizsargjoslas tiesisko regulējumu. Tāpēc 2005. gada 15. jūlija izziņā norādītajam, ka uz Zemesgabalu attiecas 100 metrus plata sanitārā aizsargzona, nebija tiesiska pamata. Tādējādi kopš minētā datuma dzelzceļa sanitārās aizsargzonas regulējums nevarēja kalpot par pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai. 16.2. Vērtējot to, vai Noteikumos Nr. 597 noteiktais trokšņa pārvaldības tiesiskais regulējums varēja kalpot par pamatojumu Zemesgabala izmantošanas grozīšanai, jāņem vērā, ka normatīvie tiesību akti troksni definē kā vienu no piesārņojuma veidiem. Proti, likuma "Par piesārņojumu" 1. panta 16. punkts noteic, ka vides troksnis ir nevēlams vai kaitīgs cilvēka darbības radīts āra troksnis, piemēram, troksnis, ko rada transportlīdzekļi, ceļu satiksme, dzelzceļa satiksme, gaisa satiksme, troksnis, kas rodas rūpnieciskās darbības zonās, kā arī troksnis, ko rada likuma 1. pielikumā minētās piesārņojošās darbības (iekārtas). Mūsdienās troksnis ir atzīts par nozīmīgu cilvēka dzīves kvalitāti un veselību ietekmējošu faktoru (sk.: Vides Zinātne, Māra Kļaviņa redakcijā. Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2008, 297. - 301. lpp.). Savukārt tiesiskais regulējums, kas attiecas uz trokšņa kā piesārņojuma ierobežošanu vai mazināšanu, pamatā pilda cilvēka veselības aizsardzības funkciju. Arī Rīgas attīstības programmā 2006. - 2012. gadam un Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijā līdz 2025. gadam norādīts, ka troksnis ir nozīmīgs vides kvalitāti ietekmējošs piesārņojums un pēc iespējas ir novēršama vai mazināma tā nelabvēlīgā iedarbība uz pilsētas iedzīvotāju veselību (sk. Rīgas attīstības programmas 2006. - 2012. gadam 1.7.2. punktu un Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijas līdz 2025. gadam 14.11. uzdevumu, http://www.rdpad.lv/rpap/rpap_ar_grozijumiem/). Noteikumi Nr. 597 izdoti saskaņā ar likuma "Par piesārņojumu" 18.1 panta trešo daļu un ir spēkā kopš 2004. gada 13. jūlija. Šo noteikumu 1. punkts citastarp noteic trokšņa rādītājus, tā kartēšanas prasības un termiņus, kā arī trokšņa radīto seku novērtēšanas metodes. Šo Noteikumu 16. punkts ietver atsauci uz Būvnormatīvu LBN 016-03 un paredz, ka teritorijā, kur trokšņa rādītāju vērtība pārsniedz šo noteikumu 2. pielikumā minēto trokšņa robežlielumu, pieļaujama vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajam plānotajam (atļautajam) teritorijas izmantošanas veidam atbilstošu ēku būvniecība vai rekonstrukcija, ja tiek projektēti un īstenoti prettrokšņa pasākumi atbilstoši Būvnormatīva LBN 016-03 prasībām. Vadoties no Rīgas domes iesniegtās stratēģiskās trokšņu kartes tuvinājuma Zemesgabalam un atbilstoši Noteikumu Nr. 597 16. punktam un 2. pielikumam šajā gadījumā ēku būvniecība noteiktiem mērķiem Zemesgabalā būtu pieļaujama, ievērojot Būvnormatīva LBN 016-03 prasības. Turpretim daļā Zemesgabala atsevišķām funkcijām paredzētu ēku būvniecība būtu pieļaujama pat neņemot vērā Būvnormatīva LBN 016-03 prasības. Arī Noteikumu Nr. 5 503. punkts paredz, ka būvniecība var tikt pieļauta, ja ir īstenoti pret trokšņiem vērsti aizsardzības pasākumi (sk. lietas materiālu 2. sēj. 129. - 130. lpp.). Normatīvie akti attiecībā uz troksni un tā novēršanu izvirza prasības, kuras pamatā ir īstenojamas būvniecības procesā. Savukārt no Pieteikuma iesniedzēju iesniegtā pārskata par trokšņu mērījumiem Zemesgabalā izriet, ka dzelzceļa radītais vides troksnis neliedz būvniecību Zemesgabalā [sk. sabiedrības ar ierobežotu atbildību "R&D akustika" vides (atklātas teritorijas) trokšņa testēšanas pārskatu lietas materiālu 1.sēj. 102. - 108. lpp.]. Rīgas dome nav apstrīdējusi minētajā pārskatā konstatēto, nedz arī iesniegusi citus dokumentus, kas apstiprinātu pretējo. Līdz ar to šajā gadījumā ne Noteikumi Nr. 597, ne Būvnormatīvs LBN 016-03 nevarēja kalpot par pamatojumu Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanai. 16.3. Aizsargjoslu likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka aizsargjoslas ir noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes. Savukārt šā panta 11. punkts paredz, ka applūstošā teritorija ir ūdensteces ielejas vai ūdenstilpes ieplakas daļa, kura palos vai plūdos pilnīgi vai daļēji applūst un kuras platums ūdensteces vai ūdenstilpes aizsardzības nolūkos tiek noteikts vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā atbilstoši šā likuma 7. panta sestajā daļā noteiktajai metodikai. Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punkta "b" apakšpunktu pilsētās un ciemos aizsargjoslu gar ūdensobjektiem ar applūstošo teritoriju noteic visā tās platumā vai ne mazāk kā līdz esošai norobežojošai būvei (ceļa uzbērumam, aizsargdambim), ja aiz tās esošā teritorija neapplūst. Likuma 33. panta pirmā daļa paredz, ka aizsargjoslas nosaka saskaņā ar šo likumu un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā attēlo teritorijas plānojumos. Savukārt atbilstoši Ministru kabineta 2008. gada 3. jūnija noteikumu Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" 1. pielikuma 3. punktam virszemes ūdensobjekta applūstošās teritorijas applūduma aplēses ūdens līmeni nosaka ar varbūtību vismaz reizi 10 gados (ar 10 procentu applūduma varbūtību). Aizsargjoslu likuma tiesiskais regulējums, kas paredz vietējām pašvaldībām pienākumu teritorijas plānojumos noteikt applūstošajām teritorijām aizsargjoslu, pamatā pilda divas funkcijas - vides aizsardzības, kā arī īpašuma aizsardzības funkciju. Proti, ar aizsargjoslas palīdzību tiek aizsargāts gan attiecīgais ūdensobjekts no iespējamās nelabvēlīgās cilvēku iedarbības, gan arī personu īpašums no iespējamiem apdraudējumiem, ko var izraisīt attiecīgais ūdensobjekts. No Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grafiskās daļas kartes "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi M1:10000" izrietēja, ka Juglas kanālam kā virszemes ūdensobjektam noteiktā aizsargjosla Zemesgabalu neskāra. Savukārt no patlaban spēkā esošās Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grafiskās daļas kartes "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi M1:10000" secināms, ka Zemesgabals ir ietverts virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā un noteikts par teritoriju ar applūšanas varbūtību reizi simt gados, kur esošā apbūve jāaizsargā pret applūšanu. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Aizsargjoslu likums šajā lietā vispār nav piemērojams, jo neesot pierādījumu tam, ka Zemesgabals applūst. Tāpat esot jāņem vērā tas, ka Rīgas teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam Juglas kanālam nebija noteikta tāda applūstošo teritoriju aizsargjosla, kas aptvertu arī Zemesgabalu. Savukārt Rīgas dome uzskata, ka Aizsargjoslu likumā paredzētās applūstošo teritoriju aizsargjoslas noteikšana tikai formāli esot vietējās pašvaldības kompetencē un šādās teritorijās noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi esot spēkā neatkarīgi no to attēlošanas vai neattēlošanas teritorijas plānojumā. Spēkā esošajā Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grafiskās daļas kartē "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi M1:10000" ir attēlotas divu veidu applūstošās teritorijas, proti, teritorijas ar applūšanas varbūtību reizi desmit gados (tumši dzeltenā krāsā) un teritorijas ar applūšanas varbūtību reizi simt gados, kur esošā apbūve jāaizsargā pret applūšanu (zilā krāsā). Citādas virszemes ūdensobjektu applūstošās teritorijas minētajā grafiskās daļas kartē nav norādītas. Zemesgabals nav ietverts teritorijā ar applūšanas varbūtību reizi desmit gados. Pierādījumi tam, vai Zemesgabals patiešām ir pilnībā applūstošs, šajā gadījumā ir pretrunīgi. No vienas puses, par to liecina atbildes rakstam pievienotā sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Procesu analīzes un izpētes centrs" un valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" applūšanas scenāriju modelēšanas rezultātu karte (sk. lietas materiālu 1. sēj. 124. lpp.). No otras puses, Rīgas dome, pretēji atbildes rakstā apgalvotajam, nevarēja Satversmes tiesai iesniegt nekādus pierādījumus par Zemesgabala faktisko applūšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lpp.). Turklāt Rīgas domes rīcību, proti, Zemesgabala ietveršanu virszemes ūdensobjekta applūstošo teritoriju aizsargjoslā, ir pamats apšaubīt arī tādēļ, ka pirms grozījumu izdarīšanas Rīgas teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam Zemesgabals netika noteikts par applūstošu teritoriju un nebija ietverts virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā. Arī RAPLM, atsaucoties uz Rīgas pilsētas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam grafiskās daļas karti "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi", norāda, ka Zemesgabals neatrodoties desmit procentu plūdu varbūtības teritorijā un neietilpstot virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā, līdz ar to Aizsargjoslu likuma normas šobrīd neliedzot tā apbūvi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 81. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, piemēram, ūdensobjektu applūšanas riska teritoriju kartes nav apstiprinātas ar normatīvo aktu un tāpēc nav juridiski saistošas pašvaldībām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr.2008-03-03 4., 6.2. un 13.2.1. punktu). Pašvaldībai saskaņā ar Ministru kabineta 2008. gada 3. jūnija noteikumu Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" normām ir pienākums vispusīgi iepazīties ar situāciju un ar pienācīgu pamatojumu ietvert informāciju par applūstošām teritorijām teritorijas plānojuma grafiskajā daļā. Proti, aizsargjoslu ietveršana teritorijas plānojumā nevar būt patvaļīga - tā veicama uz objektīvi pārbaudītas informācijas pamata. Tā, piemēram, Ministru kabineta 2008. gada 3. jūnija noteikumu Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" 9.1. - 9.3. punkts detalizēti nosaka, kādas pazīmes ir jākonstatē dabā, lai secinātu, vai teritorijai ir applūduma pazīmes, lai noteiktu applūduma robežas un izvērtētu apkārtesošās infrastruktūras un citu faktoru ietekmi uz teritoriju. Savukārt tad, ja applūstošo teritoriju nevar noteikt atbilstoši minēto noteikumu 9. punktā minētajām pazīmēm, izmanto šo pašu noteikumu 1. pielikumā minētos inženiertehniskos aprēķinus. Satversmes tiesa atzīst, ka visu lietas faktisko apstākļu individuālam izvērtējumam attiecībā uz konkrētas teritorijas applūduma iespējamību vēl lielāka nozīme piešķirama tajos gadījumos, kad vietējā pašvaldība argumentu par kādas teritorijas applūstamību izmanto, ierobežojot personas pamattiesības, piemēram, pilnībā liedzot īstenot kādu saimniecisko darbību. Šādu individualizētu izvērtējumu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojumu Rīgas dome nav veikusi. Tādējādi nevar atzīt, ka Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums attiecībā uz visu Zemesgabalu aptuveni četrdesmit četru tūkstošu kvadrātmetru platībā ir pietiekami rūpīgi izvērtēts un noteikts uz pietiekamas informācijas pamata. Aizsargjoslu likumā ietvertie saimnieciskās darbības ierobežojumi applūstošajās teritorijās ir spēkā neatkarīgi no to faktiskās ietveršanas teritorijas plānojumā, aizsargjoslu faktiskās attēlošanas teritorijas plānojuma grafiskajā daļā, kā arī teritorijai noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas. Turklāt teritorijas applūstamība ir fakts, kas vietējai pašvaldībai jānosaka ar vislielāko rūpību un atbilstoši jāattēlo teritorijas plānojumā. Lemjot par konkrētas saimnieciskās darbības, piemēram, būvniecības, pieļaujamību šādā teritorijā, vietējai pašvaldībai ir pienākums likumā ietvertos ierobežojumus ņemt vērā un pēc šāda ierobežojuma konstatēšanas, pamatojoties uz likumu, pilnībā vai daļēji ierobežot attiecīgo saimniecisko darbību. Rīgas dome norādījusi, ka ir vērtēts jautājums par nepieciešamību Zemesgabala teritorijā izbūvēt aizsargdambi, kas citastarp arī pašu Zemesgabalu pasargātu no plūdiem. Pēc minēto darbību veikšanas Zemesgabals varētu tikt izslēgts no Juglas kanāla aizsargjoslas un pēc prettrokšņa pasākumu veikšanas tajā varētu būt pieļaujama apbūve. Satversmes tiesa norāda, ka Zemesgabala izslēgšana no Juglas kanāla applūstošo teritoriju aizsargjoslas ir iespējama, taču apbūve tajā būtu pieļaujama vienīgi izdarot attiecīgus grozījumus teritorijas plānojumā, jo šobrīd Zemesgabalam noteiktā atļautā izmantošana apbūvi liedz. Proti, būtu nepieciešams, piemēram, mainīt gan teritorijas plānojuma grafiskās daļas kartē "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi M1:10000" Zemesgabalam noteikto atļauto izmantošanu, gan arī citādi attēlot Juglas kanāla applūstošo teritoriju aizsargjoslu. Līdz ar to Rīgas domes minētā aizsargdambja izbūvēšana pati par sevi nebūtu pietiekams pamats tam, lai Zemesgabalā pieļautu būvniecību. 17. Satversmes tiesa šajā spriedumā ir secinājusi, ka teritorijas plānojums grozīts bez pietiekama pamatojuma. Rīgas dome papildus šā sprieduma 16. punktā minētajiem nav norādījusi nekādus citus apsvērumus, kurus tiesa varētu atzīt par pamatu Zemesgabalam noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas grozīšanai. Tātad plānotās (atļautās) izmantošanas grozīšana neatbilst arī Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 6. punktā ietvertajam pēctecības un nepārtrauktības principam. Līdz ar to Rīgas dome, bez pienācīga pamatojuma grozot Zemesgabala plānoto (atļauto) izmantošanu, ir pārkāpusi Satversmes 105. pantu un Teritorijas plānošanas likuma 3. panta 6. punktu. 18. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts), šajā lietā - Rīgas teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam un tā grozījumos Zemesgabalam noteiktā atļautā izmantošana, zaudē spēku. Savukārt Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa noteic, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Teritorijas plānojuma atzīšana par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža ir nepieciešama, ņemot vērā teritorijas plānojuma kā normatīvā akta īpašo dabu, kā arī tādēļ, lai netiktu legalizētas pašvaldības iespējamās nepamatotās darbības, kas būtu balstītas uz šādu plānojumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007- 11-03 28. punktu). Tāpat tiesas uzdevums ir iespēju robežās novērst privātpersonu pamattiesību pārkāpumu. Satversmes tiesa uzskata, ka Zemesgabalam noteiktā atļautā izmantošana būtu atzīstama par spēkā neesošu no tās noteikšanas brīža. Vienlaikus ir jāņem vērā tas, ka, atceļot kādu pašvaldības teritorijas plānojuma daļu, vajag nodrošināt, lai attiecīgajā teritorijā būtu spēkā kāds cits teritorijas plānojums (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 14.1. punktu). Šādā gadījumā juridisko spēku atgūst tā teritorijas plānojumā noteiktā teritorijas atļautā izmantošana, ko aizstājusi Satversmes tiesas atceltā izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 28. punktu). Rīgas attīstības plāns 1995. - 2005. gadam, saskaņā ar kuru Zemesgabals atradās mazstāvu dzīvojamā teritorijā, ir zaudējis spēku gandrīz pirms četriem gadiem - 2006. gada 4. janvārī. Arī tiesību akts, kas to aizstāja - Rīgas teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam, ir ticis grozīts. Tātad teritorijas plānojuma tiesiskais regulējums šo četru gadu laikā ir mainījies vairākkārt. Pretēji tiesiskās noteiktības principam šajā gadījumā Zemesgabalam būtu pilnībā atjaunot Rīgas attīstības plānā 1995. - 2005. gadam noteikto atļauto izmantošanu. Rīgas attīstības plānā 1995. - 2005. gadam noteiktajai izmantošanai -mazstāvu dzīvojamā teritorija - spēkā esošajā Rīgas teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam būtībā atbilst Noteikumu Nr.5 6.1. nodaļā noteiktā savrupmāju apbūves teritorija (SDz) un daļēji - 6.2. nodaļā noteiktā dzīvojamās apbūves teritorija (Dz). Satversmes tiesa atzīst, ka līdz brīdim, kad Rīgas dome pieņems nākamos grozījumus Rīgas teritorijas plānojumā 2006. - 2018. gadam, Zemesgabala atļautā izmantošana, izmantošanas aprobežojumi, kā arī izmantošanas un apbūves noteikumi ir apspriežami pēc analoģijas ar spēkā esošajiem savrupmāju apbūves teritorijas un dzīvojamās apbūves teritorijas izmantošanas noteikumiem, ciktāl tie neparedz plašāku teritorijas atļauto izmantošanu kā Rīgas attīstības plānā 1995. - 2005. gadam noteiktā mazstāvu dzīvojamā teritorija. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt, ka Rīgas teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam un tā grozījumi, ciktāl tie noteic zemesgabala Kanāla ielā b/n (kadastra numurs 0100 128 2003) atrašanos apstādījumu un dabas teritorijā, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un nav spēkā no to pieņemšanas brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G. Kūtris