24. Article

Lai konstatētu, ka personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem vērā, ka šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas. Tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu, 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tas, vai konkrētajos apstākļos paļāvība ir likumīga, pamatota un saprātīga, vērtējams no attiecīgo personu viedokļa. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka vecuma pensijas ir valsts sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar noteiktu valsts atbalstu un aizsardzību personām, kam tā nepieciešama, tādēļ personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir aizsargājama (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 6.1. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumā "Par valsts pensijām" ietvertajam pensiju pārskatīšanas regulējumam stabilitāte nekad nav bijusi raksturīga. Pensiju sistēmas būtība nedod pamatu paļāvībai, ka pensiju budžets precīzi un savlaicīgi reaģēs uz inflāciju, - gan tādēļ, ka algu paaugstināšanās parasti tikai seko inflācijai, nevis noris vienlaikus ar to, gan tādēļ, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu relatīvais apmērs ir likumdevēja kompetencē un var tikt grozīts, piemēram, nolūkā mainīt nodokļu nastu. Tādēļ pensiju sistēmas raksturs un principi nedod pamatu paļāvībai, ka pensiju pārskatīšanas regulējums netiks mainīts (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 10.2. punktu). Tomēr nošķirama ir paļaušanās uz konkrēta pensiju pārskatīšanas regulējuma nemainību un to, ka pensijas vispār tiks pārskatītas. Pensiju pārskatīšana bija paredzēta jau līdz ar likuma "Par valsts pensijām" pieņemšanu 1995. gada 1. novembrī. Kopš tā laika pensiju pārskatīšana vienmēr ir īstenota, turklāt tā ietilpst tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā. Līdz ar to secināms: pat ja personai nebija pamata paļauties, ka pensiju pārskatīšanas regulējums nemainīsies, tai tomēr varēja izveidoties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz to, ka pensija tiks pārskatīta. Apstrīdētā norma atceļ pensiju pārskatīšanu, kas bija paredzēta 2009. gada 1. aprīlī un 2009. gada 1. oktobrī. Attiecībā uz katru no šīm pensiju pārskatīšanas reizēm pamats paļauties, ka pārskatīšana notiks, bija atšķirīgs. Tā attiecībā uz 2009. gada 1. aprīļa pārskatīšanu jāņem vērā, ka apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī jeb 2009. gada 12. martā jau bija noslēdzies tas periods, par kuru pensijas būtu jāpārskata. Proti, 2009. gada 1. aprīļa pārskatīšana nozīmētu pensijas apmēra palielināšanu atbilstoši patēriņa cenu izmaiņām, kas notikušas laika posmā no 2008. gada 1. septembra līdz 2009. gada 1. martam. Turklāt apstrīdētā norma stājās spēkā 2009. gada 1. aprīlī, proti, dienā, kurā jau būtu jānotiek pensiju pārskatīšanai. Lietā esošie materiāli apstiprina, ka vēl dažas dienas pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji apstiprinājuši, ka pensiju pārskatīšana notiks (sk. lietas materiālu 1. sēj. 103. lp.). Šādos apstākļos personām varēja izveidoties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz to, ka pensiju pārskatīšana 2009. gada 1. aprīlī tiks veikta. Atšķirīgi vērtējama paļaušanās uz pensiju pārskatīšanu 2009. gada 1. oktobrī. Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos un situācijā, kad pasliktinās visas sabiedrības dzīves līmenis, turklāt ekonomiskie rādītāji liecina par nepieciešamību samazināt sociālā nodrošinājuma apmēru, apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī, proti, 2009. gada 12. martā, personām nevarēja būt izveidojusies pamatota un saprātīga paļāvība uz to, ka 2009. gada 1. oktobrī pensijas tiks pārskatītas. Nav pamatots Ministru kabineta uzskats, ka tiesiskā paļāvība nevar izveidoties, ja kāda tiesība pati par sevi ir atkarīga no ekonomiskās situācijas - patēriņa cenu izmaiņām, nodarbināto skaita un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra valsts budžetā. Satversmes tiesa norāda, ka tiesiskā paļāvība personām bija izveidojusies nevis uz kādu konkrētu pensijas pieauguma apmēru, bet gan vienīgi uz to, ka normatīvajos aktos noteiktajā laikā pensijas tiks pārskatītas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajiem kritērijiem. Pieņemot apstrīdēto normu, šī paļāvība tika aizskarta. Ministru kabinets norāda arī, ka tiesiskā paļāvība uz pensijas pārskatīšanu var izveidoties vienīgi pēc tam, kad atbildīgā iestāde ir izdevusi administratīvo aktu par pensijas pārskatīšanu. Arī šāds uzskats nav pamatots. Tiesisku paļāvību personai var radīt gan administratīvais akts, gan tiesību norma, gan atsevišķos gadījumos arī citāda valsts institūciju rīcība ar pietiekami augstu noteiktības pakāpi. Ja persona kādas tiesības jau ir ieguvusi, proti, ja tiesību norma tai jau ir piemērota, tad personas paļāvība uz šo tiesību saglabāšanu ir īpaši augsta un valsts iespējas šādu paļāvību aizskart ir aprobežotas ar stingrākiem kritērijiem. Tomēr arī tiesību norma, kas vēl nav piemērota, var radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību, ja nosaka sagaidāmas tiesības. Proti, tiesības normatīvajā aktā ir paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to īstenošanas priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad, ja tiesību norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām. Tieši šādi apstākļi konstatējami attiecībā uz pensiju pārskatīšanu, proti, personām jau bija piešķirtas valsts pensijas, un tiesiskais regulējums paredzēja tiesības uz to pārskatīšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā konkrētā datumā. Tātad fakts, ka atbildīgā iestāde vēl nebija izdevusi administratīvo aktu par pensiju pārskatīšanu, ietekmē tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni, nevis to, vai tiesiskā paļāvība vispār varēja būt izveidojusies. Ievērojot minēto, secināms, ka personām bija radusies likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz to, ka pensiju pārskatīšana 2009. gada 1. aprīlī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā notiks.