4. Article

Pieaicinātā persona- Latvijas Republikas Ministru kabinets (turpmāk - Ministru kabinets) - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 1. un 109. pantu. 4.1. Ministru kabinets norāda, ka atbilstoši Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda 2008. gada 18. decembra Nodomu protokola 24. punktam 2009. gadā paredzēta pensiju iesaldēšana. Tātad, lai varētu saņemt starptautisko aizdevumu, kā viens no izdevumu ierobežošanas pasākumiem tikusi paredzēta valsts pensiju indeksācijas atcelšana 2009. gadā. Likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam" kopējie izdevumi abām pensiju indeksācijām 2009. gadā bijuši paredzēti 29 980 356 latu apmērā. Ņemot vērā to, ka ekonomikas izaugsme apstājusies un pat samazinājusies, budžetā esot bijis nepieciešams izdarīt grozījumus, paredzot būtiskus izdevumu samazinājumus. Ar grozījumiem likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam", kas izsludināti 2008. gada 23. decembrī, valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi sociālajiem pabalstiem esot samazināti par 59,0 miljoniem latu, tai skaitā 30,0 miljoniem latu, kas iepriekš bija paredzēti pensiju indeksācijām. Minētie grozījumi esot sagatavoti, balstoties uz pārskatītām prognozēm, lai 2009. gada budžeta deficīts nepārsniegtu 5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Pamatojoties uz minēto, Ministru kabinets uzskata: ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta un sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi nebūtu pārskatīti, ņemot vērā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izpildi, kā arī ieņēmumu prognozes un plānotos izdevumus nākamajiem gadiem, valsts speciālā budžeta uzkrājums tiktu izlietots jau pāris gadu laikā. 4.2. Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109. pantā garantētajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Pamatojot šo viedokli, Ministru kabinets pirmām kārtām atsaucas uz valstī izveidoto sociālās drošības sistēmu, kas ietver ne vien sociālo apdrošināšanu, bet arī valsts sociālos pabalstus un sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sistēmu. Pieņemot apstrīdēto normu, valsts neesot atteikusies garantēt tiesības uz nodrošinājumu saistībā ar vecuma iestāšanos, nedz arī atteikusies no apņemšanās pacelt sociālās nodrošināšanas sistēmu līdz augstākam līmenim, bet gan ierobežotam laika posmam noteikusi tādu sociālā nodrošinājuma līmeni, kas atbilstot valsts budžeta iespējām un nepasliktinot indivīdu stāvokli. Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdēto normu nevar skatīt atrauti no 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" 1. panta, kas paredz valsts pensijas apmēra pārskatīšanu reizi gadā, sākot ar 2010. gada 1. oktobri. Apstrīdētā norma esot pamatota ar leģitīmu mērķi - nodrošināt valsts budžeta intereses ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, kā arī garantēt citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu atbilstoši Satversmes 116. pantam. Ministru kabinets norāda, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī nav aizskartas, jo, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju un pieejamos finanšu resursus, vairs nav iespējams nodrošināt pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu tādā līmenī, kādu bija iespējams nodrošināt noturīgas ekonomiskās izaugsmes apstākļos, lai pensionāri saņemtu viņu veiktajām iemaksām atbilstošas pensijas, kas tiktu palielinātas proporcionāli inflācijas rādītājam. Apstrīdētās normas pieņemšana esot uzskatāma par nepieciešamu rīcību, un tās mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tā kā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi veidojoties no sociālās apdrošināšanas iemaksām, ietaupījumu tajā varot radīt tikai personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšanas rezultātā. Apstrīdētā norma esot uzskatāma par atbilstošu savam mērķim, jo labums, ko iegūšot sabiedrība, esot lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, ņemot vērā kopējo situāciju valstī un citām personu grupām noteiktos ierobežojumus. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma ir pamatota ar leģitīmu mērķi un šā mērķa sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Turklāt Latvijā izveidotā visaptverošā sociālās drošības sistēma garantējot ikvienai personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. 4.3. Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam Ministru kabinets norāda, ka šis princips aizsargā personas tiesības, kuras tā jau ieguvusi. Proti, persona varot paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika posmā tiks saglabātas un reāli īstenotas. Šajā gadījumā apstrīdētā norma neskarot personu jau iegūtās tiesības, jo līdz tās spēkā stāšanās dienai likuma "Par valsts pensijām" 26. pantā un pārejas noteikumu 15. punktā likumdevējs esot noteicis tikai to, kā tiek pārskatīts valsts vecuma pensijas apmērs. Lai gan pensiju indeksācija tiekot veikta ar mērķi kompensēt inflācijas ietekmi uz pensijas apmēru, jēdziens "pensijas pārskatīšana" ne vienmēr nozīmējot pensijas palielināšanu. Deflācijas apstākļos faktiskais patēriņa cenu indekss esot mazāks par skaitli 1, līdz ar to atbilstoši iepriekšējam regulējumam vecuma pensijas apmērs varēja tikt arī samazināts. Tā kā iepriekšējais regulējums neesot paredzējis valsts vecuma pensijas apmēra automātisku paaugstināšanu katrā tā pārskatīšanas reizē, tas arī neradot personām tiesības uz lielāku vecuma pensiju. Turklāt personai vecuma pensija tiekot piešķirta un pārrēķināta, pamatojoties uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras amatpersonas lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 28. panta pirmo daļu. Tikai līdz ar šā administratīvā akta izdošanu personai rodoties identificējamas un noteiktas tiesības uz palielinātu vecuma pensiju. Ministru kabinets norāda arī to, ka persona uz sociālo tiesību normas pamatotību un stabilitāti var paļauties tādā gadījumā, ja tiesību norma pati par sevi nav atkarīga no ekonomiskās situācijas (patēriņa cenu izmaiņām, nodarbināto skaita un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra valsts budžetā). Līdz ar to apstrīdētā norma neesot pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo līdz tās spēkā stāšanās dienai likuma "Par valsts pensijām" 26. panta un pārejas noteikumu 15. punkta redakcija neradīja personām noteiktas tiesības uz palielinātu vecuma pensiju. 4.4. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot straujo valsts ekonomikas lejupslīdi un Finanšu ministrijas makroekonomiskās prognozes nākamajiem gadiem, kuras liecinot, ka tuvākajā laikā nav paredzama strauja ekonomikas atveseļošanās un ienākumu pieaugums sociālās apdrošināšanas budžetā. Apstrīdētās normas mērķis esot ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, bet arī citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana atbilstoši Satversmes 116. pantam. Ministru kabinets uzskata, ka, vērtējot to, vai likumdevējs pamatoti pieņēmis apstrīdēto normu, ir jāanalizē ne tikai valsts pensiju speciālā budžeta līdzekļu sadale, bet visu to pasākumu kopums, kurus valsts veikusi, lai garantētu tiesības uz nodrošinājumu ikvienam sabiedrības loceklim apstākļos, kad finanšu resursi ir ierobežoti. Izraudzītie līdzekļi iepriekš minēto mērķu sasniegšanai esot piemēroti, jo, pieņemot apstrīdēto normu, esot panākta budžeta līdzekļu ekonomija un sabalansētas visu valsts sociālā nodrošinājuma saņēmēju intereses, lai valsts, izmantojot tai pieejamos finanšu resursus, varētu garantēt sociālās tiesības visām sociālajam riskam pakļautajām personu grupām vismaz minimālajā līmenī. Apstrīdētā norma esot nepieciešama svarīgu sabiedrības un valsts interešu nodrošināšanai, proti, lai sabalansētu valsts budžeta izdevumus un ienākumus ekonomiskās krīzes apstākļos, kā arī aizsargātu Satversmes 116. pantā paredzēto konstitucionālo vērtību - citu cilvēku tiesības. Apstrīdētā norma esot uzskatāma par samērīgu jeb atbilstošu tās mērķim, jo labums, ko gūšot sabiedrība, esot lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, ņemot vērā kopējo situāciju valstī un citām personu grupām noteiktos ierobežojumus. 4.5. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst arī sociāli atbildīgas valsts principam. Apstrīdētā norma neparedzot būtiskas izmaiņas Latvijā izveidotajā visaptverošajā sociālās drošības sistēmā, kas arī šobrīd garantējot ikvienai personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Tā atbilstot sociālā taisnīguma principam, jo sabalansējot dažādu sabiedrības grupu intereses un garantējot visu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ņemot vērā arī valsts pienākumu gādāt gan par valsts pensiju izmaksu, gan citu sociālo pakalpojumu sniegšanu nākotnē. Turklāt apstrīdētā norma paredzot atteikšanos no vecuma pensiju apmēra pārskatīšanas tikai 2009. gadā, bet, sākot ar 2010. gadu, valsts pensiju apmēra pārskatīšana paredzēta reizi gadā - 1. oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu. Papildus tam likumdevējs esot paredzējis jaunu būtisku personai labvēlīgu regulējumu gadījumam, kad minētais indekss ir mazāks par skaitli 1, nosakot, ka šādā gadījumā valsts pensijas pārskatītas netiek. Tādējādi likumdevējs nepieļaujot to, ka deflācijas gadījumā pensiju pārskatīšanas rezultātā to apmērs samazinātos.