17. Article

Lietā nav strīda par to, ka minētais ierobežojums ir noteikts likumā. Tomēr lietā pastāv šaubas par to, vai likums "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", kurā iekļauta apstrīdētā norma, ir pieņemts pienācīgā kārtībā. 17.1. Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" (Nr. 1139/Lp9) Saeimai iesniegts 2009. gada 11. martā. Tas pieņemts steidzamības kārtā. Likumprojekts abos lasījumos izskatīts 2009. gada 12. martā un priekšlikumu iesniegšanai otrajam lasījumam noteikts tikai 15 minūšu termiņš. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu, 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu]. Saeimas kārtības ruļļa (turpmāk - Kārtības rullis) "mērķis ir noteikt tādu Saeimas darba kārtību, kas, realizējot vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba efektivitāti" [Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punkts]. Kārtības ruļļa 90. panta pirmās daļas pirmais teikums un otrā daļa paredz: "Ja likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā, Saeima lemj (54.p.) par termiņu, kādā iesniedzami priekšlikumi. Šo termiņu nedrīkst noteikt īsāku par piecām dienām, izņemot gadījumus, kad likumprojekts atzīts par steidzamu." Kārtības rullis neparedz minimālo termiņu priekšlikumu iesniegšanai otrajam lasījumam gadījumā, kad likumprojekts atzīts par steidzamu. Tomēr, lai arī minimālais termiņš priekšlikumu iesniegšanai minētajā situācijā Kārtības rullī expressis verbis nav noteikts, jāņem vērā, ka Kārtības rullis arī šādā gadījumā paredz katram deputātam tiesības iesniegt priekšlikumus likumprojekta otrajam lasījumam. Līdz ar to termiņam, ko Saeima noteic priekšlikumu iesniegšanai steidzamam likumprojektam, ir jābūt tādam, lai deputātam, kas vēlas iesniegt priekšlikumu, būtu iespēja to noformēt atbilstoši Kārtības ruļļa prasībām. Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka minētajā likumprojektā bija tikai divi panti. Kā redzams no otrajam lasījumam sagatavotā priekšlikumu apkopojuma, noteiktais termiņš bija pietiekams, lai deputāti, kā arī Saeimas Juridiskais birojs savus priekšlikumus varētu noformulēt un iesniegt. Līdz ar to priekšlikumu iesniegšanai noteiktais laiks - 15 minūtes -konkrētajā gadījumā nav uzskatāms par Kārtības ruļļa pārkāpumu. 17.2. Saeimas atbildes rakstā ir norādīts, ka viedokli par likumprojektu sniegusi Latvijas Darba devēju konfederācija, Brīvo arodbiedrību savienība un Pensionāru federācija. No lietas materiāliem tomēr nav gūstams apstiprinājums tam, ka konsultācijas par apstrīdēto normu būtu notikušas. 2009. gada 13. februārī Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Sociālās drošības apakšpadomes sēdē vispārīgi tika spriests par plānotajām aktivitātēm valsts sociālās apdrošināšanas jomā, tostarp par jautājumiem, kas skar valsts pensiju pārskatīšanu. Sēdē visas Saeimas atbildes rakstā minētās organizācijas atbalstījušas pensiju turpmāku pārskatīšanu atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 121. lp.). Nedz Kārtības rullis, nedz arī kāds cits likums neparedz, ka, pieņemot normas, kas skar pensiju pārskatīšanu, likumdevējam būtu kādā īpašā formā jāuzklausa kādas konkrētas organizācijas vai personas, vai arī ka negatīvs šādu organizāciju vai personu viedoklis liegtu likumdevējam konkrētās normas pieņemt. Tomēr norādāms, ka demokrātiskā valstī skarto sabiedrības grupu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā ir nozīmīgs pilsoniskās sabiedrības līdzdalības veicināšanas mehānisms. Īpaši vēlams attiecīgo sabiedrības grupu viedokli uzklausīt būtu tādās situācijās, kad pieņemamais normatīvais akts ierobežo tām Satversmē garantētās pamattiesības. Satversmes tiesa ir secinājusi: "taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Viens no šā principa īstenošanas ceļiem ir nodrošināt personas līdzdalības tiesību ievērošanu dažādu lēmumu pieņemšanā un politiskās gribas veidošanā. [..] Līdzdalības jēga ir nevis tā, lai jebkādas personu grupas viedoklis likumdevējam būtu saistošs, bet gan tā, lai tiktu pieņemts objektīvs lēmums un panākts dažādu interešu līdzsvars. Viens no līdzdalības mērķiem ir nodrošināt to, ka lēmuma adresāti atbalsta izraudzīto risinājumu un tādējādi ir motivēti to ieviest" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punkts). Vienlaikus uzmanība vēršama uz to, ka demokrātiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts tāds normatīvais akts, kas ierobežo konstitūcijā garantētās pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Apstrīdētās normas sagatavošanas un pieņemšanas kontekstā nav pozitīvi vērtējama steiga un tas, ka sabiedrība par attiecīgajiem grozījumiem iepriekš netika informēta. Satversmes tiesa uzskata, ka minētie apstākļi kavēja tādas pārliecības izveidošanos sabiedrībā, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības būtu rūpīgi izsvērta. Minētie apsvērumi tomēr nemaina faktu, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu ierobežojums ir noteikts likumā.