2. Article

Divdesmit Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz Satversmes tiesu atzīt 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" 2. panta vārdus "valsts pensijas 2009. gadā pārskatītas netiek" (turpmāk - apstrīdētā norma) par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam. 2.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka valsts pensijas esot sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs, tādēļ tiesiskajam regulējumam šajā jomā jābūt pietiekami stabilam un nemainīgam. Valsts pensiju apmēra pārskatīšanas kārtība, kas bijusi spēkā līdz 2009. gada 1. aprīlim, ar nelieliem grozījumiem esot pastāvējusi kopš 2002. gada 1. janvāra. Tādējādi personas, kurām ir tiesības uz valsts pensiju, paļāvušās uz tiesisko regulējumu valsts pensiju apmēra pārskatīšanas jomā un šī paļaušanās esot bijusi likumīga, saprātīga un pamatota. Tiesiskais regulējums esot bijis spēkā ilgu laika posmu un bijis pietiekami noteikts un nemainīgs. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka tiesiskās paļāvības princips pēc sava rakstura nav absolūts, tomēr likumdevējam, izdarot grozījumus, jāparedz saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šāda pāreja varot izpausties gan kā pārejas perioda paredzēšana, gan kā zaudējumu kompensēšana. Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" esot iesniegts Saeimai 2009. gada 11. martā un steidzamības kārtā pieņemts abos lasījumos 2009. gada 12. martā. Pārejas periods uz jauno tiesisko regulējumu neesot paredzēts. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka apstrīdētajai normai pēc būtības esot atpakaļejošs spēks, jo ar to atcelta valsts pensiju apmēra pārskatīšana par iepriekšējo periodu - laika posmu no 2008. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 31. martam. Šajā periodā dzīves dārdzība inflācijas dēļ esot turpinājusi pieaugt. Turklāt vairākums Saeimas frakciju arī pēc 2008. gada 12. decembra grozījumu likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam" pieņemšanas turpinājušas apgalvot, ka 2009. gada aprīlī veicamā pensiju apmēra pārskatīšana netikšot atcelta. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo personām atņemtas reiz iegūtās tiesības un likumdevējs nav realizējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 2.2. Pieteikuma iesniedzējs apšauba arī apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam. Par vienu no apstrīdētās normas mērķiem tiekot pasludināts valdības dotais solījums starptautiskajām institūcijām, proti, "iesaldēt" pensiju apmēra pārskatīšanu 2009. gadā un no 2010. gada pārskatīt pensijas tikai atbilstoši faktiskajām patēriņa cenu izmaiņām. Šādu mērķi nevarot atzīt par leģitīmu, jo izpildvara uzņēmusies saistības, kas ietilpst vienīgi likumdevēja kompetencē. Par otru mērķi tiekot pasludināta "valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu sabalansēšana ar ieņēmumu sniegtajām iespējām". Tomēr varot secināt, ka apstrīdētās normas patiesais mērķis ir valsts budžeta līdzekļu taupīšana. Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka šāds mērķis "pats par sevi" varot būt leģitīms, tomēr konkrētajā gadījumā, tas ir, kad valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz tik neaizsargātu sabiedrības grupu rēķina kā pensionāri, personas ar invaliditāti un personas, kuras zaudējušas apgādnieku, turklāt pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu, nevarot tikt uzskatīts par leģitīmu. Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka neesot veikti atbilstoši aprēķini un apsvērumi par to, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai personu tiesību ierobežojums nav lielāks par sabiedrības ieguvumu. Likumprojekta anotācijā neesot sniegta informācija nedz par ietaupījumu valsts pensiju speciālajā budžetā, nedz par likumprojekta ietekmi uz valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta sabalansētību, nedz arī par to pensionāru skaitu, uz kuriem grozījumi attieksies. Atsaucoties uz Saeimas debatēs izskanējušo pieņēmumu par 10 miljonu latu ietaupījumu, Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka pensiju apmēra pārskatīšanas atcelšana došot salīdzinoši nelielu ieguvumu valsts pensiju speciālajam budžetam. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka esot nepamatoti atsaukties uz paredzamo bezdarbnieku skaita pieaugumu un attiecīgi nodarbinātības speciālā budžeta izmaksu palielināšanos, jo apropriāciju pārdale starp valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem nav pieļaujama. Turklāt apstrīdētā norma skarot īpaši neaizsargātas sabiedrības grupas tiesības un intereses, proti, attiecoties uz personām, kuras saņem valsts pensiju līdz 135 latiem un dzīvo zem iztikas minimuma. Tātad likumdevēja izraudzītie līdzekļi nevarot tikt uzskatīti par samērīgiem. 2.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā arī ar sociāli atbildīgas valsts principu. Valsts pensijas esot viens no sociālās drošības pasākumiem, ko valsts realizē, lai nodrošinātu sociāli atbildīgas valsts principa ievērošanu. Valsts pensijām esot ne tikai ekonomiskā funkcija - kompensēt indivīdiem ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt indivīdiem iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem iztikas minimums 2009. gada februārī bija 172,47 lati. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka vidējais pensijas apmērs ir 166,72 lati, bet apstrīdētā norma atceļ 2009. gadā paredzēto pensijas apmēra pārskatīšanu personām, kuru pensija ir mazāka par 135 latiem. Līdz ar to netiekot nodrošinātas visu sabiedrības grupu tiesības uz atbilstošu dzīves standartu un pensijas netiekot tuvinātas reālajām izmaksām. Turklāt Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka valsts pensiju apmēra pārskatīšana, kāda tā bija noteikta līdz 2009. gada 1. aprīlim, nevarot tikt uzskatīta par dzīves līmeņa uzlabošanu personām, kuras saņem valsts pensiju. Pensiju apmēra pārskatīšana esot uzskatāma vienīgi par nelielu valsts pensiju tuvināšanu iztikas minimumam. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot sociāli atbildīgas valsts principam. 2.4. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma aizskarot arī Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Minētās tiesības esot pārkāptas ar to, ka valsts bez leģitīma mērķa grozījusi tiesisko regulējumu, kas konkretizē tiesības uz sociālo nodrošinājumu, turklāt pārkāpjot iepriekš analizētos tiesiskas valsts principus - tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu un sociāli atbildīgas valsts principu.