14. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam, kas izriet no Satversmes 1. panta. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam, kas izriet no Satversmē garantēto sociālo tiesību kopuma, kā arī Satversmes 109. pantā nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas 1998.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu daļu un 2000.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.04-07(99) secinājumu daļas 3.punktu]. Ikviena tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu. Šis princips noteic, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un savā darbībā jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata [sk. Satversmes tiesas 1998.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu daļu]. Samērīguma princips ir uzskatāms par vienu no svarīgākajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tas vispārīgā veidā noteic, ka starp valsts varas darbību, kas ierobežo personas tiesības un tiesiskās intereses, un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 27. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 11. punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, ar leģitīmo mērķi nesamērīgs ir apstrīdētās normas radītais ierobežojums personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Tādēļ Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētās normas neatbilstību samērīguma principam aplūkojami, vērtējot tās atbilstību Satversmes 109. pantā nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Latvijas konstitucionālais likumdevējs Satversmē iekļāvis virkni sociālo tiesību. Tādējādi likumdevējs noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu). Sociāli atbildīgas valsts principa saturs ir ievērojami plašāks par jebkuras konkrētas sociālās tiesības saturu, tomēr tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no šā principa raksturīgākajiem elementiem (sk., piemēram: Kovaļevska A. Sociāli atbildīgas valsts princips. Jurista Vārds, 2008. gada 26. augusts, Nr.32, 6.-13.lpp.). Tādēļ Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētās normas neatbilstību sociāli atbildīgas valsts principam arī ir izvērtējami saistībā ar Satversmes 109. pantā ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.