21. Article

Analizējot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, šajā lietā Satversmes tiesai jāņem vērā izvērtējuma robežas, ko noteic sociālo tiesību daba. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka valsts un it īpaši tās likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā parasti tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu). Izvēloties piemērotāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai, sociālo tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir izvērtējis, kas būtu piemērotākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, un vai likumdevējs ar savu izvēli nav pārkāpis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas. Saeimas debatēs kā nevēlams alternatīvs risinājums pensiju pārskatīšanas atcelšanai minēta valsts pensiju apmēra samazināšana. Tā deputāte Solvita Āboltiņa, debatējot par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, norādīja, ka "[..] mēs vēl atrodamies "brīvajā kritienā" un ka būs pieņemami vēl grūtāki lēmumi, un ka šobrīd mēs pieņemam šo smago lēmumu nevis tāpēc, ka mēs negribētu iedot pensionāriem šos 6 latus, bet tikai tāpēc, lai pēc tam nav jāatņem 12 lati. Tikai tāpēc šīs valdības deklarācijā ir ierakstīts, ka mēs nesamazināsim pensijas. [..] Un pašreiz mēs cīnāmies par to, lai nebūtu vēl jāņem nost" (Saeimas 2009. gada 12. marta sēdes stenogramma). Labklājības ministrija norāda, ka citi līdzekļi, ar kādiem izvirzīto mērķi varētu sasniegt, ir personām vēl nelabvēlīgāki vai arī var radīt virkni nelabvēlīgu sociālekonomisku seku. Tā kā sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas no sociālās apdrošināšanas iemaksām, tad ietaupījumu tajā var radīt vai nu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana, vai personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšana. Sociālo iemaksu likmes paaugstināšana darba devējiem un nodarbinātajiem radītu veselu virkni nelabvēlīgu seku iestāšanās risku - samazinātu nodarbināto ienākumus un personas ar nelieliem ienākumiem vēl vairāk pakļautu nabadzības riskam, radītu nelegālās nodarbinātības un nedeklarētā darba risku, negatīvi ietekmētu darbinieku algu paaugstināšanas iespējas un ierobežotu darba devēju iespējas izdarīt ieguldījumus uzņēmumu attīstībā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 20.-21. lp.). Uz nevēlamām apstrīdētās normas alternatīvām norādījušas arī Satversmes tiesas pieaicinātās personas. M. Hansens pauž viedokli, ka pensiju pārskatīšanu būtu iespējams neveikt vienīgi tad, ja tiktu izveidots vēl lielāks budžeta deficīts, budžeta izdevumi tiktu samazināti vēl vairāk vai arī nodokļu paaugstināšanas rezultātā tiktu palielināti budžeta ienākumi. Minētās alternatīvas viņš noraida kā nevēlamākas, salīdzinot ar apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 60.-61. lp.). Savukārt Ekonomikas augstskola norāda, ka tādu pašu efektu kā ar apstrīdēto normu likumdevējs būtu varējis sasniegt, apliekot pensijas ar papildu nodokļiem. Ekonomikas augstskola pauž uzskatu, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izdarījis politisku izvēli starp tā rīcībā esošajiem ekonomiskajiem instrumentiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 62. lp.). Šajā gadījumā nav saskatāma arī iespēja ierobežojumu noteikt saudzējošākā apmērā, jo pensiju pārskatīšana 2009. gada 1. aprīlī būtu attiekusies vienīgi uz tām personām, kurām pensija ir mazāka par 135 latiem. Turklāt šī pārskatīšana notiktu, ņemot vērā vienīgi patēriņa cenu indeksu, bet ne apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentus. Tādējādi saudzējošāks risinājums varētu nozīmēt vienīgi paredzētās pensiju pārskatīšanas īstenošanu, proti, apstrīdētās normas nepieņemšanu. Arī 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" pieņemšanas procesā iesniegtie priekšlikumi paredzēja vienīgi apstrīdētās normas izslēgšanu no likumprojekta. Līdz ar to secināms, ka iespējamie alternatīvie risinājumi paredz vai nu apstrīdētās normas nepieņemšanu, vai vēl nelabvēlīgāka regulējuma pieņemšanu. Šajos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka būtu pastāvējuši saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tādējādi likumdevējs nav pārkāpis rīcības brīvības robežas, izvēloties piemērotāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.