18. Article

Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai ir divi savstarpēji saistīti mērķi - sabalansēt valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un īstenot citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, garantējot, ka šīs tiesības būs realizējamas arī nākotnē. 18.1. Satversmes tiesa jau iepriekš par leģitīmu ir atzinusi mērķi sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu daļas, ievērojot valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pamatprincipu - pašfinansēšanos. Proti, sociālās apdrošināšanas jomā tiesiskais regulējums noteic ciešu saikni starp veiktajām iemaksām un izmaksām. Valsts pensiju speciālā budžeta līdzekļus galvenokārt veido obligātās un brīvprātīgās iemaksas pensiju apdrošināšanai. Turklāt būtiski ir izvairīties no deficīta veidošanās valsts pensiju speciālajā budžetā. Pie tam nepieciešams nodrošināt, lai pensiju izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē, kad demogrāfiskais stāvoklis, iespējams, būs citāds (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 8. punktu). 2009. gadā valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā vienlaikus vērojams ieņēmumu samazinājums un nepieciešamo izdevumu pieaugums. Situācija valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā ir nesaraujami saistīta ar kopējo ekonomisko situāciju valstī, ko īpaši 2009. gada sākumā raksturoja ekonomiskās aktivitātes mazināšanās, algu sarukums un bezdarba pieaugums. Minētie apstākļi noteica sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma samazināšanos un vienlaikus - papildu izdevumu veidošanos nodarbinātības speciālajā budžetā. Ievērojot minēto, ar 2009. gada 16. jūnija grozījumiem likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam" valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā tika ieplānots deficīts 206,1 miljona latu apmērā. Tādējādi arī sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta naudas līdzekļu uzkrājums, kas 2009. gada 1. janvārī bija 951 miljons latu, uz gada beigām tika plānots vairs tikai 744,5 miljonu latu apmērā. Minētais liecina par ievērojamu spriedzi valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā un nepieciešamību līdzsvarot tā ieņēmumu un izdevumu daļas. Tieši sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pašfinansēšanās principa kontekstā tā ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana ir saistāma arī ar iespēju īstenot citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apdrošināšanas iemaksu apmēra mazināšanās, deficīta veidošanās speciālajā budžetā un uzkrājuma sarukums rosina samazināt sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumus. Tādējādi sociālā nodrošinājuma saglabāšana nemainīgā apmērā visām personu grupām var būt apgrūtināta. Tāpat sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu šā budžeta ilgtspējas garantēšanai un attiecīgi paļāvībai uz to, ka arī nākamo paaudžu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiks realizētas. Līdz ar to mērķis garantēt citiem cilvēkiem Satversmē noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir atzīstams par leģitīmu. 18.2. Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka par leģitīmu nav atzīstams mērķis izpildīt Ministru kabineta uzņemtās saistības pret starptautiskajiem aizdevējiem, jo šāda lēmuma pieņemšana ietilpst likumdevēja, nevis valdības kompetencē. Kaut arī Saeima nav norādījusi, ka tāds būtu apstrīdētās normas mērķis, tomēr tās debatēs paustais apliecina, ka šis apstāklis apstrīdētās normas pieņemšanu ir ietekmējis. Piemēram, Saeimas sēdē, debatējot par likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" (Nr. 1139/Lp9) pieņemšanu pirmajā lasījumā, atbildīgās komisijas - Sociālo un darba lietu komisijas - pārstāve deputāte S. Bendrāte norādīja, ka šāda norma bija jāpieņem jau iepriekšējai valdībai, "[..] nevis sabiedrībā un mums šeit, Saeimā, jāuztur dzīva ilūzija, ka mēs varam nepildīt iepriekšējās valdības noslēgto līgumu ar starptautiskajiem finanšu aizdevējiem par summu, kas vispār šajā budžetā nav ieplānota - un tā ir 11 miljoni latu -, atstājot šādu mīnusu jaunajam Ministru kabinetam un pašiem nerisinot savus jautājumus" (Saeimas 2009. gada 12. marta sēdes stenogramma). Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka mērķis izpildīt starptautiskās saistības, ko uzņēmies Ministru kabinets, pats par sevi, nepastāvot citiem leģitīmiem mērķiem, nebūtu atzīstams par pamatu Satversmē noteikto pamattiesību ierobežošanai.